Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
28. jūlijs, 2014
Drukāt

Uldis Šmits: Rietumu lielkapitāls nav ieinteresēts Krievijas pārmācīšanā (4)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Precīzākais un, iespējams, asākais Krievijas agresiju Ukrainā raksturojošais oficiālais dokuments ir 17. jūlijā pieņemtā Eiropas Parlamenta rezolūcija. Tajā, starp citu, atgādināts par nelikumīgo Krimas okupāciju un aneksiju, kuras sakarā tiek nosodīta Kremļa piekoptā “notikušā fakta” politika starptautiskajās attiecībās. Latvijai šāda nostāja ir svarīga kaut vai tāpēc, ka Baltijas valstis 1940. gadā līdzīgā veidā arī kļuva par “notikuša fakta” upuri.

Rezolūcijas principiālais tonis diezgan daudzus pārsteidza, jo Putina draugu īpatsvars Eiropas Parlamentā šķietami ir pieaudzis galēji labējo un arī kreiso spārnā un Kremlis šajos gados ir tērējis milzīgus līdzekļus savas ietekmes izplatīšanā vairākās valstīs. Savukārt Rietumu firmas ir ieguldījušas Krievijā krietnu naudu, no kuras gaida atdevi. Mītiskās kapitālisma haizivis, arī tās no Atlantijas pretējā krasta, un finanšu astoņkāji, ko pie mums reizēm iztēlo par Krievijas žņaudzējiem, patiesībā ir tās lielākie lobētāji, kas, piemēram, pērk reklāmas laukumus attiecīgo nostādņu tiražēšanai vai rūpējas par Kremlim tuvo biznesa cilvēku svītrošanu no sankciju sarakstiem. Ja tādas tomēr tiek kusli īstenotas, tad ne jau pateicoties lielkapitālam, bet, gluži pretēji, tam par spīti. Protams, Eiropas un pirmām kārtām Vācijas lielais bizness ir šajā ziņā īpaši jūtīgs. Tas ir jūtīgums, ko var izmantot. Nesen raidstacijai “Amerikas balss” krievu politologs Aleksandrs Morozovs sacīja: kad Putins “sūta signālus par to, ka Krievijai un Eiropai pasaules politikā jābūt vienā pusē, un ASV – otrā, tas izskatās pēc diezgan rupjas Rietumu šķelšanai paredzētas idejas”, taču Eiropā šī ideja rod noteiktas atbalsis. Piemēram, Latvijā vai, konkrēti, zināmu politiķu stāstos par “pragmatisma” triumfu, kas vērs ceļu uzplaukumam “no Lisabonas līdz Vladivostokai”, kam tomēr kā piekabe velkas līdzi arī Ždanokas kompānijas paģērētās “garantijas krievu valodai no Sevastopoles līdz Rīgai”.

Bet kāpēc eirodeputātu visnotaļ pragmatiskais vairākums un vismaz vārdos arī viņu pārstāvētās valstis noraida Putina uztieptos spēles noteikumus? Tie savā ziņā iemieso pieviltās cerības. Tiesa, demokrātijas ir neizlēmīgas, tām ir maz pretlīdzekļu, kas tikai tagad tiek meklēti. Ir arī pēdējais laiks. Nāk prātā NATO ģenerāļa Bena Hodžesa izmantotais Kremļa taktiku ilustrējošais jēdziens “lienošās normas”, proti, pēc kārtējā agresīvā soļa tiek vērota Rietumu reakcija, un, ja tādas nav, agresijas akts pārvēršas par “jaunu normu”. Jeb “notikušu faktu”. Tādu lietu kārtību Eiropa pieredzēja pērnā gadsimta 30. gados. Tāpēc nevēlas pie tās atgriezties.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Kopš 1938 gada neko nav mācījušies.

    • ko tad tik gudru no okupācijas gadiem ir iemācījušies latvieši (tas latviešu pārpalikums), ja arvien vēl nav tikuši vaļā no okupācijas sekām – no krievvalodīgo “5.kolonnas”? Un līdz ar to – tieši Latvija ir tas NATO vājākais posms, kas nespēj savu valsti vadīt un kontrolēt.

      • tuvojas kārtējās Saeimas vēlēšanas, un par to vajadzētu padomāt. Cik ilgi vēl iesim pa “liberālo” komunistu (politisko avantūristu) nosprausto ceļu – uz Krievijas guberņu zem Briseles karoga…?

  2. Vēl nesen šitenie šmitiņi par Sadama Huseina rīcībā esošajiem masu iznīcināšanas ieročiem klaigāja – tagad nākamo bubuli atraduši? Neiescauri,tukšs numurs….

Draugiem Facebook Twitter Google+