Mobilā versija
-0.3°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
7. maijs, 2012
Drukāt

Laukos darba devēji labprātāk ņem darbā vecākus cilvēkus

freimane_lv_15

Mūsu sabiedrība noveco, līdz ar to arvien aktuālāks kļūst jautājums par seniora vietu un lomu darba tirgū, par viņa ieguldījumu tautsaimniecībā. 
Piemēram, Japānā turpina strādāt 25% senioru, Amerikas Savienotajās Valstīs – 10%. Ir zināms, ka Latvijā 2010. gadā no 65 gadu vecumu sasniegušajiem algotu darbu strādāja 11,4% vīriešu un gandrīz 9% sieviešu.

 

Taču vēl nesen – 2008. gadā – strādāja katrs piektais pensionārs jeb 90 000 no 
473 950 pensionāriem. Diemžēl 2008. gadā veiktais pētījums apliecina arī to, ka cilvēkiem pensijas gados bija otrs zemākais dzīves kvalitātes līmenis pēc bezdarbniekiem. Lai papildinātu savus ienākumus, 22% pensionāru audzējuši dārzeņus vai turējuši lopus, 28,5% saņēmuši atbalstu no bērniem vai citiem tuviniekiem, 30% pensija bija vienīgais ienākumu avots un 9,5% meklējuši palīdzību sociālajos dienestos. Visi šie dati citu starpā izskanēja konferencē “Sabiedrības novecošana – izaicinājums un iespējas”, ko nesen rīkoja Labklājības ministrija.

Ko darīt, lai cilvēkam, kas jau sasniedzis cienījamus gadus, nevajadzētu justies kā no dzīves izstumtam, un kas būtu jādara valstij, jautāju Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes socioloģijas nodaļas docentei Līgai Rasnačai.

 

– Kāda, jūsuprāt, ir mūsu senioru nodarbinātība?

– Gribētu teikt, ka pašlaik senioru grupu nodarbinātība pie mums nav slikta. Pēc “Eirostat” datiem, vecuma grupā no 55 līdz 64 gadiem Eiropā esam pat nedaudz virs vidējā līmeņa. Eiropā vidēji nodarbināti 46,3% šā vecuma grupas iedzīvotāju, Latvijā – 48,2%, bet visvairāk Zviedrijā – 70,5%.

Latvijā esam veikuši pētījumus, kas liecina, ka darba devēju attieksme pret senioriem varētu būt pretimnākošāka, tomēr tā nav tik slikta – 91% darba devēju būtu gatavi pieņemt darbā pirmspensijas vecuma (pieci gadi pirms pensijas) cilvēkus (97% – jauniešus no 18 līdz 24 gadiem, 98,6% – no 40 līdz 55 gadus vecus).

Vienlaikus vecuma diskriminācija ir augstākais riska faktors – apmēram 19% mūsu darba ņēmēju atzinuši, ka vai nu paši, vai viņu paziņas saskārušies ar šo problēmu. Ir arī citi riski, piemēram, veselība, invaliditāte u. c.

– Vai atšķiras darba devēju attieksme laukos un pilsētās?

– Darba devēju attieksme pret dažādām sociālām grupām reģionālā griezumā liecina, ka laukos darba devēji vairāk nekā galvaspilsētā vai lielajās pilsētās ir gatavi pieņemt darbā cilvēkus arī senioru vecumā. Iemesli šādai pretimnākšanai pensijas vecuma cilvēkam ir vairāki – gan tas, ka laukos tiešām trūkst darbaroku, gan tas, ka cilvēkam, kurš jau saņem pensiju, var maksāt mazāk.

 

Mūsu pētījums arī apliecina to, ka latviešu valodā runājoši darba devēji ir drīzāk gatavi pieņemt darbā pensijas vecuma cilvēku nekā citās valodās runājošie. Tas, ka nesen dibināti uzņēmumi retāk vēlas nodarbināt pensionārus, izskaidrojams ne tikai ar stereotipiem, bet, pēc pašu darba devēju teiktā, viņu vēlmes, lai apkārt būtu līdzīga vecuma cilvēki.

 

– Pieaugošais novecojošo cilvēku skaits rada daudz problēmu. Ko darīt?

– Mana atbilde ir ļoti radikāla – straujāk ceļam pensionēšanās vecumu un ieguldām līdzekļus demogrāfijas problēmu risinājumā – lai mums ir vairāk jaunu cilvēku. Jo kā tad citādi lai mēs to atrisinām, ja nebūs jaunie?

