Lai miegainā padome mostas. Saruna ar Aiju Cālīti-Duļevsku 0
“Latvijas Avīzē” viesojās žurnāliste AIJA CĀLĪTE-DULEVSKA, kura kandidē uz amatvietu Nacionālajā elektroniskās plašsaziņas līdzekļu padomē (NEPLP). Ar savulaik “LA” strādājušo kolēģi sarunājas Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Vai Latvijas mediju telpā būtu nepieciešamas reformas, un ko jūs, iekļūstot NEPLP, gribētu reformēt? Līdz šim bijusi pasīva runāšana, ka eksistējot “divas telpas”, bet tās nevarot ietekmēt. Arī tā saucamajā valsts pasūtījumā, ko NEPLP sastāda sabiedriskajām televīzijām, neatrodu, manuprāt, valsts interesēm atbilstošu prasību pēc pārraidēm par vēsturi, par pilsoniskām lietām vai integrāciju.
A. Cālīte-Dulevska: – Ja nav šādas prasības, tad tas nozīmē, ka līdzšinējā padome nav gribējusi tās izvirzīt. Līdzšinējās koncepcijās par mediju attīstību valstī padome nosvērusies par labu tam, ka plašsaziņas līdzekļu darbība ir bizness, kuru regulē tikai tirgus likumi. Bankas uzrauga FKTK, un, lai gan tā reizēm kļūdās, tomēr neļauj kuram katram atvērt un pirkt banku. Tur diezgan cieši skatās līdzi, kā strādā bankas, kamēr pār televīzijām tādas uzraudzības nav. Eiropā gan ir ierobežojumi, kurš drīkst kļūt TV kanāla īpašnieks, bet Latvijā šo mediju pirkšana un pārdošana risinājusies visai nekontrolēti. Kad TV5 pilnībā nomainīja raidījumu valodu, lai gan tas neskaitījās likumam atbilstoši, padomei pret to iebildumu nebija. Likums ļauj, ka televīziju vai raidstacijas var nopirkt jebkurš Latvijā ienācis komersants, ja vien viņam ir nauda. Licenču izsniegšanas principiem jābūt valsts interesēs. Ja, braucot cauri Lietuvai, radio dzirdēsiet tikai lietuviešu valodā, tiklīdz tiekat pāri Latvijas robežai, viss aiziet krieviski līdz pat Rīgai. Pieņemot spēkā esošo likumu, biju iesniegusi labojumu, ka, saņemot radio licenci, uzvar pretendents, kurš piedāvā lielāko ētera laiku valsts valodā, taču to noraidīja.
– Kas noraidīja?
– Lemjošās komisijas vairākums. Ar komercmediju pārstāvju atbalstu.
– Un cik padome atbildīga par šādu uzvedību? Kas ir tie, kuri sēdējuši šajos amatos?
– Tur sēdēja tie, kurus norīkoja iepriekš valdošās partijas, tostarp arī “SC” izraudzīti pārstāvji. Padomē ir arī profesionāļi, ļaudis ar labu gribu, bet vairākums bijis tirgus interešu aizstāvju pusē, pakļaujoties spēcīgam lobismam. Bucenieces kundze un Kārīša kungs, kuri atkal kandidē uz NEPLP, piedalījušies lēmumu pieņemšanā, un viņiem nāktos uzņemties savu daļu atbildības.
Eiropā beidzot apzinās, ka valstij jāsargā un jārūpējas par savu audiovizuālo mediju vidi, tas iestrādāts ES dokumentos. Uzskatu, ka arī mūsu likums jāpārskata, lai, mediju vidi regulējot, noteicošās būtu nevis tirgus, bet nācijas intereses. Ka katrs nav laižams šajā tirgū. Tieslietu ministrs aicina sākt diskusiju, ka valstij būtu tiesības uzlikt veto ārvalstu investoriem. Uzskatu – mediji varētu būt viena no šīm jomām.
– Kā ir ar minētajiem pārmetumiem par mediju telpas veidošanu – vai tie nav adresējami arī mūsu sabiedriskajai TV?
