Mobilā versija
-2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
21. jūlijs, 2014
Drukāt

Kristīne Jarinovska: Miers. Priekšlikumi rīcībai pēc masu slepkavības (3)

Foto: LETA/AFPFoto: LETA/AFP

Krievijas Federācijas spēku sašautā pasažieru lidmašīna no Nīderlandes, noslepkavojot simtiem nevainīgu pasažieru, ir robežšķirtne ne vien Krievijas-Ukrainas karā, bet arī Rietumvalstu pilsoņu drošības un neievainojamības sajūtās, kuras pēc 17. jūlija būs skaudri citas. Protams, lidmašīnas ir kritušas un notriektas, taču pat pēc Katiņas, kur dodoties uz staļinisko masu slepkavību piemiņas vietu katastrofā gāja bojā Polijas Republikas militārā un civilā elite, ieskaitot valsts prezidentu, Rietumvalstis uzstājīgi nemeklēja Vladimira Putina personisko atbildību. Protams, ciniķi lūkosies noziegumos pret cilvēci no malas ar attieksmi à la guerre comme à la guerre – karā kā jau karā – mudinot spriest, ka pasaules civilās aviokompānijas veikušas noziedzīgu nolaidību, kā strausi smiltīs ignorējot Krievijas-Ukrainas karu, iztēlojot to par “nemiernieku nekārtībām”, izvēloties maršrutus pāri Krievijas-Ukrainas gaisa telpai uz Āziju. Taču jāapzinās: lai arī šobrīd nav tiešu pierādījumu, ka kaujas raķete desmit kilometru augstumā uz “Boeing 777-200ER” ar 283 civiliem pasažieriem un 15 apkalpes locekļiem raidīta apzināti un Rietumvalstu pilsoņi nogalināti tīši, lai pārbaudītu Rietumu sabiedrības pacietību, kūtrumu un bailīgumu, Nīderlandes, Vācijas, Lielbritānijas, Beļģijas, Kanādas un Austrālijas, tāpat kā Igaunijas, Lietuvas, Polijas un Latvijas skolotāju, ārstu, pārdevēju, studentu, zinātnieku, pensionāru un uzņēmēju jaunā patiesība ir vienkārša: mierīgie civiliedzīvotāji nevar būt droši, ka viņus, kamēr paši izliekas neredzam karu Eiropā, neķers “nejauša” lode vai raķete, tāpat kā nevar būt droši, ka pēc Ukrainas iekarošanas nesekos citas valstis.

Karam ir jāliek punkts

Jau rakstīju par Ukrainas “nemiernieku”, kas patiesībā ir konkrētas valsts algotņu armija, juridisko asociāciju ar Starptautiskās Tiesas 1986. gada 27. jūnija spriedumu lietā Militārās un paramilitārās darbības Nikaragvā un pret to, kas radīja precedentu, ka par algotņiem atbild finansētājvalsts. Arī Amerikas Savienoto Valstu prezidents Baraks Obama ir apliecinājis nepārtraukto ieroču plūsmu uz kaujām no Maskavas, tāpēc pie Krievijas Federācijas juridiskās atbildības otrreiz neatgriezīšos.

