Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
11. oktobris, 2012
Drukāt

Latvieša moto: Neesi pirmais un nepaliec pēdējais

Foto - Viesturs SprūdeFoto - Viesturs Sprūde

”Mums vajadzētu sākt vairāk par sevi labu runāt,” saka jaunā etnoloģe Ilze Boldāne. Viņas šovasar LU Vēstures un filozofijas fakultātē aizstāvēto doktora darbu ”Latviešu etniskie stereotipi 20. gadsimta beigās – 21. gs. sākumā: vēstures faktoru ietekme” recenzenti novērtēja kā izcilu, iesakot ar to iepazīties arī Latvijas politiķiem. 


 

Pētījuma pamats ir vairāku gadu laikā dažādos Latvijas novados veiktās iedzīvotāju intervijas. Vairāk nekā simt sarunu ar abu dzimumu, dažādu paaudžu un tautību ļaudīm. To rezultātu apkopošana etnoloģei ļāvusi sniegt tādu kā ”latvieša definīciju”: ”Latvietis ir cilvēks, kuram vismaz viens no vecākiem ir latvietis, kurš dzimis Latvijā, gājis latviešu skolā (guvis latvisku audzināšanu), runā latviešu valodā un kura etnisko piederību fiksē personu apliecinošs dokuments. Latvietis ir cilvēks, kurš atpazīst apzīmējuma ”zemnieku tauta”, ”dziedātājtauta” un ”bāreņu tauta” saistību ar savu tautu, kurš ir noslēgts, izjūt pietāti pret simboliskām/fiziskām robežām, kuram nav sveša skaudība un kurš pielāgojas apstākļiem un sagaida šādu rīcību no citiem. Latvietis piedalās kopīgajā skatījumā uz savas valsts un tautas pagātni.”

Nosaukdami paša tautai piemītošās īpašības, latvieši visbiežāk min strādīgumu, noslēgtību, skaudību, pakļāvīgumu. Ja vajadzētu nosaukt moto, pēc kādiem rit latvieša dzīve, tad tie būtu: ”Ja pats esi labs, tad arī citi būs pret tevi labi” un ”Neesi pirmais un nepaliec pēdējais”. Gadsimtos izkoptā izdzīvošanas stratēģija mūsos tāpat iedēstījusi pielāgošanos, sociālās hierarhijas akceptēšanu – visu to, ko īpaši vecākās paaudzes ļaudis mēdz ietvert rūgtajos vārdos: ”Lokās visiem vējiem līdzi.” Atgādinu, ka viss iepriekš uzskaitītais un tālāk aprakstītais nav Ilzes Boldānes subjektīvs izgudrojums. Tās ir latviešu domas par latviešiem. Turklāt interesanti, ka jaunākā paaudze latviešu tendenci ”locīties” bieži vien nemaz neuztver kā vēlmi kādam izdabāt, drīzāk kā spēju uztvert dzīvi elastīgi.

Latvietis ievēro robežas – gan fiziskās, gan simboliskās. Robežas jeb ”tas nav mans” izjūta latviešiem ir raksturīga. Taču vienlaikus latvietis apzinās, ka tas apgrūtina viņa dzīvi un vieglāk klājas tiem, kuri šīm robežām sper pāri platu soli. Citas tautas mūsu robežu sajūtu mēdz pārprast.

 

”Poļi stāsta, ka latvieši nav viesmīlīgi. Ne paši iet ciemos, ne citus aicina. Savukārt latviešiem šķiet, ka viņi tikai ievēro distanci, jo ciemos jāiet un jānāk tad, kad aicina, nevis kad iegribas,” par pārpratumu situācijām stāsta LU Latvijas vēstures institūta etnoloģijas nodaļas zinātniece.

 

– 50 padomju varas gadu dēļ skeptiķi mēdz teikt, ka latvieša strādīgums esot vien veco laiku stereotips.

