Mobilā versija
+5.0°C
Daina, Dainis, Dainida
Pirmdiena, 23. oktobris, 2017
3. oktobris, 2017
Drukāt

“Mākslīgo asiņu saldā garša”

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Kadrs no Aika Karapetjana spēlfilmas "Pirmdzimtais".

Nav nācies pašai sajust mākslīgo asiņu garšu, tāpēc raksta nosaukumā citēju aktiera Kaspara Znotiņa lietoto raksturojumu Aika Karapetjana spēlfilmas “Pirmdzimtais” preses konferencē, stāstot par filmēšanās procesu. Šis vārdu savirknējums ne tikai labi izklausās, bet reizē liecina par ko patīkamu, iluzoru un arī baisu. Tas ir kā kino skatīšanās – pazušana citā realitātē, tai pašā laikā apzinoties to kā kolektīvi izveidotu darbu, kura uztveršanā piedalāmies un uz kuru projicējam savu pieredzi, gaidas, aizspriedumus.

 

Konfrontācija

Asiņu garša “Pirmdzimtajā” ir klātesoša. Stāsta izejas punkts ir notikums kādā naktī, kad filmas galvenie varoņi, precēts pāris Francis (Kaspars Znotiņš) un Katrīna (Maija Doveika), atgriežoties mājās no vakara pie draugiem, piedzīvo nepatīkamu starpgadījumu uz ielas: jauns vīrietis uz motocikla (Kaspars Zāle) pārim uzbrūk, nozogot Katrīnai somiņu, bet Franci atstājot ar asiņojošu degunu un iedragātu pašapziņu – viņš nav spējis Katrīnu pasargāt. Šī sajūta nu sajaucas ar vēl kādu citu, ko varētu apzīmēt kā Franča nepārliecinātību, kā izraisītājs varētu būt nepilnvērtības apziņa no neizdošanās kļūt par tēvu. Filma izvēršas par divu sajūtu mijiedarbību, kurā Francis tiek konfrontēts gan ar viņa vājumu radīt bērnu, gan vēlāk ar bailēm no gaidāmā bērna. Viņam nākas šīs savas izjūtas mēģināt sabalansēt ar stereotipisko vīrieša statusu ģimenē, ko no viņa pieprasa Katrīna. Prasības ne vienmēr šķiet loģiskas un saprotamas (šeit es pat nedomāju tipisko dzimumu lomu izpratni, bet drīzāk gan neizprotamu Katrīnas empātijas līmeni).

Franča un Katrīnas attiecības niansēti parādās jau pašā pirmajā filmas epizodē, kurā viņi ir ciemos pie draugiem, kas nesen pabijuši Japānā. Iespaidus no Japānas viņi ne tikai pastāsta, bet arī parāda – tērpušies tradicionālos kostīmos, viņi izspēlē nelielu uzvedumu, kurā bērns nogalina savu tēvu. Savukārt Katrīna tiek pie suvenīra, nelielas figūriņas, kuru sauc Gļēvais kareivis. Šis izrādes motīvs un priekšmets tiks atkal izmantots vēlākā filmas gaitā, bet nu jau citādā kontekstā. Franča tuvplānos par viņa izjūtām runā sejas vaibsti, nervozi un neapmierināti savelkoties un aicinot uztvert filmu kā reālpsiholoģisku darbu. Taču tas ir mānīgs priekšstats, un pārmaiņām filmas intonācijā ir jāļaujas, lai spētu saskatīt to kā vienotu veselumu.

