Kopjam atmiņu puķi! Izstrādāts likumprojekts par apbedīšanu 0
Klāt laiks atkal sakopt tuvinieku atdusas vietas. Tas rosina domāt par kapsētu kultūru. Turklāt Latvijas Apbedītāju asociācija izstrādājusi likumprojektu par apbedīšanu.
Biedrības “Latvijas apbedītāju asociācija” valdes priekšsēdētājs un arī apbedīšanas biroja “Latona Ltd.” valdes priekšsēdētājs Edmunds Štreihfelds:
– Mūsu birojs bija pirmais, kas 1993. gadā apbedīšanas pakalpojumus sāka veikt kompleksi. Pēc tam radās citas firmas, kas pārņēma mūsu pieredzi. Tagad to skaits pārsniedz jau 200, Rīgā vien ap 40 – krietni vairāk, nekā būtu nepieciešams, tāpēc to starpā valda nežēlīga konkurence. Katru gadu tiek atvērts kāds jauns apbedīšanas birojs, kas jebkuriem līdzekļiem grib iekarot savu vietu tirgū. Ne visas firmas ir godprātīgas pret klientiem. Izmantojot cilvēka izmisuma, apmulsuma situāciju, ir uzbāzīgas – gandrīz vai ķer aiz rokas, neļaujot apdomāties, izvēlēties, kura apbedīšanas firma viņam būtu izdevīgāka – lētāka. Turklāt nav pieņemami, ka apbedīšanas firmas ierīkotas ārstniecības iestādēs, morgos. Tajās cilvēks vairs neaizdomājas par citām.
Lai apbedītāju firmas strādātu kvalitatīvi un negrautu mūsu nozares prestižu, izstrādājām likumprojektu par apbedīšanu. Tajā ietvertas vairākas sadaļas, piemēram, par kapsētu apsaimniekošanu, uzturēšanu, rīcību ar miruša cilvēka ķermeni un citas.
Daudzās Eiropas valstīs jau veiksmīgi darbojas šāds likums (savējo izstrādājām pēc Vācijas parauga), kas valstī nosaka vienotu kārtību apbedīšanas jomā, bet Latvijā līdz pat šim brīdim šāda likuma nav. Spēkā ir tikai Ministru kabineta noteikumi par nāves fakta konstatēšanas kārtību un vēl citi noteikumi. Tāpēc patlaban katra pašvaldība šos jautājumus risina atšķirīgi. Kā jāiekārto kapsētas, kam ir tiesības nomāt kapavietas, kad kapsētai drīkst piešķirt slēgtas kapsētas statusu, kā jārīkojas apbedītājiem, ja iestājusies cilvēka nāve, kas ir un kas nav ētiska apbedītāja rīcība – jaunais likums sniedz atbildes uz daudziem jautājumiem, palīdzot ieviest skaidrību arī ne vienā vien strīdīgā situācijā. Ir jābūt kārtībai. Piemēram, Vācijā par nekorektu attieksmi vai maldinošu reklāmu klients firmu var sūdzēt tiesā.
Ar Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta atbalstu projekts jau ir vairākkārt izdiskutēts, nodots apspriešanai Pašvaldību savienībai, kur tas arī palicis… Uz Saeimu nav virzīts, jo mazajām pašvaldībām tas neko būtiski nemainot.
Rīgā pavisam ir 19 pašvaldības kapsētas, tikai divas atvērtas. Ir projekts paplašināt Jaunciema kapus un arī izveidot papildu teritorijas Bolderājas Jaunajos kapos, kur rīdzinieki var dabūt kapavietas. Trīs ir slēgtās – Mārtiņa, Torņakalna un Kapsila. Pārējās daļēji slēgtās – Lāčupes kapi, Ulbrokas kapi, Miķeļa, I un II Meža kapi u. c., kur vietu var dabūt tikai tie, kam ir ģimenes apbedījumi.
Rodas arī jaunas kapsētas, pat privātās – piemēram, jauna privāta kapsēta “Irbes” netālu no Rīgas, Stopiņu pagastā.