I. Boldāne: – Jā, bet tas mums patīk. Tā domā ne tikai vecākā paaudze. Arī jaunākā. Vidējā varbūt mazāk. Ka latvietis vienmēr visu panāk tikai ar savu darbu. Arī Īrijā. No otras puses, laukos no vecākās paaudzes var dzirdēt, ka uz ārzemēm aizbraucot nevis strādīgākā daļa, bet tie, kas bēg no problēmām. Viņus salīdzina ar poļu un lietuviešu laukstrādniekiem, kuri agrāk iebrauca Latvijā. Latvietis esot labāk gatavs kalpot svešam kungam nekā iet strādāt pie otra latvieša.

– Pētījumā daudz vietas atvēlēts stereotipiem par citām tautām. Kādi ir, piemēram, igauņi latviešu acīs?

– Vēsture atstājusi spēcīgu iespaidu uz latviešu priekšstatiem par atsevišķām mazākumtautībām, īpaši vāciešiem, krieviem, ebrejiem, igauņiem, lietuviešiem un poļiem Latgalē. Latvieši čigānos izceļ vienotību. Igauņos – pragmatismu, augsto etnisko pašapziņu un patriotismu, tostarp demonstratīvo atteikšanos sazināties krievu valodā. Lai arī lietuviešu un igauņu kolēģi konferencēs man sacījuši, ka, pēc viņu domām, latvieši ir patriotiskāki, daudziem joprojām šķiet, ka igaunis ir ”ideāls latvietis”. Bet igauņi esot arī iedomīgi un augstprātīgi. Interesanti, ka Vidzemes pierobežas rajonos joprojām atceras 20. gadu robežstrīdus un saka: ”Ko jūs tur par to Abreni runājat! Par Valgu vajag, par Valgu!” Tā Valkas – Valgas dalīšana cilvēku atmiņās ir saglabājusies. Bet kopumā igauņi latviešiem šķiet tuvāki nekā lietuvieši. Varbūt tur vainīgi kopīgie ”vācu laiki” un ticības lietas…

– Un lietuvieši?

– Lietuvieši no pirmskara laika visbiežāk asociējas ar laukstrādniekiem. Par viņiem saka: jā, balti, jā, līdzīgas valodas, bet tomēr līdzīgāki poļiem nekā mums. Lietuvieši ir aktīvāki, agresīvāki. Pierobežā, acīmredzot balstoties personiskajā pieredzē, uzskata, ka lietuvieši spējīgi panākt savu ar jebkuriem līdzekļiem.

– Biezākais stereotipu slānis laikam ir par krieviem?

– Pašreiz jā. To, ko starpkaru periodā runāja par vāciešiem, tagad runā par krieviem. Daudzi respondenti atzīst, ka viņu pasaules uzskats par vāciešiem un krieviem sašūpojies 1940./1941. gadā. Viedokļi par lietuviešiem un igauņiem ir lielākoties pierobežas rajonos, bet stereotipi par krieviem dzīvo visā Latvijas teritorijā. Latvieši par krieviem uzskata visus, kas runā krieviski un te ieradušies pēc Otrā pasaules kara – arī ukraiņus, baltkrievus, ebrejus.

 

Latvieši tomēr nodala ”īstos krievus” un ”neīstos krievus” jeb ”iebraucējus”. Pirmie atbilst paša latvieša priekšstatiem par cilvēku, kas dzīvo savā tēvzemē, kam ir savas vērtības. ”Īsto krievu” kategorijā ietilpina arī vecticībniekus. Par atbraucējiem bieži teic, ka viņiem vērtību nav.

 

Latvieša priekšstatā krievu tēla vienojošās iezīmes ir viesmīlība, sirsnība, uzņēmība, nekaunība, agresivitāte, skaļa uzvedība, nevīžība. Ka būtu grūtības sadzīvot ar krieviem, to respondentu atbildēs gan nejūt.

– Vai latvietis ir antisemīts?

