Foto – Scanpix un Dainis Bušmanis

Zelta zivtiņai prasītu nevis naudu vai citus labumus, bet vēl vienu iespēju startēt olimpiskajās spēlēs – tā saka savulaik izcilais volejbolists Pāvels Seļivanovs, kurš PSRS izlases sastāvā kļuvis par olimpisko čempionu (1980. gadā) un vicečempionu (1976.).

Lasītākie

Numeroloģija un skaitļu maģija: kā jūsu tālruņa numurs ietekmē jūsu likteni un kad to mainīt? 1

Neizmet, turpini izmantot – 10 praktiski pielietojumi ikdienā tavam vecajam viedtālrunim 7

Krievijā valda histērija: izbojāta Putina inaugurācija 178

Lasīt citas ziņas

Kopā aizgājušajos laikos vasaras spēlēs zeltu izcīnījuši 18 Latvijas atlēti (dažiem ir vairāki), sudrabu – 29, bronzu – 13. Katram no viņiem pēc sporta karjeras beigām bija savs ceļš ejams.

Korumpēts nekļuvu

Seļivanovs, kurš pirmdien svinēja 60 gadu jubileju, pēc sporta gaitu beigšanas kādu laiku strādāja par treneri Beļģijā un neklātienē pabeidza Londonas biznesa skolu. 90. gadu otrajā pusē atgriezās Latvijā, iemēģināja roku uzņēmējdarbībā, līdz 2000. gadā iekrita politikas tīklos. “Viss sākās ar volejbolu – gribēju Rīgā rīkot turnīru un vajadzēja naudu. Aizgāju pie toreizējā Rīgas domnieka Jurija Žuravļova, kurš apsolīja palīdzēt, bet ar norunu, ka “parāds būs jāatmaksā”. Pēc pusgada viņš aicināja kandidēt pašvaldību vēlēšanās un es piekritu. Četrus gadus nostrādāju Rīgas domē, darbu izdarīju, korumpēts nekļuvu, un sirdsapziņa man ir tīra,” viņš stāsta.

Kokteilis

VIDEO. “Pārmetumi, ka es vienu dienu palikšu bez matiem, ir aplami!” Elīna Didrihsone šokē sekotājus, parādot savus īstos matus

Kokteilis

VIDEO. Dziedātāja Baiba Ozoliņa laidusi klajā videoklipu dziesmai “Kāpēc mēs darām tā”

Zviedrija gatavojas militārajai klātbūtnei Latvijā. Zināms, kad varētu ierasties pirmās mehanizētās vienības

Kad vaicāju, vai tad lielākā daļa politikā kļūst korumpēti, bijušais volejbolists uzsver, ka 99 procenti ir normāli cilvēki un viņu kaitina, ka vārdam “deputāts” sabiedrības priekšstatos ir lamu pieskaņa. “Paši viņus ievēlam, bet pēc nedēļas jau dēvējam par shēmotājiem,” ar neizpratni teic Seļivanovs.

“Par biznesmeni sevi neuzskatu,” aizskarot biznesa skolas tematu, norāda bijušais volejbolists, “bet gan par administratoru, proti, pierunāt otru izdarīt to, kas vajadzīgs man, turklāt nepiešmaucot un nemelojot.”

Viņš 90. gadu pirmajā pusē šādi administrējis ne vienu vien darījumu, par kuriem gan skaidrojumos neizplūst, vien norāda – ar pistoli viņam neviens pie galvas nav stāvējis, un tas acīmredzot ir godaprāta apliecinājums. “Par miljonāru nekļuvu, bet man arī nebija tādu ambīciju.”

Šobrīd viņš ir Rīgas domes Izglītības, jaunatnes, kultūras un sporta departamenta volejbola programmas koordinators, kā arī Rīgas futbola skolas direktora vietnieks. Sapņo tuvāko gadu laikā atjaunot slaveno “Radiotehniķa” volejbola komandu, kas startētu Krievijas čempionātā. Tas ir “Dinamo” un Kontinentālās hokeja līgas stāsts. Seļivanovam un domubiedriem vien jāatrod savs gazproms.

“Ja noķertu zelta zivtiņu, neprasītu ne naudu, ne citus labumus. Tikai vēl vienu iespēju startēt olimpiskajās spēlēs, jo tas ir kaut kas lielisks,” saruna Seļivanovam rada sentimentālas noskaņas. Lai gan volejbolu viņš sen vairs nespēlē, tā vietā aizraujas ar kalnu slēpošanu un ūdensslēpēm – jo tur “apkārtējie saprot, ka esmu čaiņiks” un jebkurā laikā pamāca, nevis kā volejbolā gaida, “ko tad vecais čempions izdarīs”.