– Protams, ir adresējami. Manuprāt, ir jārunā par izpratni – kā pati vadība uztver sabiedriskās TV uzdevumus, kādas kvalitātes raidījumi nonāk uz ekrāna. Skatītājiem ir pretenzijas, ka bērnu raidījumi varētu būt kvalitatīvāki, ka kultūras raidījumi nolikti uz viena pazema plauktiņa, ka nacionāla mēroga aktuālie notikumi netiek atspoguļoti pienācīgā līmenī. Līdzšinējās padomes un TV sadarbībā tapušais sabiedriskais pasūtījums ir tehnisks dokuments ar vispārīgiem formulējumiem, lai uzturētu esošos raidījumus un šur tur bez noteikta mērķa kaut ko pamainītu.
– Šim pasūtījumam pieprasa finanses, bet vai šodien ekrānos vērojamais rezultāts atbilst sabiedriskām un valsts interesēm?
– Droši vien, ka ne, bet sabiedrībai un politiķiem pašiem zināmā mērā bijušas grūtības formulēt, kādas ir Latvijas nacionālās intereses. Taču nupat tapusī Nacionālās identitātes un integrācijas koncepcija varētu būt rosinošs pamats.
– Agrāk tos sauca par sabiedriski politiskajiem raidījumiem, un, ja sabiedrībai interesē sekot līdzi uzšalkušajai kampaņai pirms referenduma, tad acīmredzot televīzijai jārāda un jāskaidro lietas regulāri. Raidījumi, kas skar vēstures tēmas, arī ir gaužām reti. Lūk, kam vajadzētu dot naudu – ja TV apņemtos sagatavot noturīgu pārraižu ciklu par vēsturi.
– To, kam jābūt sabiedriskajā pasūtījumā, padome ir formulējusi. Taču pārāk nekonkrēti. Nākamajai padomei šī koncepcija būs jāpārskata. Manuprāt, jābūt vispārējām tēmu grupām, kuras veidotu tā karkasu, tajā pašā laikā dodot iespēju atrast labākos veidus un žanrus, kā to īstenot – jāgaida piedāvājums no televīzijas, no radio un jāanalizē, vai tas sasniedz mērķi. Sabiedriskie mediji ir tie, kam vienīgajiem varam prasīt un, protams, atbalstīt kaut ko nekomerciālu, bet sabiedrībai nozīmīgu.
E. Līcītis: – Vai NEPLP nav tiesības LTV noteikt šādu pasūtījumu? Ar lieliem panākumiem nesen translēja izrādi “Mans nabaga Marats”. Tas liecina, ka skatītāji vēlas redzēt teātri televīzijā, taču tā ir ļoti reta izprieca, turklāt situācijā, kad lauku cilvēki, pirmkārt pensionāri, nemaz nevar atļauties apmeklēt Rīgas kultūras pasākumus. Tāpat – rosināt raidīt minētos ciklus par vēsturi, valstiski svarīgiem notikumiem un tam atvēlēt naudu.
– Ir divi varianti – vai nu iecelt ģenerāldirektoru, kuram nav jāskaidro, kādas ir nācijas aktualitātes un pamatvērtības, ka publika vēlas kultūru, saturīgus bērnu un pusaudžu raidījumus, vai, ja tādu TV vadītāju nevar atrast, tad lielāka ietekme jādod padomei.
Atbalstu to, ka LTV varētu būt galvenā redaktora postenis – tāds kā smadzeņu centrs, kas uzņemtos šo atbildību. Ja valsts un sabiedrība padomes personā neko no saviem medijiem neprasa, tad visu var pārvērst par tādu lēnu čunčināšanu.