– Absolūti ne! Neviena aptaujātā attieksmē neko tādu neesmu jutusi. Ja runā par starpkaru laiku, tad ebreji ir ”citādie savējie”, ja vēlāk, tad ”tādi kā krievi”. Varbūt, ja izprovocē, uzturot stereotipus par ”latviešiem kā žīdu šāvējiem”, tad rodas pretestība. Cilvēki, kas stāstīja par 1941. gada notikumiem, atsaucās ļoti negatīvi par tiem, kuri piedalījās holokaustā. Bieži tajā sakarā tika minēts alkohols. Attieksme pret ebrejiem atšķiras pa paaudzēm. Vecākajai paaudzei saskarsme ar ebrejiem bijusi starpkaru periodā, tāpēc tās stereotipi ir daudzveidīgāki – fiziskais un sociālais izskats, jūdaisms un tā prakse, zemes darbu nestrādāšana, tirgošanās. Sākot ar ”Baigā gada” notikumu vērtējumu respondentu stāstījumos ebreji asociēti ar komunistiem. Vidējā paaudze savus priekšstatus smeļ no kultūras, no teātra izrāžu tēliem. Savukārt jaunieši ebrejus vispār neatpazīst un, ja vien neko nav pasmēluši no kultūras, tad savus stereotipus veido pēc kaut kur dzirdētām shēmām – ”Baigais gads”, Lindermans un viņam līdzīgie krievvalodīgie politiķi.

– Latvieši citās tautās izceļ vienotību.

– Acīmredzot tādēļ, ka pašiem tās trūkst. Latvieši vispār nespēj izcelt savas pozitīvās īpašības. Toties bieži aptaujās kā viena no latviešu iezīmēm tiek minēta skaudība. Latgalē gan to nosauc retāk. Ļoti bieži tiek stāstīta pazīstamā anekdote par igauņiem, ebrejiem un latviešiem, kas ellē vārās dažādos katlos. Par krieviem, ukraiņiem, baltkrieviem uzskata, ka viņi, labu vietu atraduši, tūlīt aicina turp savējos. Iespējams, tas atšķirīgās mājas sajūtas dēļ – krieviem tā ir mentāla kategorija, kas saistīta ar apkārtesošiem cilvēkiem. Latvietim mājas izjūtu rada tīri fiziskas sajūtas – dzimtene, paša māja.

– Jums ir tēze, ka latvietis pielāgojas apstākļiem un līdzīgās situācijās sagaida šādu rīcību arī no citiem. Kad gaidas nepiepildās, viņš ir nepatīkami pārsteigts.

– Tas, ka mēs padomju laikā spēlējām pēc noteikumiem, lai arī iekšēji domājām ko citu, aptaujās parādās. Bet tagad sagaidām, ka iebraucēji līdzīgi mums agrāk zinās valodu un iekļausies pastāvošajā sistēmā. Kad tas nenotiek, esam neizpratnē. Tāds ir mūsu domāšanas veids.

 

Krieviem pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ir grūti samierināties ar dominējošā stāvokļa un ”labā, pozitīvā varoņa” tēla zaudēšanu. Rodas abpusēji etniskie priekšstati par otra necieņu, savas gribas uzspiešanu, šovinismu, etnokrātiju.

 

Kas attiecas uz nelojalitāti valstij, tad neticu, ka katrs indivīds sevī nolemj: es būšu nelojāls. Tomēr jāskatās, kam tas ir izdevīgi, arī uz mediju vidi, izglītību, audzināšanu. Integrācija ir abpusējs process.

– Padomju gadu migrācijas procesi sabojājuši latviešu priekšstatus par citām tautām?

– Tiešā saskarsme rada apstākļus, ka mēs redzam dažādu tautību cilvēkus un rodas stereotipi, ko no viņiem var sagaidīt. Bīstamākais faktors bija konkurence uz sociālajiem labumiem. Par dzīvokļiem. Tā sāpe latviešos joprojām dzīvo – kā latvietis stāvēja dzīvokļa rindā gadu gadus, bet iebraucējs uzreiz tika pie mājokļa. Dokumenti pierāda, ka tā patiešām bija.