Terapeits Fadejevs


Latvietis ārstējis Nacionālās basketbola asociācijas megazvaigzni Kobi Braientu – skan smalki. Šis latvietis ir 2000. gada Sidnejas spēļu vicečempions 50 km soļošanā Aigars Fadejevs (36): “Nodarbojos ar rehabilitāciju, masāžu – visu, kas saistīts ar sporta traumām. Bet sporta tirgus Latvijā jau nav liels, tāpēc strādāju ar ikvienu klientu. 90. gadu beigās, sadarbojoties ar ārstu Aldi Cīruli, apjautu, ka tas mani varētu interesēt. Es zinu, ko nozīmē labs speciālists blakus labam atlētam – tie ir 50 procenti no panākumiem. Tādēļ pēc karjeras beigām devos uz ASV studēt.”

Aigaram tur izdevies pastrādāt gan ar ievērojamām sporta zvaigznēm, gan Holivudas spīdekļiem. “Izārstēju vienu britu sprinteri, viņš pateica tālāk, un tā pa ķēdīti aizgāja. Amerika ir milzīga, bet elites atlētiem ir ļoti svarīgi traumas pēc iespējas ātrāk izārstēt. Mans lielākais pluss ir tas, ka pašam tas viss ir bijis un zinu, ko nozīmē būt savainotam.”

Šobrīd Aigars ir Latvijā, bet ik pa brīdim aizbrauc apārstēt kādu arī uz ASV. “No karjeras viedokļa – pāris gadu laikā tur es varētu kļūt par miljonāru, bet sadzīve svešumā ir tāda, kāda tā ir. Labāk pelnu desmit reizes mazāk, bet dzīvoju savā valstī. Man vienmēr nometnēs ārzemēs bijis smagi, 40 dienas jau bija krietni par daudz. Latvija ir mana zeme!”

Ar zeltu 
žigulim par īsu

1980. gada Maskavas olimpisko spēļu čempions šķēpa mešanā Dainis Kūla (53) joprojām ir ventspilnieks un kokapstrādes uzņēmumā “Kurekss” strādā par tirdzniecības vadītāju. “Man tā veiksmīgi sanāca – 1993. gadā beidzu sportot, pēc gada Ventspilī izveidojās “Nelss” filiāle un es kļuvu par tās vadītāju, bet vēl pēc diviem gadiem pārgāju uz pašreizējo darbavietu,” atminas Dainis Kūla. “Nekādas īpašās zinības neesmu apguvis. Šajā amatā var vilkt paralēles ar sportu – radošs darbs, jābūt izdomai. Jāmāk kontaktēties ar cilvēkiem. Man patīk.”

“No vienas puses – doma bija,” jautāts, vai pēc karjeras beigām negribējās palikt sporta lauciņā un strādāt par treneri, teic Dainis Kūla, “taču, ja paskatās, kāda ir attieksme – kad tu esi čempions, tad lidostā sagaida ar puķēm, bet neveiksmē blakus nav neviena.

Vieglatlētikā treneriem atalgojums nav tas lielākais. Konsultēt es varētu, bet par treneri – laikam ne. Kā sportists es biju pašā kalna augšā, bet trenera darbs nozīmētu, ka jāatgriežas citā līmenī, un to man negribējās.”

Kad saku, ka tagad sportisti par uzvarām saņem lielu naudu, un gribu jautāt, ko viņš savulaik saņēmis par olimpisko zeltu, Kūla uzsver: “Nedomāju, ka vieglatlētiem ir lielas prēmijas par sasniegumiem olimpiskajās spēlēs vai pasaules čempionātos. Paskatieties, kā ir tenisā, hokejā – tur pat ne tik labiem spēlētājiem ir sulīgas algas. Bet mūsu laikā par prēmijām un komercmačiem pat nebija runa. Es žiguli nevarēju nopirkt par olimpisko zeltu. Taču nauda nav galvenais, tituls ir lielāka vērtība. Mani vēl tagad atceras, lai gan pagājuši 32 gadi, piedalos pilsētas pasākumos.”

Kūla ar labiem panākumiem startējis arī veterānu mačos, bet šobrīd ceļa traumas dēļ vairs nevar trenēties. Čempions formu uztur peldot.

