Pasaulē
Eiropa

Lietuva no PSRS budžeta nav saņēmusi vairāk, nekā tajā iemaksājusi 16

Foto – Lita Krone

Apgalvojumi, ka padomju okupācijas laikā Lietuva no Padomju Savienības budžeta it kā saņēmusi vairāk, nekā tajā iemaksāusi, nav pamatoti, liecina pētījums, ko pēc Lietuvas Genocīda un pretošanās izpētes centra pasūtījuma arhīvos pēc Latvijas metodikas veikusi finansiste Vida Komičiene.

Pusgada laikā viņa pētījusi un apkopojusi datus par finanšu plūsmām okupācijas pirmajā desmitgadē, kas ļauj secināt, ka jau tolaik Lietuva faktiski bijusi PSRS donore, nevis otrādi, raksta avīze “Lietuvos žinios”.

Komičiene šo darbu veikusi atsevišķi par diviem posmiem, vispirms pētot dokumentus, kas attiecas uz laiku no 1946. līdz 1951.gadam un pēc tam – no 1952. līdz 1957.gadam, bet, lai varētu šo darbu pienācīgi paveikt, pirms tam iepazinusies arī ar datiem par 1940. un 1941.gadu. Atskaiti par paveikto viņa nodevusi Lietuvas Genocīda un pretošanās pētījumu centra direktorei Birutei Burauskaitei.

Pēc speciālistes teiktā, paveiktais ļauj izdarīt zināmus secinājumus. Pirmajā desmitgadē pēc Otrā pasaules kara Lietuvā norisinājusies intensīva celtniecība, un tā veikta par naudu, kas pārskaitīta no Maskavas, tomēr jau tobrīd Lietuva PSRS centrālajā budžetā pārskaitījusi vairāk līdzekļu, nekā no tā saņēmusi.

“Visi dati apkopoti pa atsevišķiem mēnešiem, sākot no 1946. un beidzot ar 1957.gadu – gan katra mēneša dotācijas, gan tas, cik Lietuva samaksājusi PSRS budžetā. Skaidri redzams, ka Lietuva samaksājusi vairāk,” uzsvērusi Komičiene. “Turklāt zaudējumus cietusi ne tikai valsts kopumā, bet arī iedzīvotāji atsevišķi.”

Pēc Burauskaites teiktā, pagaidām nav iespējams pateikt, par kādu summu Lietuvas pārskaitītie līdzekļi pārsniedz saņemtos. “Tās ir ļoti sarežģītas lietas. Nav tādas vienas “caurules”, pa kuru būtu plūduši šie līdzekļi, ir daudz saskaitāmo,” viņa norādījusi, bet piebildusi, ka Lietuvas valsts naudu okupācijas nodarītā kaitējuma aprēķināšanai nav atvēlējusi un šobrīd visas izmaksas no saviem līdzekļiem sedz Genocīda un pretošanās izpētes centrs.

Centra vadītāja arī norādījusi, ka par Komičienes iesāktā darba turpināšanu tiks lemts septembra beigās, pēc viesošanās Latvijā, kur paredzēts runāt par padomju okupācijas nodarītajam kaitājumam veltītu kopīgu Baltijas valstu izdevumu.

Lietuvas Seima Valsts vēsturiskās atmiņas komisijas priekšsēdētājs Arūns Gumuļausks paudis pārliecību, ka darbu turpināt ir būtiski tiklab vēstures pētīšanas nolūkā, kā politiskā ziņā.

“Pirmkārt, ir jāizpēta vēsturiskā patiesība. Otrkārt, kad norisinās propagandas karš, šādi pētījumi un dati amortizēs zināmus uzbrukumus. Nezinu, vai kaitējums mums jelkad tiks atlīdzināts. Izskatās, ka nē, bet ir vērtīgi iegūt aplēses un neļaut, lai mūsu kaimiņvalsts žonglē ar gluži citādiem skaitļiem,” spriedis Gumuļausks.

Viņš solījis, ka komisija vērsīsies pie valdības un lūgs palielināt finansējumu Genocīda un pretošanās izpētes centram.

Šīs komisijas deputāts Arvīds Anušausks atgādinājis, ka Latvijas valdība okupācijas nodarītā kaitējuma apzināšanai atvēlējusi desmitiem tūkstošu eiro un latvieši jau ieguvuši konkrētas aplēses, kas vienlaikus ļauj izdarīt arī zināmus secinājumus par situāciju okupētajā Lietuvā.

