Kultūra

Kurš ir gatavs sevi ziedot? Saruna ar režisoru Mārtiņu Eihi un scenogrāfu Kristianu Brekti 16

Foto-Dainis Bušmanis

“Gūt var ņemot, gūt var dodot, dodot gūtais neatņemams” – lai nu ko, bet šīs rindas no Raiņa lugas “Spēlēju, dancoju” zina katrs. Bet kāpēc šis darbs izvēlēts Valmieras vasaras teātra festivālam, turklāt šogad – simt gadus pēc lugas publicēšanas? Kas tajā ir tik svarīgs?

– Kāpēc Rainis, kāpēc “Spēlēju, dancoju”?

M. Eihe: – Šajā gadījumā ir divi svarīgi komponenti – ne tikai Rainis, bet arī “Iļģi” ar savu mūziku, kas dod jaudīgu papildu enerģiju un spēku. Jauniem cilvēkiem ļoti patīk “Spēlēju, dancoju”, un es vēl jūtos ­jauns. 2001. gadā biju klāt, kad tapa “Iļģu” “Spēlēju, dancoju” iestudējums Daugavgrīvas cietoksnī. Kopš tā laika ik Jāņos, kad visi aiziet gulēt – ap astoņiem, deviņiem no rīta –, uzlieku “Iļģu” disku “Spēlēju, dancoju” un klausos.

Pateikšu saviem vārdiem Raiņa pētnieka Gunāra Bībera domu – šī ir Raiņa vienkāršākā luga, kur viņš vairs neko nenormāli nesludina, viņš izrunā visas savas bēdas ārā. Mūsu izvēlētais ceļš uzvedumā – ejam uz rituālu, uz saprašanu par sevis ziedošanu kādu mērķu labā. Man šķiet, ka tas ir jautājums, par ko mūsu sabiedrībā vispār nedomājam. Mēs neviens neesam gatavs ziedot sevi kādu mērķu vārdā, vienalga, kādi tie būtu. Nu, kaut vai mūsu izglītības sistēma, tā bļauj pret jebkādām pārmaiņām viena iemesla pēc. Tāpēc, ka tās var skart veselu virkni cilvēku un viņi nav gatavi ziedot savas pozīcijas vai atalgojumu, lai mainītos visa izglītības sistēma. Tas attiecas uz jebkuru jomu.

– Lūk, lasot lugu, tieši par to domāju – vai es varētu kā Tots ziedoties… Šķiet, ka ne. Bet jūs?

– Ko mēs uztveram kā ziedošanos? Es esmu atdevis ļoti daudz no sava komforta, lai būtu mākslinieks. Es strādāju teātrī tāpēc, ka man tas patīk un šķiet svarīgi runāt par lietām un taisīt izrādes, lai arī tās nerāda lielajā zālē un nevar tik labi pārdot.

– Atšķirībā no Tota jūs savas ziedošanās jēgu un augļus redzat šajā dzīvē – vairākkārt esat saņēmis Latvijas Teātra balvu, šajā sezonā par izrādi “Smaržo sēnes” esat nominēts “Spēlmaņu nakts” gada balvai… Bet Tots nepaguva skatīt sava upura jēgu, devās nāvē…

– Tots mainās. Es jau arī mainos. Kādreiz skraidīju treniņbiksēs, noskūtu galvu, braucu ar BMW un man bija viss vienalga. Nav jau jānomirst, lai tu varētu mainīties. Tas ir mākslas uzdevums – saasināt, lai mēs spētu vēstījumu ieraudzīt un uztvert. Tādus cilvēkus, kas sevi upurē, varam redzēt arī šodienas dzīvē. Piemēram, Valdis Zatlers, kuru par Valsts prezidentu izvirzīja zoodārzā, bet kurš izdarīja vienu lietu – atlaida Saeimu. Tas, ka mēs neizmantojām šo iespēju, lai mainītos, tā ir mūsu problēma. Bet viņš sevi reāli ziedoja.

– Par Totu skaidrs. Kungs Raiņa lugā ir tautas kalpinātājs, bet kas mūsdienās ir Kungs, kas mūs izsūc?