Tomēr jāsaprot, ka sarežģītās problēmas, kādas ir mūsu darba tirgū, demogrāfiskajā un sociālajā jomā, nevar tik vienkārši atrisināt. Vispirms vajadzētu censties raudzīties pozitīvi un pavērot, kas citiem izdevies.

Pozitīvs solis būtu lielāka rīcības brīvība pašvaldībām uzņēmējdarbības atbalstīšanā, jo šobrīd tās neko daudz reāli nevar darīt, tikai veidot uzņēmējdarbības vidi, bet – cik daudz to veidosi?

Ja izvēlēsimies pašvaldībām dot lielāku rīcības brīvību, tad arī tās visas nevarētu bāzt vienā maisā, bet vajadzētu būt diferencētai pieejai. Piemēram, attālāko lauku pašvaldībām būtu nepieciešama papildu rīcības brīvība, jo šajās vietās tirgus nedarbojas.

Vērts palūkoties arī uz kaimiņu sasniegumiem. Piemēram, Somijā attālo lauku teritorijās īsteno trīspusējas sadarbības pakalpojumu uzņēmumus, kuros iesaistīti valsts, pašvaldība un privātie uzņēmēji. Lielbritānijā 10% strādājošo nodarbināti sociālajos uzņēmumos. Šos uzņēmumus parasti dibina nevalstiskās organizācijas, kam savukārt drīkst sniegt atbalstu pašvaldība.

 

Piemēram, tiek izveidots vietējais transporta uzņēmums pārvadājumiem ar pašvaldību mazajiem autobusiņiem. Tos izmantojot, iespējams arī elastīgi mainīt maršrutu utt. Ir nosacījums, ka šie sociālie uzņēmumi ir bezpeļņas. Arī pie mums attālākajos laukos peļņas nebūtu, taču varētu būt darba vietas, pakalpojumi utt.

 

– Vai arī valstij būtu par mums daudz vairāk jārūpējas?

– Uzskatu, ka mēs pārāk daudz sagaidām no valsts, taču tā ļoti daudz ko vienkārši nevar izdarīt. Ne tikai resursu dēļ, bet arī tādēļ, ka valsts nedrīkst tik tieši iejaukties. Mums pašiem maksimāli jādomā par konkrētu risinājumu, par to, ko gribam panākt. Piemēram, ja zinām, ka gribam mainīt kādu likumu, normatīvu vai esošo lietu, tad ir jāpasaka sava argumentācija, kāpēc mums tas neder, un jārīkojas. Svarīga arī visu organizāciju sadarbība, jo sadarbojoties un atbalstot var panākt daudz vairāk nekā nostājoties pret.

– Viena lieta ir, kā iesaistīties darba tirgū, bet otra – kā aizkavēt darba devējus atbrīvoties no seniora vecuma darbinieka?

– To var izdarīt diezgan vienkārši – nosakot to likumdošanā. Piemēram, Vācijā ir tā: ja cilvēks desmit gadus nostrādājis vienā darbavietā un viņu grib atlaist, viņš jābrīdina gadu iepriekš. Jo cilvēkam, kas ilgstoši sevi ieguldījis vienā darbavietā, ir grūtāk pārorientēties, tāpēc viņam jādod ilgāks laiks.

 

Vajadzētu arī diferencēt atlaišanas kompensācijas, jo tad darba devējs padomās, vai tā vieglu roku laidīs vaļā savu gados veco darbinieku. Ja būs grūtāk atlaist senioru, tad arī darba devējs viņā kaut ko ieguldīs, piemēram, apmaksājot kvalifikācijas paaugstināšanas kursus, nevis paņemot darbā jaunu darbinieku.

 

Mēs varam daudz ko darīt senioru nodarbinātības labā.

 

Uzziņa

Aktīvas vecumdienas nav saistītas vienīgi ar nodarbinātību. Aptuveni ceturtā daļa eiropiešu (tostarp arī tie, kas vecāki par 55 gadiem) apgalvo, ka iesaistās brīvprātīgo darbā.

Valstīs, kurās brīvprātīgā darba tradīcijas nav tik izteiktas, lielāka daļa cilvēku apgalvo, ka palīdzējuši vai snieguši atbalstu citiem cilvēkiem ārpus savas mājsaimniecības. Šādu atbalstu snieguši 36% eiropiešu, kas vecāki par 55 gadiem.

Latvijā oficiālā statistika neuzskaita mājsaimniecībā veikto darbu.

15% aptaujāto vecumā virs 55 gadiem aprūpē vecāku ģimenes locekli, un 42% tā rīkojušies iepriekš.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+