Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
26. februāris, 2013
Drukāt

Latviskuma etalonu pieminot


Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Līdzās glezniecībai un grafikai Anša Cīruļa (1883 – 1942) – šā apbrīnojami daudzpusīgā mākslinieka radošais gars spoži paspēja izpausties gan tekstilmākslā un mēbeļu projektēšanā, gan metālmākslā un vitrāžā. 


“Cīruļa darbos staro lielais latviešu sapnis,” viņa mākslas būtību reiz noformulējis mākslas zinātnieks Jānis Borgs. Viņa atstātā mantojuma vērtība ir iemaņas, ko, pēc mūsdienu mākslas pētnieku domām, šodienas mērījumu skalā var pierakstīt profesionālam dizainam.

Anša Cīruļa veikumam ir visplašākais spektrs – no valsts karoga proporciju noteikšanas līdz vinješu, grāmatzīmju, ielūgumu dizainam, arī porcelāna apgleznojumu metiem Kuzņecova rūpnīcai un darbnīcai “Burtnieks” u. c. Turklāt ne mirkli nezaudējot savu unikālo stilu. Gluži pretēji – būdams vispāratzīts izcils kompozīcijas, formas, krāsu un ritma meistars, viņš kļuva par īstenu latviskā stila iemiesotāju un etalonu, savas tautas garu iemūžinot laikmetīgā veidā un neparasti daudzpusīgi. A. Cīrulis bija Latvijas Republikas pirmās pastmarkas autors, kurā attēlota latvju saulīte ar zigzagveida stariem un trim vārpām, un radījis arī latviešu nacionālo heraldiku – Latvijas pilsētu ģerboņus. 1923. gadā ar projektu “Atdzimšana” viņš ieguva pirmo godalgu Valsts prezidenta Jāņa Čakstes izsludinātajā Rīgas pils Sūtņu akreditācijas zāles interjera konkursā. Mākslinieka radošajam garam var pateikties par krāšņās zāles interjeru – no ornamentālā stila griestu freskām ar latviešu dievībām Laimu, Jāni, Zemes māti un Balto tēvu un sienu gleznojumiem līdz mēbelēm, paklājiem, aizkariem, lampām.

Bez šaubām, Cīrulis bija labi informēts arī par mākslas un dizaina procesiem pasaulē, taču viņa latviskā stila un izteiksmes līdzekļu atrašanas centieni sabalsojās ar patriotisko noskaņojumu 30. gadu Latvijas sabiedrībā. “Tautiskais un latviskais visās vietās uzvarēs. Visās! Visās! Tas piepildīsies un būs mums par svētību visai tautai, visai valstij,” 1938. gadā aicināja Valsts prezidents Kārlis Ulmanis.

Viens no spilgtākajiem tā laika nacionālā stila meistariem Jēkabs Bīne rakstā “Latviskā veida un stila īpatnības” (“Aizsargs”, 1938), analizējot dažādas kultūras jomas, uzsvēra, ka it sevišķi “lietiskās mākslas nozarē (pateicoties māksliniekam Ansim Cīrulim) uzvaru gūst laikmetīgi latviskais stils, kur senās un īpatnās paražas tiek apzināti turpinātas, bet ne latviskotais modernisms, kur latviskais parādās vien kā dialektiska piedeva,

vai arī kā materiālistiski noskaņotais konstruktīvisms, kur māksliniecisko veidu vietā redzamas lietderības konstrukcijas.” Jau 20. gadsimta sākumā popularitāti sabiedrībā iekaroja Cīruļa keramikas darbnīcas izstrādājumi nacionālā romantisma stilā, kuriem iedvesmas avotus mākslinieks radis, viesojoties pie daiļamatniekiem dažādos Latvijas novados. Kā rakstā “Latviskā meklētājs” piemin mākslas zinātniece Dace Lamberga, ap 1920. gadu Cīrulis izveidojis pārdomāti savdabīgu burtu zīmējumu. Šādi tekstam nereti piemīt ornamenta dekoratīvā izteiksmība, jo lietiskajā grafikā burti darbojas gan kā vārdu veidotāji, gan kā vizuāli akcenti. 
Cirulis1_AK_5

Līdzās H. Aplociņam, J. Bīnem, P. Kundziņam, E. Vītolam Ansis Cīrulis uzskatīts arī par sava laika izcilāko mēbeļu projektētāju – laikabiedri teikuši, ka viņam piemitusi īpaša prasme saprast koku. Apmēram trīsdesmit viņa veikumu vidū mākslinieka talanta jo spilgta izpausme ir Rīgas pils Sūtņu akreditēšanās zāles mēbeļu komplekts.