Šoreiz par analoģijas analīzi ar valsts terorismu pret civilām lidmašīnām. Šis nav akadēmisks raksts vai tiesu runa, tāpēc nepieskaršos visiem man zināmajiem precedentiem, teiksim par to, kā 1983. gadā Padomju Savienība notrieca Dienvidkorejas lidmašīnu. Pēc šī notikuma Starptautiskās civilās aviācijas organizācija vienbalsīgi izveidoja 1944. gada Civilās aviācijas konvencijas 3-bis pantu, kas īpaši akcentēja aizliegumu jebkura veida ieroču lietošanai pret civilām lidmašīnām, taču iezīmēšu vien asociācijas. Kara noziegums pret no Nīderlandes lidojušajiem pasažieriem ir lielākais terora akts aviācijā kopš 2001. gada 11. septembra uzbrukumiem ASV. Piemēram, terora akts mums neviļus juridiski saistās ar “PanAm 103” lietu. 1988. gada 21. decembrī ar 243 civiliem pasažieriem un 16 apkalpes locekļiem “Pan America World Airways” reisu ar “Boeing 747-121”, kurš bija ceļā no Frankfurtes Vācijā uz Detroitu ASV, lielākoties Ziemassvētku brīvdienās, citas teroristu atbalstītājvalsts – Lībijas džamahīrijas – kaujinieki, kuri patiesībā bija Lībijas drošības dienestu virsnieki, notrieca ar spridzināšanu virs Lokerbijas miestiņa Skotijā, papildus noslepkavojot 11 cilvēkus uz zemes. Lai arī Lībija – līdzīgi kā Krievija šobrīd – sākotnēji vainu noliedza, atzīstot to oficiāli tikai pēc piecpadsmit gadiem, 2003. gadā, rezultātā pret Lībiju īstenoja virkni sankciju, Apvienoto Nāciju Drošības padome noteica striktu ekonomikas embargo.

Juridiskā atšķirība starp šiem terora aktiem ir valsts regulārās armijas un konvencionālo kaujas ieroču izmantošana, proti, nevis vienkārši terorisma atbalstīšana vai uzkūdīšana, bet bruņoto spēku aktīva līdzdalība. 1949. gada kodificētajās Ženēvas konvencijās arī kara noziegumi ir tieši uzskaitīti. Lai arī starptautiskās tiesības paredz, ka izņēmuma gadījumos ir pieļaujama civiliedzīvotāju īpašuma iznīcināšana, ja tas, pateicoties savam raksturam vai izvietojumam dod ievērojamu atbalstu karadarbībai vai acīmredzamu stratēģisku ieguvumu, 1977. gada Ženēvas konvencijas 1. papildprotokols nosaka, ka aizliegti ir nemērķtiecīgi uzbrukumi, kuri lielākoties skar civiliedzīvotājus un civilos objektus, apzinoties, ka uzbrukuma rezultātā būs liels skaits nogalināto un ievainoto civiliedzīvotāju vidū.

Lai arī, protams, Krievijas Federācijas juristi kara gatavošanā ir rūpīgi studējuši starptautiskās tiesības un zina, ka tiesības par kara noziegumiem attiecas tikai uz starpvalstu konfliktiem, kā arī šādi noteikti mēģinās izvairīties no valsts atbildības par slepkavībām, jo pilsoņu kara gadījumā Ženēvas konvencijas dod zemāku aizsardzības līmeni, tomēr ir skaidri jāatgādina, ka likumi par kara noziegumiem ir spēkā arī tad, ja bruņotā konfliktā starp valstīm viena no tām neatzīst karastāvokli un – alternatīvi – visas otras valsts vai tikai tās daļas teritorijas okupācijas gadījumos, pat tad, ja okupācija nav sastapusi militāru pretestību.

Krievijas okupācijas bruņotie spēki atrodas Ukrainas teritorijā Krimā, līdz ar to Putina režīma iespējas ar pseidojuridisku ekvilibristiku izvairīties no atbildības par kara noziegumiem dramatiski sarūk. Pat tad, ja Kremlī nav sagatavotas uzvaras medaļas par Malaizijas lidmašīnas notriekšanu, kā tas bija ar Krimas medaļām. Turklāt starptautiskās tiesības diezgan tieši nosaka, ka valsts agresija ir ne vien konvencionālo bruņoto spēku invāzija, bet arī bruņotu bandu, grupu, neregulāru bruņotu formējumu vai algotņu sūtīšana, lai veiktu bruņotu darbību pret citu valsti, skat. ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju Nr.3314 (XXIX) 3. panta (g) apakšpunktu – no tiesiskās atbildības skatpunkta nevarēs aizbildināties ar raķešu iekārtas zeme-gaiss staipīšanu turp un atpakaļ pāri robežai.