Uļas večuki

Latvijas leģendārās basketbolistes Uļjanas Semjonovas (60) titulu un apbalvojumu uzskaitīšanai ar vienu rindkopu nepietiktu. Augstākā virsotne bija divi olimpiskās čempiones tituli. Semjonova jau 22 gadus vada Latvijas olimpiešu sociālo fondu, kas palīdz mūsu slavenākajiem sporta veterāniem. “Šobrīd esmu atvaļinājumā, atpūšos. Man iet labi,” saka Uļa. Fonda nolikums paredz olimpiskajiem čempioniem 200 latu pabalstu mēnesī, vicečempioniem – 160, bronzas medaļas ieguvējiem – 140, citu lielo čempionātu laureātiem – 120 latus. “Sākumā bija 80 latiņi, tad palēnām gājām uz priekšu, līdz pēdējos gados ir šis līmenis. Protams, dzīves apstākļi maniem večukiem varētu būt daudz labāki, jaunāki viņi nekļūst, visi slimo un ar šo naudiņu ir par maz. Taču paldies valdībai par to pašu,” tā Uļjana Semjonova.

Ne visi gan tiek pie šā katla, jo kandidātu ir vairāk nekā naudas. Esot jāstāv rindā – kad kāds aiziet aizsaulē, ņem nākamo vietā. Sievietes atbalstam drīkst pieteikties no 55 gadu vecuma, vīrieši – no 60.

Pie saviem 140 latiem mēnesī tiek trīskārtējais olimpiskais vicečempions basketbolā Valdis Muižnieks (77): “Kā es dzīvoju? Skatoties, ar ko salīdzina – ja ar attīstītajām valstīm, tad ne pārāk labi, bet, ja ar visu mūsu tautu – sevišķi nesūdzos. Nezinu, kāpēc, bet vecie igauņu sportisti teikuši, ka viņiem pabalsti ir savas trīs reizes lielāki – ap 500 latiem.

Ja nebūtu tie trakie komunālie maksājumi… Veselība mazliet klibo. Savulaik, lai iekļūtu un noturētos PSRS izlasē, bija sevi pamatīgi jāizpumpē. No ASK komandas pirmsākumiem jau mēs tikai četri vairs esam šai saulē – es, Alvils Gulbis, Oļģerts Hehts un Teobalds Kalherts. Sportam ļoti sekoju līdzi joprojām, visvairāk tenisam un futbolam. Pēdējais Eiropas čempionāts ir labākais, kādu man nācies redzēt.”

Fonda sarakstos ir arī Inta Drēviņa (meitas uzvārdā Klimoviča, 60), kura 1976. gadā Monreālā PSRS izlases sastāvā startēja 4X400 metru stafetes skrējienā un izcīnīja bronzas medaļu. Divus gadus vēlāk pasaulē nāca pirmais dēls un lielajā sportā viņa vairs faktiski neatgriezās, pamazām iegrima sporta funkcionāres darbā. Bija kalnu slēpošanas sporta skolas mācību daļas vadītāja, vēlāk – direktore. Darbam Rīgas rajona sporta centrā svītru pārvilka ekonomiskā krīze, un pēdējos divus gadus viņas nodarbošanās vairs nav saistīta ar sportu.

Misija Saeimā

Bijušajam kanoe airētājam Ivanam Klementjevam (51), kura rēķinā ir trīs olimpiskās medaļas – viena zelta un divas sudraba, jau pasen ikdienas tērps ir uzvalks – viņš kopš 2001. gada darbojas politikas lauciņā. Sākumā četri gadi Rīgas domē, bet kopš 2006. gada ir parlamentā, ievēlēts 9., 10. un 11. Saeimā.

“Trīs gadus biju Spānijas izlases treneris, taču gribēju sasniegt ko vairāk un pēc ilgām pārdomām piekritu iesaistīties politikā. Man ļoti patika trenera darbs, un bija arī rezultāti. 1994. gadā strādāju ar Polijas izlasi un audzēkņi pasaules čempionātā izcīnīja medaļu, vēlāk viens no viņiem bija uz pjedestāla Sidnejas olimpiskajās spēlēs, viens spānis izcīnīja olimpisko zeltu.

Taču šim darbam ir arī otra puse – mainās federācijas prezidents un tevi var atlaist, viņi iegulda naudu un prasa rezultātu, ir nemitīga mētāšanās pa pasauli. Kad biju Spānijā, pusgadu dzīvojām ziemeļos, pa ziemu – dienvidos, un sezonas laikā sacensības. Tā nav normāla ģimenes dzīve.

Turklāt airēšanā nevar nopelnīt miljonus kā dažos komandu sporta veidos,” stāsta Ivans Klementjevs.

Politiķa darbs sagādājot dažādas emocijas – reizēm ir gandarījums, reizēm – sarūgtinājums. Viņš atzīst, ka likumdevēja krēslā pagaidām nav realizējis savu galveno ideju – izveidot sporta ministriju. Klementjevs divas trīs reizes nedēļā nodarbojas ar sportu – brauc ar velosipēdu, skrituļo, pārstāv Saeimas basketbola un futbola komandu. “Ar dzīvi esmu apmierināts,” viņš nosaka.