– Cik stereotipi vispār atbilst realitātei?

– Noteikti tiem ir pamats. Krievijas filozofs N. Šuļgins teicis, ka stereotips tiek izsecināts no realitātes, kurā tas vēlāk atgriežas, lai realitāti aizstātu. Laiks un procesi mainās, bet stereotips paliek. Ir jāskatās, vai stereotips cēlies no kāda viena notikuma vai ilgākā laika procesā. Negatīvais priekšstats dzīvo ilgāk nekā pozitīvais, jo emocijas tad ir spēcīgākas.

– Kas maina stereotipus?

– Tie mainās, taču nepazūd. Kaut kādās situācijās tie ik pa laikam aktualizējas. Kaut vai priekšstati par vāciešiem. Jaunlatvieši viņus rādīja kā pretstatu latviešiem; tad bija starpkaru perioda ”rīvēšanās”, bet kara sākums apgrieza latviešu priekšstatus par vāciešiem kājām gaisā – nu tie bija atbrīvotāji, līdz padomju vara atkal sāka kultivēt par viņiem negatīvos stereotipus.

– Tomēr interesanti, ka padomju laikā mākslīgi veidotie stereotipi, piemēram, par amerikāņiem, latviešos neiesakņojās.

– Propagandas radītus stereotipus mēs varam zināt, bet ne akceptēt. Ja cilvēkam ir tikai viens informācijas kanāls, ja viņš nemeklē neko citu, ja ir tā sauktā autoritārā personība, tad šie stereotipi var iesakņoties. Autoritāru personību raksturo nespēja pieņemt personīgus lēmumus.

Tai ir tendence nostāties pret vājāko un pakļauties spēcīgākajam, būt nelokāmai savos stingri ieaudzinātajos uzskatos.

– ”Latvietis lokās visiem vējiem līdzi”. Vai tas ir slikti?

– Tas nav ne slikti, ne labi. Mēs tādi esam. Un ar šādu atziņu esam līdz šim brīdim kā tauta izdzīvojuši.

 

Aptaujās mēģināju izdabūt no respondentiem tās vērtības, kuras vecākā paaudze nodod jaunākajām, šī – ”neesi pirmais, bet neesi pēdējais” bija viena no tām. Kaut gan vidējā paaudze uzskata, ka tā domāt nav pareizi.

 

Psihoterapeits Viesturs Rudzītis raksta: ”Tie latvieši, kas tikko bija sākuši iejusties uzņēmēju lomā, tika nežēlīgi izkauti un izmētāti pa pasauli kara un padomju okupācijas rezultātā. Citiem par biedinājumu – neapzināti tas iedarbojas vēl joprojām.”

– Jēdzienam ”laimes meklētājs” latvieša izpratnē arī nav laba nozīme…

– Tas ir Annas Brigaderes ”Sprīdītī” – izturēt un klusi ciest. Vai Māras Zālītes ”tā ved uz zemi laimīgo un, izrādās, uz mājām”. Tātad klejošana apkārt ir tukši izšķiests laiks, jo tava vieta ir tur, kur esi dzimis. Intervētie par ”laimes meklētājiem” uzskata imigrantus. Vissliktāk, ja cilvēki sāk atbilst negatīvajiem stereotipiem par sevi. Tas par ”bāreņu tautu”. Man respondenti ir teikuši: ”Mēs taču esam tik labi un gudri! Nu kādēļ mēs nespējam stāvēt pretim tām tukšajām un skaļajām Eiropas tautām, kuras māk tikai smuki runāt!”

 

Uzziņa

Daži latviešu 
sociālprofesionālie stereotipi

Latvieši – zemnieki

Ebreji – tirgotāji, smalko darbu darītāji

Vācieši – mediķi, smalko darbu darītāji, karavīri

Poļi – laukstrādnieki (Vidzemē, Kurzemē)

Krievi – karavīri, ”priekšnieki”

Čigāni – nelegālas preces tirgotāji, bezdarbnieki

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+