Tikpat bezjēdzīgi kā – ziņo “Telegraph” tehnoloģiju nodaļa 19. jūlijā – attiecīgā Vikipēdijas šķirkļa mocīšana no Krievijas valdības datoru IP adresēm. Lai vērstu starptautiskās tiesības pret kara noziegumiem, veicot militārus pretpasākumus, vienīgā ANO izmantošanas iespēja ir Ģenerālās asamblejas lēmums; ANO Statūtu Septītās nodaļas Drošības padomes kompetencei, kamēr tajā rezidē Kremlis, ir muzejiska vērtība kā 2014. gadā likvidētās Jaltas sistēmas – “robežu negrozāmība” – literāram piemineklim.

Mums jāapzinās, ka Latvijas nacionālās interesēs tomēr ir novērst arī Rietumu loģisku, simetrisku militāru atbildi šo valstu pilsoņu slepkavošanai, jo šajā gadījumā būtu naivi iedomāties Latvijas teritoriālu neskaršanu. Ineta Ziemele jau (2003. gada 25. martā, politika.lv) brīdināja – “tikpat labi Krievija varētu argumentēt, ka “čečenu teroristi” uzturas Gruzijā, vai, teiksim, Lietuvā, bet tā kā ANO DP neko nevar izdarīt, tad Krievija vienpusēji apkaros draudus pasaules mieram” (citēts pēc Starptautiskās tiesības un cilvēktiesības [..], Rīga: TNA, 2005. 255.lpp).

Vienlaikus pusgadu Eiropas vidienē liesmojoša kara ignorēšanas turpināšana, slēpšanās eifēmismos kā “separātisms”, “nemieri”, “pilsoņkarš”, un kautrība noticēt, ka agresora mērķi tālu pārsniegs Ukrainu, ir akls absurds, jo pašlaik Eiropas Savienības rīcība ir precīzi piespēlējoša Putina režīma plānotajai taktikai, – ir jāpiedāvā iedarbīgi līdzekļi, kas ļautu sasniegt tādus mērķus, kas ne vien šogad, bet arī vidējā termiņā ļautu izvairīties no tieša Rietumvalstu militāra trieciena Krievijas Federācijai, lai izbeigtu kara noziegumus un agresiju pret Eiropas valstīm.

Kādi ir šie mērķi?
Manuprāt, Eiropas valstu vadītājiem, tieši tāpat kā mūsu pilsoniskajām sabiedrībām ir jau šodien jāpieprasa no Krievijas četri konkrēti soļi, kuri ļautu iztikt bez militāras sadursmes starp šīm pusēm nākotnē.

Atkāpšanās. Pirmā ir Vladimira Putina bezierunu un nekavēta atkāpšanās vai atcelšana no visiem Krievijas Federācijas valsts amatiem. Pēc tam, kad virkne Eiropas valstu vadītāju ir pamatoti pielīdzinājuši šo personu Ādolfam Hitleram, sarunas ar Putinu personīgi, tikšanās ar viņu, turpmāka iesaiste politiskā procesā var būt darvas piliens, kas saindē visu Rietumu pasaules politisko ētiku, sagandē demokrātijas un drošības robežas.

Taisnīga tiesa. Otrkārt, Krievijas amatpersonām ir jānodrošina Vladimira Putina, viņa tuvinieku un viņa tuvāko līdzgaitnieku fiziskā drošība. Tas nepieciešams ne tikai tāpēc, lai minētās personas varētu pildīt apsūdzēto un liecinieku funkcijas starptautiskā kriminālprocesā par veiktajiem kara noziegumiem, proti, lai neatkārtotos Nirnbergas īpatnība, kur bez galvenā apsūdzētā vainu noveļ uz aizsaulē esošo diktatoru. Vladimira Putina dzīvības un fiziskās drošības garantēšana ir neatsverama arī ne vien morāli ētisku Rietumu sabiedrības ideālu dēļ, bet tādēļ, ka, lai arī pēdējās dienas Krievijas Federācijas plašsaziņas līdzekļi reklamē lidmašīnas notriekšanu kā “neizdevušos atentātu pret Putinu”, valsts vadītāja, lai arī cik noziedzīga, noslepkavošana, kā tas, piemēram, notika ar Rumānijas vadītāju Nikolaje Čaušesku un viņa sievu, Itālijas Sociālās republikas nominālo līderi Benito Musolīni un viņa mīļāko, diskreditē jauno eliti, kas pārņem varu, turklāt var radīt bezprecedenta vardarbības eskalāciju un darboties spējīgas Krievijas vadības neesību.