Pateicoties Cīruļa talantam, latviskā gara iemiesojums priekšmetiskajā pasaulē guva plašu atzinību arī ārpus valsts robežām. 1935. gadā Pasaules mākslas izstādē Briselē “Grand Prix” ieguva Cīruļa darbi, veidoti viņa popularizētajā īpatnajā madarošanas tehnikā. Pēc D. Lambergas ziņām, Cīruļa projektētais greznais no Karēlijas bērza darinātais mēbeļu komplekts ieguvis zelta medaļu 1938. gadā I Starptautiskajā amatniecības izstādē Berlīnē, beigās nonākdams kāda Berlīnes lieltirgotāja īpašumā.

 

 

 

 

 

 

 

 

ANSIS CĪRULIS

Dzimis 1883. gada 25. februārī Majoros; beidzis Venjamina Blūma mākslas skolu (1903 – 1904), Jūlija Madernieka mākslas studiju (1904 – 1906), Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolu Pēterburgā (1906).

Saņēmis Latvijas Kultūras fonda prēmijas 1925. un 1929. gadā, ieguvis “Grand Prix” Pasaules izstādē Briselē (1935), zelta medaļu Pasaules izstādē Parīzē (1937), zelta medaļu 1. Starptautiskajā amatnieku izstādē Berlīnē (1938).

Nozīmīgākās 
personālizstādes 1908., 1909., 1911., 1920., 1925., 1933. g. Piemiņas izstādes 1978., 1983., 1993., 2008. g.

 

Viedoklis

Kāpēc Anša Cīruļa latviskā stila meklējumiem nav īstu sekotāju?

ciruls_AK_1Mākslas vēsturnieks Māris Brancis: “Par Ansi Cīruli kā nacionālā stila veidotāju pirmo reizi aizdomājos laikā, kad, strādājot Latvijas Valsts arhīvā un vācot personīgos arhīvus, tika nodots glabāšanā mākslas zinātnieka Jāņa Pujāta arhīvs. Tajā bija arī Anša Cīruļa zīmējumi ar ikdienas lietām – krēsliem, galdiem un tamlīdzīgi. Pārsteidza, ka mākslinieks meklēja nacionālas formas pat nažiem, karotēm, dakšiņām un, kā man šķita, atrada. Diemžēl turpmākās okupācijas šim procesam apcirta saknes. Pēc kara nevarēja turpināties nacionāli ievirzītā dizaina veidošanās. Latvija, nonākusi PSRS sastāvā, nedrīkstēja veicināt tā tālākattīstību. Komunistiskā ideoloģija nepieļāva, ka galvu ceļ nacionāli izteikts gars. Tiesa gan, formāli Staļina laikā darināja interjerus un radīja lietišķās mākslas priekšmetus ar nacionāliem rakstiem. Taču tautiskie rotājumi bija tikai ārējā čaula, dekors, visu noteica “sociālistiskais saturs”. Ārišķības beidzās 60. gados, kad kļuva mazliet brīvāk un kad arī PSRS pamazām iespiedās modernākas tendences – Bauhauza rūpnieciskā vienkāršība un praktiskums. Tad arī aizsākās dizaina attīstība, kādu to šobrīd saprotam bijušajā PSRS un arī Latvijā. Atsevišķās nozarēs – keramikā, tekstilmākslā – parādījās nacionālie ornamenti, nacionālais gars, bet kā nacionāls stils tas nav joprojām. Laikmetīgā māksla, arīdzan dizains ir kosmopolītisks. Taču pēdējos gados pasaulē atkal paceļ galvu nacionālas noskaņas. Vai tas iespaidos arī dizainu, rādīs laiks. Cita lieta – vai nacionālais izpaužas latvju rakstu izmantošanā, seno arhitektūras vai lietu formu atdarināšanā, vai arī būtiskākais ir domāšana, tautas kopējās pasaules uztveres atspoguļošana pielietojamos priekšmetos un vidē? Tas, šķiet, ir atkarīgs no paša māk-slinieka prioritātēm.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+