Mobilā versija
-2.8°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
1. septembris, 2015
Drukāt

Franču Rivjēra – lazurītzilais vilinājums un zvejniekciems ar sarkano paklāju. Ceļojuma piezīmes (1)

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock
DER ZINĀT

Nicas lidostā ir divi termināļi. No viena termināļa uz otru kursē bezmaksas autobusi.

Nicas lidostā iespējams nopirkt kartes – "Cote d' azur card", kas ietver 160 dažādu aktivitāšu iespējas. FLEXIBLE trīs dienu karte derīga līdz sešām dienām. Cena – 39 eiro; bērniem (4 – 12 g.) – 21 eiro. FLEXIBLE 6 dienu karte derīga 12 dienām. Cena – 54 eiro; bērniem – 29 eiro.

No abiem Nicas lidostas termināļiem ik pēc pusstundas kursē autobusi uz Monako, Mentonu un Kannām. Vienvirziena biļete maksā 20 eiro. Sešu braucienu karte – 80 eiro.

Vidējā pusdienu/vakariņu cena Nicas restorānos – 15 – 25 eiro; Mentonā – vidēji 20 eiro; Monako – vidēji 35 eiro.

Populārā pankūkai līdzīgā Nicas uzkoda kreps (crepes) – no 3 eiro; saldējums – no 2 eiro; espresso – 1,50 eiro; kapučīno – 2,50 eiro.

Izdzirdot kādu pieminam Franču Rivjēru, aizvien iztēle uzbūra impresionistiskas vīzijas ar van Goga vitāli dzeltenajām saulespuķēm, tirkīza krāsas pludmalēm, sievietēm rožainos rītasvārkos, kuras dienu sāk ar šampanieša glāzi un nekad nekur nesteidzas. Kad beidzot izdevās iekāpt šajā iztēles kaleidoskopā, izrādījās, ka zemes virsū patiesi atrodama tāda vieta.

Melnbaltā klasika

Par izsmalcinātu kūrortu šo vietu 19. gs. beigās pārvērta turīgie angļu ceļotāji. Lai nodalītu no Itālijas, viņi to nodēvēja par Franču Rivjēru. Pavisam drīz nelielie zvejnieku ciematiņi pārvērtās par moderniem kūrortiem un par piekrastes ainavas neiztrūkstošu sastāvdaļu kļuva greznas bagātnieku villas. Kopš tā laika Franču Rivjēra turpina spodrināt savu aristokrātisko šarmu. Par “La Cote D’Azur” – Debeszilo krastu – Provansas–Alpu–Azūra piekrastes reģionu nodēvēja franču rakstnieks Stefans Ližārs, kurš šajā vietā burtiski iemīlējās un kā mīlestības apliecinājumu veltīja tai tāda paša nosaukuma grāmatu. Bet vēlāk par “Cote D’Azur” tika nosaukta arī Nicas lidosta.

Nica joprojām ieņem stabilu vietu starp populārākajiem Eiropas kūrortiem. Ja ticam statistikas datiem, šeit var baudīt 2694 saulainas stundas gadā. Viskarstākā saule ir jūlijā, augustā. Tieši šo periodu īpaši iemīļojuši tūristi. Man Nicā sanāca būt gan vasaras un tūrisma karstākajā sezonā, gan ap Ziemassvētku laiku. Gluži kā Rīgā, arī šajā pilsētā atmosfēra ziemas un vasaras sezonā ir citāda. Bija radies priekšstats, ka decembrī temperatūrai šeit noteikti jāsasniedz vismaz 18–20 grādu, taču stereotipi pievīla. Decembra vidū temperatūra dienas laikā bija vien 12 grādu, kaut gan gaisa mitruma dēļ likās, ka ir vēl vēsāks.

Pilsētas centrālajā Masēna laukumā vasaras sezonā – iespējams, karstuma dēļ – uzmanību tūlīt piesaistīja kailā Apolona skulptūra, kas likās vairāk iederīga Itālijā, ne Francijā. Nica patiesi savulaik piederējusi itāļiem, kuri gan bijuši visai nepraktiski apsaimniekotāji. Pilsētā jūtama arī krievu kultūras dvesma. Viens no visvairāk apmeklētajiem kultūras pieminekļiem Nicā ir cara Nikolaja būvētā pareizticīgo katedrāle, kur glabājas daudzas senas ikonas. Netālu no katedrāles atrodas gan vietējo, gan tūristu iemīļota vietiņa – “Glacier Fenocchio” – saldējuma kafejnīca, kurā var nobaudīt 70 dažādu garšu saldējumus, tostarp ar spinātu, maizes, alus un šķiņķa garšu. Nicā noteikti sev ko sirdij tuvu atradīs mākslas baudītāji: pilsētā ir gan mūsdienu mākslas galerija, gan Šagāla, Matisa, Pikaso muzejs.

Vakarā īpaši jauka atmosfēra pārņem Nicas vecpilsētas līkumotās ieliņas. Klaiņojot pa šo labirintu, vērts laiku pa laikam palūkoties arī augšup, lai novērtētu kādu vietējās arhitektūras savdabīgu detaļu vai sastaptos ar draiskulīga bērna skatienu, kurš virs tūristu galvām pūš varavīkšņainus ziepju burbuļus. Izbaudīt apkārt valdošo kņadu un vienlaikus tajā neiesaistīties var, piesēžot kādas kafejnīciņas lapenē. Varbūt gadīsies ieraudzīt arī Albana kalna dūmakaino virsotni. Ja jūsu uzmanību piesaista milzīga dzeltena villa tā virsotnē, tad ziniet, to nepārdod! Tās īpašnieks ir Eltons Džons.


Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Nicā sadursmes starp vietējiem un afroamerikāņiem?

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+