Federalizācija. Treškārt, Krievijas Federācijai pārskatāmā laika periodā kopā ar Rietumu partneriem jāizstrādā jauna konstitūcija, kas likvidētu Krievijas Federācijas prezidenta amatu, pārveidotu to par parlamentāru demokrātiju un – federalizētu. Federalizētu šo valsti, piešķirot plašas pilnvaras federācijas subjektiem, atjaunotu tiešas federācijas subjektu un guberņu vadītāju vēlēšanas. Esošais Krievijas reālais centralizētais austrumu feodālais modelis ir tik pat maz federācija kā Starpgalaktiskā tirdzniecības federācija (Trade federation), ar to atšķirību, ka hronista Džordža Lūkasa aprakstītajai federācijai bija vicekaralis, bet Putins valda viens pats. Šāds precedents ar federālumu kā potenciālās agresijas novēršanu nākotnē risināts jau pēchitlera Vācijā 1949. gadā un būtu piemērots arī pēcputina Krievijai. Rietumiem jāpalīdz izveidot modeli, kas jaunajā Krievijas konstitūcijā pārtrauktu eskalēt institucionalizētu šovinismu, lai etniski daudzveidīgajā valstī izbeigtu cilvēktiesību pārkāpumus pret mazākumtautībām, jāpiešķir plaša autonomija Krievijas etniskajām minoritātēm, tajā skaitā valodas tiesības pārvaldē un izglītībā.

Atbruņošanās. Ceturtkārt, Krievijas Federācijai īstermiņā un vidējā termiņā – situācijas noregulējuma posmā – ir jāveic bruņotu spēku atgriešana bāzēs, tajā skaitā aviācijas bāzes kuģu, flotes un zemūdeņu flotes atgriešana ostās un pastāvīgās dislokācijas vietās līdz jaunas konstitūcijas izstrādei, jāļauj Rietumu inspektoriem piedalīties stratēģisko kodolieroču vadības sistēmas novērošanā, kā arī jāatvelk taktiskās kaujas vienības drošā koridorā no Rietumvalstu robežām, lai veicinātu uzticības pilnas sarunas par Krievijas nākotni, federalizāciju, tiesiskuma un ekonomisku atjaunotni. Proti, tas nozīmē, ka Krievijas politiskai vadībai ir jādod rīkojums atstāt pierobežas bāzes. Ilustrēšu ar vienu, Latvijas iedzīvotājiem saprotamu piemēru – jāizveido demilitarizēta zona, kā tas pierasts pasaules praksē, noteiktu kilometru platumā agresora iekšienē, piemēram, uz Iekškrieviju jāpārved 15. armijas kaujas helikopteru brigādi Ostrovā, Jaunlatgales pievārtē, kura atrodas četrdesmit kilometru no apdzīvotām vietām Latvijā un kuras taktiskais pielietojums nu nekādi nevar būt aizsardzība, bet gluži pretēji – uzbrukums. Jāpārved, lai demonstrētu savstarpējo uzticēšanos un Baltijas valstu pilsoņi varētu iet naktī mierīgi gulēt bez trieciena iespējas, teiksim, Rīgai vai Lielvārdes lidlaukam, stundas laikā no helikopteru Mi-28N “Nočnoj ohotņik” ar lāzera vadības sistēmas raķetēm S-13kor “Ugroza”, kuru precizitāte ir līdz pat astoņdesmit centimetriem, pacelšanās brīža. Cita mērķa kā Igaunijas, Lietuvas un Latvijas baidīšana un, potenciāli, terorizēšana šai helikopteru bāzei nav un nevar būt. Paralēli Eiropas valstīm ir jānodrošina starpnieka loma, lai Krievijas Federācijas bruņotie spēki var neskarti atstāt šobrīd okupētās teritorijas Ukrainā, Moldovā un Gruzijā.