V. Krustiņš: – Jā, bet kāpēc neprasa? Sastādītās koncepcijas apņemas piedāvāt skatītājiem kvalitatīvākos raidījumus, informēt par jaunumiem, izveidot atgriezenisko saiti un iesaistīt viedokļu apmaiņā. Tas ir skaisti uzrakstīts, bet ja uz ekrāna tas nenotiek? Par to galveno redaktoru, viņš lietas nenokārtos, tāpat kā tautas vēlētais prezidents. Pašai NEPLP jāatbild, nevis vien jāvēro.
– Ja skatītājus neapmierina ekrānos redzamais, ja TV neizpilda, ko pati apņēmusies, padome var apsvērt TV vadības maiņu. Bet tikpat nozīmīga ir arī televīzijas žurnālistu kvalitāte un sagatavotība. Daudz dzirdēts, ka trūkst ekrāna personību, ka neesot cilvēku, kuri spēj uzņemties raidījumu vadību tiešajā ēterā. Taču vairākās augstskolās un koledžās komunikāciju studijās uzņem simtiem cilvēku gadā. Acīmredzot teorija un prakse neiet kopā arī šajā jomā. Turklāt jāorganizē arī mērķtiecīga žurnālistu mūžizglītība.
E. Līcītis: – Kļūt par ekrāna vai ētera personību tomēr ir rets talants, kas ne katram dots.
– Tas tiesa, bija cilvēki, kas satraucās, kad no TV aizgāja pierastais Streips un Domburs. Taču tad pēkšņi atklājās, ka ir arī Arnis Krauze, kurš ilgi strādājis televīzijā, bet nu parādīja, ka spēj daudz vairāk, nekā līdz šim no viņa prasīts. Spilgtu radiopersonu, manuprāt, mums ir vairāk, kaut arī viņi nav tik redzami kā televīzijas raidījumu vadītāji. Tas arī ir vadības uzdevums – saskatīt savos cilvēkos potenciālu, virzīt un to attīstīt, pamanīt un veicināt talantu, kas pa īstam iemirdzēsies pēc gadiem pieciem. Tā kā pastāv mūžīgais finanšu trūkums, iespējams, ka vadītāji ir pārāk nodarbināti ar domām, kur un kā sadabūt naudu, un nespēj veicināt radošumu.
Bet, kamēr mēs izšķīstam vaimanās, ka nav naudas un kur lai ņem cilvēkus, tikām gadiem ilgi netraucēti notiek ļoti nopietna ietekme uz Latvijas sabiedrisko domu. Tas norisinās profesionāli, mērķtiecīgi, kvalitatīvi. Pārsvarā iedarbošanās notiek caur Pirmo Baltijas kanālu un Krievijas mediju vidi kopumā.
Sabiedrisko domu var veidot ne tikai ar attiecīgi pasniegtām ziņām, bet arī ar seriāliem, kur precīzi iestrādāta propaganda.
V. Krustiņš: – Jā, tas ir jautājums, kā un kādu informācijas telpas daļu aizņem Latvijas TV. Kā sabiedriskie mediji reaģē uz apkārt notiekošo? Vai tikai lēkā no viena notikuma uz otru, sarunas apraujot? Vai arī, ja tur viens cilvēks nospriež, ka es par zaķu medībām stāstīšu, bet par politiku nestāstīšu, tad tas ir diezgan dīvaini.
– Tas ir paradokss, ka sabiedriskajos medijos pārāk daudz atkarīgs no konkrēta cilvēka izpratnes un izjūtas. Kāds izvēlas tikai tādus sarunu biedrus, kas atspoguļos vien viņa paša uzskatus. Citam liekas, ka nevajag skatītājus uztraukt un jāstāsta, ka valstī viss ir mierīgi, noklusējot to, kas šim priekšstatam neatbilst.
– Krievu lasītājus un skatītājus gan var uztraukt – 24 stundas diennaktī!
– Mēs gribam būt demokrātiski un baidāmies no pārmetumiem, ka “neļaujam izpausties brīvajam vārdam”, “neuzklausām otru viedokli”. Tas viss jau būtu pareizi un taisnīgi, bet tad, ja to nenoved līdz absurdam, kad skan tikai šī “otra puse”.