– Atšķirībā no tiem laikiem mums ir izvēle – ļaut sevi izsūkt vai neļaut. Es uzskatu, ka Kungs – tie esam mēs paši, kas nespējam pieņemt lēmumus, mainīties, izdarīt, cits citu pazemojam utt. Mēs nevaram norādīt ar pirkstu uz Saeimu un teikt – lūk, tie ir tie ļaunie! Nē, mēs paši esam viņus ievēlējuši. Patiešām paši.


– Lelde ir Latvija. Bet kas ir Zemgus? Rainis, viltnieks, šajā lugā nav norādījis darbojošās personas.

– Lelde nāk no zemes daļas. Zemgus, lai arī latvietis, vairāk dzīvo pa muižu, viņš ir no mazliet augstāka gala. Tomēr man šķiet, ka Zemgus ir mūsu pragmatiskā daļa, kas saprot – viņš nedrīkst aiziet bojā, jo viņš ir tas, kurš velk visu to zemīti, viņš ir tas, kurš stumj arklu. Zemgus ir liels, stabils, spēcīgs. Tots savukārt ir tā Latvijas daļa, kas spējīga saukt uz revolūciju, mainīt lietas. Ja salīdzinām ar Raiņa lugu “Uguns un nakts”, Zemgus kaut kādā ziņā ir Koknesis. Un Tots kaut kādā ziņā – Lāč­plēsis. Lāčplēsis iet ar spēku un pēc tam saprot lietu kārtību, bet Tots iet ar bravūru, ar jokiem, kā spēlmanis iet dziedot visam cauri. Un tikai pašās lugas beigās, kad ir iznesis ārā Leldi, saprot – brīnums var notikt tikai tad, kad tu sevi ziedo, saprot, ka viņam ir jāmirst. Līdz tam viņš ir pirmais puisis ciemā, kurš visus var pieveikt, un tā ir milzīga pārmaiņa, kas aktierim ir jānospēlē vienā dziesmā.

– Jā, Kārlim Neimanim nebūs viegli, visiem prātā Harija Liepiņa Tots ar kokli rokās…

– Tādu, kas atcerētos Smiļģa iestudējumu, vairs nav daudz. Mūsu iestudējumam varēju izvēlēties visus aktierus, ko gribēju. Tā repertuāra teātrī nenotiek bieži. Mūsu gadījumā Tota mūzikas instruments ir viņa balss, kad tā aizsmok, ir skaidrs, kāpēc tā notiek, jo viņš ir kļuvis savtīgs. Nesavtība ir Tota vienīgā pozitīvā īpašība – viņam neko nevajag. Mūsu uzstādījumā dāki, kas viņu atved, visu zina. Dāki ir atraduši džeku, kuru upurēt. Viņi jau pašā sākumā teic – tev būs jāmirst!

– Tā ir tāda netaisnība – mēs te visi dzīvosimies, bet Totam jāupurējas!

– Viņi paši to nevar izdarīt. Manā skatījumā dāki katrā reizē Totam piedāvā izvēles tiesības. Lielākais joks, ka Tots to nesaprot – ne es miršu, nekā, es tik iešu!

– Luga ir īsts trilleris, vai vasaras teātra festivālam iestudētais darbs būs maigāks?

– Nē, maigāks gan nekas nebūs. Esam ielikuši atpakaļ dažas teksta vietas, kas man šķita svarīgas un kas nebija iekļautas “Iļģu” mūzikas libretā. Piemēram, dzimtu nesaskaņas; Tota lecīgumu, ka viņš ies viens, ka viņam nevajag nekādus palīgus; arī pāris elles ainas, kur Totam tiek piedāvāti konkrēti labumi un viņš izvēlas no tiem atteikties par labu Leldei. Līdzīga aina kā filmās par bandītiem un policistiem – viņiem iekšējā hierarhija un savstarpējās aizsardzības sistēma ir stipri līdzīga. Te ir tieši tas pats. Velni Totam saka – tu es tāds pats kā mēs, tu esi pat labāks, jo esi gudrs, nāc pie mums! Un Tots saka – nē.

– Iesaistām sarunā izrādes scenogrāfu mākslinieku Kristianu Brekti! Vai bija vērts ķerties pie Raiņa darba “Spēlēju, dancoju”?