“Pirmkārt, pēckara gados visa pretestības apkarošana, NKVD (Iekšlietu tautas komisariāts), drošības struktūras, padomju karaspēks Lietuvas teritorijā – tas viss tika finansēts tieši par pašā Lietuvā ievāktajiem līdzekļiem. Mūsu izsūtīšana un iznīcināšana PSRS budžetam nemaksāja neko. Tas viss tika segts no okupētās tautas resursiem,” viņš uzsvēris.

“Otrs secinājums attiecībā uz vēlākiem laikiem – cik atceros, latvieši minēja, ka Latvija, Igaunija un acīmredzot arī Lietuva zaudēja aptuveni 18% ievākto līdzekļu, kas aizceļoja uz Savienības budžetu. Mēs zaudējām vairāk, nekā ieguvām, lai arī kādi aprēķini pēdējos gados būtu veikti Maskavā,” izteicies deputāts.

1995.gadā īpaša komisija novērtēja PSRS okupācijas nodarīto kaitējumu Lietuvai vairāk nekā 23 miljardos eiro. Šai summā ierēķināti gan zaudētie cilvēkresursi, gan Lietuvas armijas un baznīcas īpašumu iznīcināšana, ekonomikas sagraušana un citi zaudējumi. Pieņemts arī īpašs likums, kas paredz pieprasīt kaitējuma atlīdzināšanu, taču pašreizējā Krievijas valdība nedz atzīst okupācijas faktu, nedz gatavojas atlīdzināt pārinodarījumus. Turklāt Maskava nemitīgi atkārto, ka Baltijas valstis pašas esot parādā Krievijai par padomju laiku “labklājību”.

Krievijas vēstnieks Lietuvā Aleksandrs Udaļcovs pērn jūnijā izteicās, ka Krievija nedomā apspriest iespēju kompensēt Lietuvai padomju laikā nodarīto kaitējumu, jo pati esot tiesīga pieprasīt Lietuvai kompensāciju – 72 miljardus ASV dolāru par padomju laika investīcijām.

Kā viņš apgalvoja izdevumam “Ļitovskij kurjer”, brīdī, kad Lietuva “iestājusies” Padomju Savienībā, tā esot bijusi agrāra valsts, kurā 74% iedzīvotāju bijuši nodarbināti lauksaimniecībā, bet rūpniecības produkcijas apjoma ziņā Lietuva trīs reizes atpalikusi no vidējā līmeņa PSRS un bijusi vienā no pēdējām vietām dzīves līmeņa ziņā.

Pēc vēstnieka teiktā, Lietuva PSRS sastāvā guvusi iespējas “attīstīt savu tautsaimniecību plašākos mērogos, nekā to atļautu saražotā nacionālā ienākuma apmēri”, un kapitālieguldījumi Lietuvas ekonomikā laikā no 1940. līdz 1990.gadam sasnieguši 65 miljardus dolāru, uzceļot Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcu, Ķēdaiņu ķīmisko rūpnīcu, Jonavas mākslīgā mēslojuma rūpnīcu un Ignalinas atomelektrostaciju, tādēļjautājums par to, ka Krievijai kā Padomju Savienības juridiskajai mantiniecei jāmaksā Lietuvai kompensācija, esot “nepamatots un absurds”.

Lietuvas, Latvijas un Igaunijas tieslietu ministri 2015.gada nogalē parakstīja deklarāciju, kurā pausta apņemšanās aprēķināt padomju okupācijas nodarīto kaitējumu, pieprasīt tā atlīdzināšanu un padomju noziegumu izvērtēšanu starptautiskā mērogā.

Kā aplēsis Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš, Baltijas valstis patiesībā pat okupācijas apstākļos pašas bijušas Padomju Savienības donores. Pēc viņa datiem, Lietuva ik gadus aptuveni 5-6% no sava budžeta atvēlējusi PSRS budžetam, savukārt tie PSRS līdzekļi, kas tika pārdalīti Lietuvai, pēckara gados lielā mērā tikuši novirzīti militārajām struktūrām, kas karoja pret Lietuvas nacionālajiem partizāniem.

LA.lv