– Cālītes kundze, tagad ļoti plaši tiek apspriesti NEPLP locekļu kandidāti. Jūs arī kandidējat un piedalāties procesā – vai būtu iespēja, ka jaunajā sastāvā padome spētu sabiedrības interesēs darboties sekmīgāk?
– Kandidāti pārstāv plašu spektru – ir tādi, kam rūp nacionālās intereses, reģionu attīstība, ir liberālāk noskaņotie. Starp viņiem ir cilvēki ar pieredzi, kas zina, kā mediji attīstās arī citās valstīs. Jo reizēm liekas, ka Latvijā izliekas nemanām to, ko citās zemēs dara TV likumdošanas jomā, ko atļauj un veicina, ko ierobežo. Tāpēc mums ir tāda “brīvā ekonomiskā zona”, kur normāls tas, kas citur nenotiek.
Man, piemēram, nācies ilgāku laiku nodzīvot Beļģijā un Anglijā, un tur televīzija katru dienu atgādina, kurā valstī atrodies. Tās ir vietējās ziņas, vietējais kolorīts un attiecīga pasniegšana. Latvijā iebraucis cilvēks varētu arī mēneša laikā nenojaust, ka viņš ir šķērsojis robežu un atrodas Latvijā.
E. Līcītis: – Ar pulti pārslēdzot kanālus, viņam drīzāk liktos, ka te ir Krievija. Krievu valoda, krievu filmas, desmiti Krievijas TV staciju.
– Jā. Tad arī neliekas, ka te ir Eiropa.
– Par jauno padomi izplata ziņas, ka tā būšot Gēbelsa ministrija, kurā pēc radio un TV apvienošanas valdīs Sarmīte Ēlerte. Vai tas ir iespējams?
– Nepiekrītu. Gēbelsa ministrija netiks dibināta. Kāpēc tādi pārmetumi? Iepriekšējās padomes patiešām izveidoja politiķi, vienojoties kuluāros, turpretī tagad tas notiek citādi. Kandidātus izvirzīja sabiedriskās organizācijas, atbildīgā Saeimas komisija un Latvijas Universitāte rīkoja plašas debates, tajās piedalījās daudzi ieinteresēti novērotāji, visus rūpīgi uzklausot un izsakot savu viedokli. Protams, kuluāros dzird, ka turpmāk jaunā padome sekos līdzi, lai Latvijā informatīvajā telpā tik ļoti nedominētu Krievija, lai tiktu veicināta raidījumu apmaiņa ar Igaunijā, Lietuvā, Skandināvijā un citviet Eiropā sagatavotu produkciju.
– Vai, pēc jūsu domām, jaunajai NEPLP būtu jāraugās pēc citāda sabiedriskās TV ģenerāldirektora? Amatu pārdalīšana pēdējā laikā tā mudina jautāt.
– Padomei nav jāierodas ar jaunu slotu. Vispirms jāizveido citos principos balstīts sabiedriskais pasūtījums. Tikai pēc tam jāraugās, vai nākamais ģenerāldirektors un personāls spēj to īstenot. Tas jāizvērtē, bet neizslēdzu, ka vadītāju nomaiņa kādā brīdī var aktualizēties. Taču pašas padomes pirmais uzdevums – tai jāatgūst autoritāte sabiedrības acīs, kas krietni pabojāta pēc zināmajiem gadījumiem ar “horizontālajiem taimkodiem” un vēl citiem. Pretējā gadījumā NEPLP varētu rosināt visprogresīvākās pārmaiņas, bet bez sabiedrības uzticēšanās tās nešķistu nedz īsti apsveramas, nedz ieviešamas. Ja padome spētu uzlabot latviešu valodas lietošanu mediju vidē, ja tā veicinātu to, ka gada laikā televīzijā parādīsies viens jauns kvalitatīvs raidījums, ja noregulētu mediju īpašumtiesību lietas, tas liecinātu par pamazām notiekošām pārmaiņām. Un arī padomes prestižam atgrieztos tā svars.