 

No vēstījuma uz pieredzi

Lai to šādi uztvertu, jāatskatās arī uz citām Aika Karapetjana uzņemtajām filmām. “Pirmdzimtais” ir režisora trešā pilnmetrāžas spēlfilma. Tās virzās trajektorijā no “vēstījuma” uz “pieredzi”. Pirmā – “Cilvēki tur” (2012) – bija galvenokārt vēstījumā balstīta filma, kurā galvenais varonis Jans meklē savu vietu blokmāju mikrorajona vidē ar visām tās ikdienas skarbajām detaļām, piedzīvojumiem urbānajā vidē, dažādiem sabiedrības slāņu piemēriem, ar kuriem viņš nonāk saskarsmē. Nākamā filma “M.O.Ž.” (2014) iezīmēja jau citu formātu – pieteikta kā šausmu filma, tradicionāliem žanra piekritējiem tā tomēr noteikti lika vilties, jo nepiedāvāja ne sagaidāmus baiļu momentus, ne tipisku varoņu modelējumu. Tā gandrīz vai pārstāja būt šausmu filma, pārtopot meditatīvā varoņa un vides vērojumā, kura pamazām vēršas pret viņu. “Pirmdzimtais” iet vēl soli tālāk – vēstījumam, protams, ir nozīme, bet tas no reālistisku notikumu novērojumiem pārceļas uz galvenā varoņa pārdzīvojumu un iztēles ilustrāciju. Tas notiek pēc tam, kad, ņēmis lietas savās rokās, lai atrastu uzbrucēju un pierunātu viņu atvainoties Katrīnai, Francis meža trasē sastop uzbrucēju. Tā ir Franča konfrontācija gan ar reālu personu, gan ar savām bailēm, kuru izpausme filmas turpmākajā gaitā tikai eskalēsies, nonākot saskarsmē ar dažādiem tēliem un vietām un piedzīvojot situācijas, par kuru būtību un satvaru uzzinām tikai nedaudz (reizēm pat par maz). Tomēr tā arī šķiet filmas uztveršanai būtiska atslēga – skatīt notikumus kā personāža pārdzīvojumu rezultātu, kurā izjūtas pieņem materiālu objektu formas.

Filmas noskaņu rada un uztur operatora Jāņa Eglīša radītais vizuālais tēls (ar kuru kopā tapušas visas trīs Karapetjana spēlfilmas) un komponista Andra Dzenīša mūzika (arī “M.O.Ž.” izmantoti Dzenīša skaņdarbi), kas piešķir filmai vizuāli smalku un baisu atmosfēru. Pilsēta naktī, mežs, aizsalis ezers, dzīvokļa četras sienas – katra no šīm vidēm iegūst papildus plašuma dimensiju vai, tieši otrādi, sienas šķiet sakļaujamies vēl ciešāk atkarībā no nepieciešamības parādīt varoņu emocionālo stāvokli, kas precīzi tiek panākts ar apgaismojumu, kadrējumu, vides māksliniecisko noformējumu (Ai­vars Žukovskis). Plaši izmantotas publicitātes attēls ar vīrieti kapucē uz sarkana fona ir viens no šādiem piemēriem. Tāpat varētu raksturot arī ainas Franča un Katrīnas jaunajā dzīvoklī, kurš ir apzināti veidots patumšās krāsās, un šo atmosfēru vēl vairāk papildina Katrīnas jaunais pirkums – apaļā lampa, par ko viņa tā priecājas un kas ieslēgta rotē ap savu asi, uz sienām atstājot apburta un baisa pasaku meža koku zaru ēnas, kas attiecīgajā filmas brīdī spēj izraisīt ļaunas priekšnojautas.

“Pirmdzimtais” ir filma, kas var izsaukt un droši vien arī izsauks ļoti dažādas reakcijas. Par filmu interesējas fantāzijas un šausmu kino festivāli pasaulē – Parīzē festivālā “L’Étrange” notika tās pirmizrāde, filma rādīta jau festivālā Ostinā un ceļos uz Sičesu Spānijā. Kā preses konferencē minēja filmas režisors Aiks Karapetjans – nevajag gaidīt tradicionālu psiholoģisku trilleri.

 

Uzziņa

“Pirmdzimtais”, spēlfilma, trilleris

Režisors un scenārists: Aiks Karapetjans, operators Jānis Eglītis, komponists Andris Dzenītis, mākslinieks Aivars Žukovskis, Andra Granta montāža, producents Roberts Vinovskis (“Studija Lokomotīve”).

Galvenajās lomās: Kaspars Znotiņš, Maija Doveika, Kaspars Zāle.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+