Latvija 1939. gadā vācbaltiešus esot ”deportējusi” 0
Daudziem zinātņu tituliem un amatiem sevi apkrāvušais Aleksandrs Gapoņenko, protams, ir liels kombinators un gaisa jaukšanas speciālists. Teju katru reizi, kad viņš paver muti, lai teiktu ko vēstures sakarā, ir gaidāms pārsteigums.
Viņa Latgales ”problēmai” veltītā grāmata vien bija ko vērta dažādu ”pērļu” ziņā. Piemēram, tēze, ka pēc pievienošanas Krievijas impērijai Latgalē sākusies strauja augšupeja, bet pirms tam tajā nav bijis pat elektrības, ir gluži vai Ilfa un Petrova cienīga, ja ņem vērā, ka Krievijas impērijā Latgali iekļāva 18. gadsimtā. Gapoņenko spēlē uz to publikas daļu, kam vēstures zināšanas palikušas padomju vidusskolas 4. klases līmenī vai šādu zināšanu vispār nav. Viņš vēsturi izdomā pats. Ar pēdējo gājienu var iepazīties 28. jūnija intervijā avīzei ”Vesti”. Tur par vācbaltiešu aizceļošanu no Latvijas 1939. – 1941. gadā viņš saka: ”Patiesībā tā bija visīstākā deportācija, kurā cieta 55 tūkstoši cilvēku. Bet kā gan citādi, ja viņi bija Latvijas pilsoņi, bet viņus piespieda atteikties no pilsonības. Un no īpašumiem.” Tālāk tiek stāstīts, ka Latvijas valsts vācbaltiešus ”aplaupījusi” un Hitlers viņus esot ”pasaucis” uz etnisko dzimteni, jo te vairs nebijis ciešams – vāciešus sākuši apspiest, slēgt skolas un biedrības.
”Šī masveida izbraukšana bija piespiedu,” tā Gapoņenko, dodot mājienu, ka piespiedēji bijuši ”ulmanieši”. Pirmie vārdi, kas nāk prātā, to visu lasot, ir tumsonība un murgi. Absolūti. Un acīmredzot apzināti, mērķtiecīgi, lai parādītu Latviju kā diskriminējošu zemi. Raugi, toreiz cieta vācieši, tagad nabaga nepilsoņu ”cilts”.
Neticu, ka tāds zinātņu vīrs kā Gapoņenko neko nav dzirdējis par 1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa paktu un tā slepenajiem papildprotokoliem, kuru sekas arī bija daudzinātā vāciešu izceļošana. Ne tikai no Latvijas, bet arī Igaunijas, Lietuvas, Rumānijas, Ungārijas un pat PSRS. Ar katru no šīm valstīm (vēlāk arī ar Itāliju, Bulgāriju, Horvātiju) tika slēgti attiecīgi divpusējie līgumi, piņķerīgās sarunās atrunāts atstājamās, kompensējamās un līdzi ņemamās mantas apjoms. Baltijas gadījumā izceļošana bija signāls, ka padomju okupācija tuvojas. Hitlera mērķis, pirmkārt, bija izvākt tautiešus no tām zemēm, kam vajadzēja nonākt zem Staļina varas. Otrkārt, tā bija vācu tautas dzīvā spēka koncentrēšana nolūkā gan iegūt resursus karošanai, gan lai kolonizētu Polijai atņemtās zemes. PSRS pret to nekas nebija iebilstams. Tā nelika šķēršļus vācbaltiešu izceļošanai pat no okupētajām Baltijas valstīm 1940./1941. gadā. Vācieši aizbrauca no Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas, kas pēc Polijas sadalīšanas nonāca padomju rokās, un tāpat no Rumānijai atņemtās Besarābijas un Ziemeļbukovīnas. Atgriešanās ”fāterlandē” bija process, kas Eiropā aptvēra 770 600 vāciešu. Latvija nebija ne šīs tautu staigāšanas izraisītāja, ne iniciatore, nedz arī spēja ko ietekmēt. Laikam Aleksandrs Gapoņenko savus piekritējus diez ko augsti nevērtē, ja uzskata, ka var tiem melst ”uz pilnu klapi”.