Miera plāna mērķi ir grūti, sarežģīti sasniedzami, tomēr tos īstenojot Eiropa var izvairīties no kara eskalācijas, neatkārtojot Vjetnamas, Afganistānas vai Irākas pieredzi, izvairoties no tiešas militāras sadursmes.

Kā to panākt?

Atbildi mums sniedz “PanAm 103” jeb Lokerbijas incidents – visaptveroša blokāde. Rietumvalstu sabiedrības gadu desmitiem ir laipni debatējušas par sevi kā miera, demokrātijas un brīvības aizstāvjiem, pie laba baltvīna un jūras veltēm padziļināti diskutējušas dinejās un simpozijos par kara noziegumiem, miera veicināšanu. Arī šogad solījušas atbildes agresoram, tad tas ir arī jāpilda. Jārīkojas kā solīts. Citādi Rietumu līderi draud pazaudēt morālo seju un leģitimitāti pašu mājās ātrāk ne kā Putina režīms Maskavā. „Trīs pūrus naudas… un nekādu kuļķeni”, tā Gunāra Pieša 1985. gada kinolentē akcentē pamāte ķēniņam, kad tas pēc retribūcijas sātanam nepilda dažādu sūtņu neformālajā ministru padomē uzsauktos nosacījumus par glābēja renumerāciju. Proti, līdzšinējam terorisma precedentam Lokerbijā analoģiska ir visaptveroša blokāde, nevis tikai kosmētiskās “sankcijas” savas sirdsapziņas un vēlētāju prātu iežūžināšanai, par kurām priecājās četrus kara mēnešus. Šīs, esošās “sankcijas” jeb “kuļķeni” kungi pie furšetes var uzlikt paši sev vai arī tai NATO valstij, kas pārdod agresoram bruņojumu kaujas kuģu veidā.

Protams, nešaubos, ka pēc Rietumvalstu civiliedzīvotāju slepkavības lidmašīnā, Latvijas Republikas ārlietu ministrs, kas līdz šim izcēlies ar rīcības patriotiskumu un adekvātumu, nekavējoties iekļaus melnajā sarakstā Krievijas informatīvā kara agresīvus dalībniekus – popkultūras frontes darbiniekus, kas pauda rakstveida atbalstu Putina režīma okupācijai Ukrainas Republikā, – un šādā veidā šonedēļ izjauks kara noziegumu propagandas koncerna VGTRK kanālu “Rossija 1” un aizliegtā kanāla “Rossija RTR” mīksto varu īstenojošo sarīkojumu “Jaunais vilnis”. Taču ar netiešu “Jaunā viļņa” aizliegšanu jau sen ir par maz – nevar uzskatīt par piemērotu pēc traģēdijas to, kas bija jāizdara jau 2014. gada marta sākumā.

Mūsu stratēģisks uzdevums minēto mērķu, kas nodibinātu ilgstošu mieru, ir atbalsta zudums Vladimiram Putinam un viņa tuvākajam lokam Krievijas Federācijas varas struktūrās un biznesa elitē. Taktiskās metodes šī uzdevuma īstenošanai ir Krievijas Federācijas universāla blokāde jeb nekavējošas un visaptverošas darbības, kas atbilstu NATO dalībvalstu mierīgo civiliedzīvotāju sabiedriskajā pasažieru transporta līdzeklī noslepkavošanas ar taktiskiem kaujas ieročiem apstākļiem.

Arī Lokerbijas incidentā gāja bojā daudzu nāciju pilsoņi – ASV, Lielbritānijas, Francijas, Itālijas, Vācijas, Kanādas, Brazīlijas, Spānijas – kas izsauca prasības pēc juridiskas pretreakcijas. Ar laiku notika arī kriminālprocess, kura gaitā, citastarp, Lībijas specdienestu virsnieku sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā nepieņēma, vainīgos izdeva 1999. gadā. 2002. gadā Lībija piedāvāja 2,7 miljardu dolāru kompensāciju par nodarīto kaitējumu, 2011. gada 23. februārī Lībijas tieslietu ministrs atzina zviedru žurnālistiem, ka Kadafī personīgi uzdevis veikt Lokerbijas terora aktu. Minēšu tikai dažas blokādes, kuras ieviesa pret Lībiju ar ANO rezolūcijām – 1992. gada 31. marta Nr.748 un 1993. gada 11. novembra Nr.883:

1. Lidojumu aizliegums uz terorisma atbalstītāju valsti, kā arī aizliegti lidojumi no tās – Lībijas gadījumā no 1992. gada 15. aprīļa. Mūsu apskatītajā gadījumā tas nozīmētu Eiropas Savienības valstu gaisa telpas slēgšanu Krievijas Federācijas civilajām lidmašīnām, kā arī aizliegums aviokompānijām izmantot Eiropas Savienības gaisa telpu, lai lidotu uz Krieviju. Lībija tomēr nebija starptautiska gaisa tranzīta centrs, taču, piemēram, trešdaļas pasažieru turētājam Aeroflot ar vairāku simtu miljonu dolāru zaudējumiem jau pērn Eiropas gaisa telpas slēgšana varētu būt arī beigas.

2. Aizliegums piegādāt jebkādu aviācijas tehniku vai tās komponentes, kā arī apkalpot terorisma atbalstītājas valsts gaisa kuģus. Maldīsies tie, kuriem bērnības nostaļģijā šķiet, ka Aeroflot brauc ar Tupoļeviem Tu-104 vai kaut ko tamlīdzīgu, pat Tu-134 jau vairākus gadus ir muzeji, šogad martā aizgāja pensijā arī Iļjušins II-96-300, kas bija pēdējā kaut cik populārā Krievijas civilās aviācijas lidmašīna. Aeroflot ir nedaudz Boeing 737 un 777, pārējie ir vairāk ne kā simt Airbus gaisa kuģi. Arī šī blokādes elementa iedarbīgums būtu acīmredzams.

3. Ieroču, munīcijas un cita veida militārās un divējādā lietojuma tehnikas piegādes aizliegums agresoram, kas atbalsta terorismu, laikam komentārus neprasa.

4. Oficiālo amatpersonu, kuri pārstāv blokādes veicējus, tajā skaitā diplomātiskā un īpaši konsulārā dienesta amatpersonu skaita, terorisma atbalstītājā valstī reducēšana.

5. Aizliegums terorisma atbalstītājas valsts pilsoņiem iebraukt blokādi uzliekošajās valstīs, tostarp liedzot tūrisma un biznesa vīzas. Atšķirībā no pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu Lībijas, šī ir teju visiedarbīgākā rīcībā pret sabiedrību, kur elites bērni domā, ka populārākās Krievijas kūrortpilsētas ir ne tikai Suhumi, Jalta un Teodosija, bet arī Maljorka, Tenerife un Nikosija, kur elites ģimenes galvas – šeit es domāju stipro dzimumu jeb sievietes – plastiskais ķirurgs atrodas Lozannā, baņķieris Frankfurtē, kosmetologs Parīzē un modiste Milānā. Atšķirībā no Lībijas, kur šī blokādes daļa bija maziedarbīga, Eiropas Savienības vīzu neizsniegšana Krievijas Federācijas pilsoņiem, uzturēšanās atļauju neizsniegšana un esošo pastāvīgās uzturēšanās atļauju anulēšana varētu dot visātrāko reakciju Krievijas sabiedrības noskaņu izmaiņām.

6. Naftas importa aizliegums no terorisma atbalstītājas valsts, iespējams, nedotu tūlītēju iedarbību uz Krievijas Federācijas valsts budžetu, taču nākotnes tirdzniecības kontekstā būtiski apgrūtinātu fondu biržu darbību Maskavā, grautu akciju tirgu, kas likumsakarīgi atsauktos uz kredītprocentu augšanu un vidusslāņa nākotnes gaidu pasliktināšanos Krievijas sabiedrības augšējos slāņos. Vēlreiz jāatgādina, ka salīdzinājumā ar Lībiju, Krievijas elite un mazais vidusslānis ir daudz integrētāka Eiropas norisēs, kā arī daudz vairāk izlepusi, kas atvieglo tās ievainojamību.