– Ja nemaldos, tur kapavieta – pieci kvadrātmetri – maksā Ls 500. Padārgi. Turklāt par gadu jāmaksā arī kapsētas uzturēšanas nodeva. Taču, ja to spēj atļauties, tad ir garantija, ka klients apbedījuma vietu uzturēs kārtībā, – spriež Edmunds Štreihfelds. Viņš teic, ka apbedīšanas likumā bijusi arī norma par pīšļu reģistrāciju, kur tie apglabāti:
– Vāciešiem strikti noteikts, ka jebkurām mirstīgajām atliekām jānorāda to atrašanās vieta – arī pelnu urnām.
Ja pīšļus glabā jūrā (noteiktā piekrastes zonā), kuģa zvaniem zvanot, urnu nogremdē, kapteinis piereģistrē platuma un garuma grādus un izdod greznu dokumentu ar norādītajām koordinātām.
Dokuments apzīmogots ar kuģa zieģeli. Citās valstīs ir noteikts, ka tās jāapglabā tikai kapsētā, taču Latvijā mēs varam darīt visādi – pelnus izkaisīt kapsētā, pie jūras vai jebkurā citā vietā, pelnu urnu aprakt dārzā zem ābeles vai arī glabāt uz kumodes. Pagaidām nav arī kolumbārija, lai gan pirmais Rīgas krematorijas direktors Imants Spuļģis kopā ar jaunajiem arhitektiem bija izstrādājis latviešu mentalitātei piemērotu kolumbāriju – nevis sienu, bet uzkalniņu ar terasītēm.
Kapsētas nav tikai mūžībā aizgājušo svētas piemiņas glabātājas, tās ir arī kultūras un vēstures liecību vietas. Tur sastopama izcila dabas un mākslas harmonija. Pokrova kapi, kas tagad ir privāti un pieder pareizticīgo draudzei, iekārtoti jau 18. gs. Tajos apglabāti daudzi izcili ļaudis, viņiem uzliktie pieminekļi ir mākslas darbi. Šajā kapsētā dus aktrise Vija Artmane. No senākiem apbedījumiem – Rīgas izpildgubernators A. Beklešovs, kurš reorganizēja Rīgas pārvaldi, ieviešot domi, gaišreğis Eižens Finks, rakstnieka A. Tolstoja sieva J. Rožanska, Krievijas pirmās žurnālistikas skolas direktors, izcilais teātra kritiķis P. Piļskis (teicis, ka uz skatuves nenomirst no slimībām, no vecuma, bet no aplausu trūkuma), Latvijas brīvības cīņu dalībnieks Klementijs Didorovs, kurš cīnījies kopā ar pulkvedi Oskaru Kalpaku, gleznotājs S. Vinogradovs, Sanktpēterburgas Marijas teātra primadonna M. Čerkaska, kura dzīvojusi Rīgā, koncertējusi Japānā, Ķīnā, Latīņamerikā, dziedājusi R. Vāgnera operās.
Kapsētas pārvaldnieks Viktors Smirnovs:
– Tā kā pats esmu celtnieks, kapsētas uzkopšanā uzaicināju celtniekus, kas saved kārtībā kapličas, salīmē sadauzītos krustus, kapu apmales… Šogad A. Vērmanes ģimenes kapličā atradām četru apbedīto un cinka zārku atliekas, ko vajadzētu svinīgi pārapbedīt. Varbūt kāds var pateikt, kur atdusas pati Anna Vērmane. Līdz manai saimniekošanai kapsēta bija kā miskaste, nesakopta, piemētāta ar drazām, te naktis pārlaida bomži… Tagad tā ir sakārtota, pēc 2008. gada apglabāti jau vairāk nekā 200 aizgājēji. Ikviens jau laikus var izraudzīties mūža māju, to iegādāties. Piemēram, divvietīga apbedījuma vieta maksā Ls 600. Kapsētas uzturēšanas gada maksa ir Ls 30.