K. Brekte: – Kad Raiņa un Aspazijas gads gāja uz beigām, Rainis man bija līdz kaklam, cik tad var! Bet tad mēs visi – Mārtiņš, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, horeogrāfs Krišjānis Sants un es – šo lugu izlasījām (temperamentīgi gaisā rāda apļus, cik aizraujoši bijis lasīt) – āāā, cik forši! Ja ir šāda sajūta, tad jau tas ir vajadzīgs. Ir taču daudz darbu, ko izlasi, un – ai, ko nu tur…

– Rainis katra cēliena sākumā smalki raksturojis vidi. Piemēram, “Sena kapsēta. Vecas kapu kopas un krusti, lieli koki, viss aizaudzis krūmiem un vīteņiem. Ir itin tumšs. Vēlāk iznāk mēness, tumši sarkans”. Ko var darīt scenogrāfs?

– Tur ir tik daudz ko darīt! Mūsu iestudējumā viss norisinās kustībā, viss ir kā milzīgs rituāls, visu laiku jābūt darbībai, dūmiem, gaismām, dedzināšanām… Vajag kādu katastrofu, vajag pļauku cilvēkiem, lai viņi pamostas un saprot, ka tomēr ir jēga dzīvot.

– Saprotu, ka scenogrāfisko ietērpu neparko negribat atklāt. Esat asociētais profesors Latvijas Mākslas akadēmijas scenogrāfijas apakšnozarē, vai nav bailīgi – jūsu studenti atnāks un teiks – ko tas profesors atkal sastrādājis?

– Darot nekad nedomāju, ko kāds par to teiks. Galvenais, darbu izdarīt tā, lai pašam patīk. Turklāt teātrī strādājam komandā, tas ir pavisam citādi, jo katrs nāk ar savu domu. Svarīgākais – neatstāt skatītāju vienaldzīgu. Tas, ka kādam patīk, kādam – ne, tas ir labi, veidojas viedokļi.

– Vai Trejgalvim būs trīs galvas un divas astes?

M. Eihe: – Astes nebūs nevienas, bet galvu būs vēl vairāk. Jo ļaunums gatavs mainīties kuru katru brīdi. Tas ir daudz fleksiblāks nekā mēs.

– Un vai būs kā Rainim – velnu nakts piecos cēlienos?

– Mums būs vienā cēlienā, bet nakts būs. Sākam vēlu – pusdesmitos, jo gribēju, lai uzvedums beidzas pusnaktī. Lugā gan teikts, ka Totam viss jāpaveic no pusnakts līdz vieniem, kā daudzu tautu tradīcijās, kad lielie darbi jāpaveic nultajā stundā. Mēs nespēlējam baigo pagātni. Tās ir mūsdienu kāzas, kurās ienāk dāki un pārvērš pasauli kājām gaisā. Pārvērš visu cilvēku dzīves, nevienam neprasot, jo notikumi atnāk un notiek. Un tad ir jautājums, vai spējam pielāgoties vai ne, vai aizejam bojā, vai kas ar mums notiek.

– Vai jūs sapratīs?

– Ja man ir ko teikt un es to skaidri pasaku, tad ir jautājums, vai skatītāji manai domai piekritīs vai ne. Pat ja cilvēks negrib pieņemt kādu uzstādījumu, var aiztaisīt acis un klausīties “Iļģu” mūziku, kas ir visam pamatā.

– Raiņa vārdiem sakot: “Velti nau: nemirst dziesma reiz dziedāta!” Bet ja izrāžu vakaros gāzīs lietus…

K. Brekte: – Tāpat viss notiks.

M. Eihe: – Atlaižu nebūs…

 

UZZIŅA

Valmieras vasaras teātra festivāls notiks 5., 6., 7. augustā.

Katru dienu plkst. 21.30 Valmiermuižas staļļa pagalmā – režisora Mārtiņa Eihes un grupas “Iļģi” uzvedums Raiņa “Spēlēju, dancoju” – nakts ar velniem, maskām, mīlestību.

Pārējie izrādes veidotāji: horeogrāfs Krišjānis Sants, repetitore Ieva Gaurilčikaite, fizioloģiskais arhitekts Ēriks Ēriksons, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, vokālā pedagoģe Zane Šmite, gaismu mākslinieks Ivars Tilčiks. Lomās: Kārlis Neimanis, Inga Apine, Māris Bezmers, Mārtiņš Liepa u. c., “Iļģi” – Ilga Reizniece, Māris Muktupāvels, Gatis Gaujenieks, koristi un dejotāji.

LA.lv