7. Valsts un privātpersonu kontu aresti. Šajā gadījumā Lībijas lietās neaprobežojās ar atsevišķu valsts vadītāju ārvalstu kontu arestēšanu, bet gan iesaldēja finanšu līdzekļus pašai Lībijas valstij, kā arī virknei turīgu privātpersonu un juridisko personu, kurām, iespējams, ar Kadafī tuvāko apkārtni nebija tieša sakara.

Jāatgādina, ka īpašs pretpasākums, kas pats var būt iedarbīgs blokādes elements, ir sauszemes robežu slēgšana, kādu veica Lībija 1993. gadā uz vairākām dienām ar Tunisiju un Ēģipti, taču šis ir līdzeklis, kas nodarītu vairāk kaitējumu tieši pašas Krievijas, nevis Eiropas Savienības valstu ekonomikai, faktiski radot haosu tās Eiropas daļā.

Pastāv vēl virkne blokādes elementu, kas pārsniedz minēto ANO rezolūciju robežas, arī tādi, kas attīstījušies, pateicoties informācijas tehnoloģijām – tā robežu slēgšanai, kuģu arestam un tirdzniecības aizliegumam, agresora pilsoņu izraidīšanai, kontu iesaldēšanai mūsdienās ir piepulcējušās tādas virtuālas, taču ārkārtīgu spēcīgas blokādes kā starptautiskās elektroniskās banku norēķinu maksājumu sistēmas liegšana terorisma atbalstītājas valsts bankai, audiovizuālā eksporta aizliegums, atslēdzot raidošos kanālos un, visbeidzot, interneta atslēgšana Krievijai, kas visticamāk tehniski ir iespējama.

Īstenojot šīs metodes saprātīgi un piesardzīgi, taču savlaicīgi, ātri un noteikti mēs varam panākt situāciju, ka strauji pasliktināsies Krievijas elites dzīves līmenis Sanktpēterburgā un Maskavā, būs apdraudēts lielāko Krievijas oligarhu uzņēmējdarbības modelis, kas pārtrauks kolaboracionismu, samierināšanos un acu pievēršanu uz to, ko dara pašu valsts, un rezultātā liks atcelt Vladimiru Putinu un sākt sarunas par mieru, mierīgu līdzāspastāvēšanu un iekaroto teritoriju Ukrainā, Moldovā un Gruzijā atstāšanu.

Kad tikko Eiropas valstu skatītāju acis bija piekaltas vāciešu un argentīniešu spēkošanās brīdim futbolā, tribīnēs redzot cieši blakus Putinu ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli, rietumeiropieši droši vien neiztēlojās, ka Putina karš drīz var ienākt arī viņu mājās un ģimenēs, aiznesot nevainīgu cilvēku dzīvības… Mums, latviešiem, šādas ilūzijas ir kritušas.

Autore Kristīne Jarinovska ir juridisko zinātņu doktore, Konstitucionālo tiesību institūta valdes priekšsēdētāja.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Pareizi raksta Kristīne Jarinovska. Gods un slava. Viņa jāliek par Ārlietu ministri. Vai vismaz Tieslietu.

  2. Vis jau labi tikai franči apmāca jau pirmā Mistral komandu, kur Eiropa? Situācija līdzīga 1938. gadam Eiropā – sākot jau ar Minheni un beidzot ar Krievijas Vācijas paktu un karam durvis vaļā… Eiropa dabūja smagu pērienu un neko nav mācījusies no vēstures. Arī izrādā tā notriektā lidmašina ir Holandes un Mailaizijas problēma…Pierādījumi pazudīs un būs pati nokritusi…Holande dabūs pretspēli par savu ANO bataljonu Serebreņicā- neko neredz un nedzird…

Juris Ulmanis: Zaļais pūķis krievholisms (62)Parasti zaļo pūķi asociē ar alkoholismu. Situācija ar pāriešanu uz krievu valodu man atgādina klasisku atkarības modeli, kurā alkohola vietā lietojam krievu valodu. Tātad esam līdzatkarīgie. 
Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (13)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Kā vērtējat izglītības kvalitāti Latvijā?
Draugiem Facebook Twitter Google+