Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
14. augusts, 2016
Drukāt

Andris Ogriņš: Mākslu grūti noturēt atvilktnē (1)

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Andris Ogriņš

Ar dzejnieku Andri Ogriņu (1975) satiekamies vēl šīs vasaras karstajā daļā. Iespējams, tieši tveice ļauj izbaudīt sarunu ar pauzēm un daudzpunktiem, pārāk neraizējoties, vai neaptrūksies saprātīgu jautājumu brīžos, kad intervējamais atbild īpaši lakoniski.

Andris Ogriņš ir viena no savdabīgākajām parādībām latviešu jaunākā laika dzejā. Viņa dzeja ir pārpilna ar negaidītiem salīdzinājumiem, neparastām (gribas rakstīt – dīvainām) metaforām, tajā nav nekā prognozējama un iepriekšparedzama, toties ir blīva, tumša dzīves sāpju un bezjēdzības izjūta. Īpaši tas sakāms par debijas krājumu “es zvēru pie kraukļiem” (2008), kas uzreiz izpelnījās profesionāļu uzmanību un atnesa autoram Literatūras gada balvu par spilgtāko debiju, kā arī Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils pilsētas domes Izcilības stipendiju par labāko debiju. Kopš tā laika līdzīgā noskaņā debijas krājumam iznācis otrs dzejas kopojums “zem pulksteņa pulkstenis”, kā arī dzejproza “Pēdējā santīma grāmata”. “Plaukstu šķērsielas”, trešais dzejas krājums, par kuru Andris Ogriņš šogad tika nominēts Literatūras gada balvai, ne velti ieguvis baltu vāku – rodas sajūta, ka autors atradis veidu sadzīvot ar eksistenciālo smagmi.

– Jūs, šķiet, labi slēpāties, jo pirmais krājums iznāca 33 gadu vecumā, jau kā nobriedušam cilvēkam. Kā tas sākās? Ar Literāro akadēmiju?
– Es neaizgāju uz Literāro akadēmiju. Piedalījos seminārā. Tolaik diezgan daudz strādāju, bija ģimene. Neatlika laika sestdienās vēl kaut kur skriet – tas likās negodīgi pret cilvēkiem, ar kuriem kopā dzīvoju. Dzejot sāku bērnībā. Neko gan neatceros. Nevienam arī nerādīju. Nopietnāk sāku ar to nodarboties ap 30 gadu vecumu.

– Kas ir dzejošana?
– Droši varu teikt, ka dzeja nav tikai pierakstīšana, kaut kādā ziņā tas ir dzīvesveids, pasaules ainu redzējums, attiecības pašam ar sevi, apkārtējiem un Dievu. Var jau dzejot, arī nerakstot – es pazīstu dzejniekus, kuri nekad nav uzrakstījuši nevienu rindiņu. Bija laiks, kad es, vienkārši pastaigājoties, ilgi, kādu pusstundu, stundu sarunājos ar sevi dzejā. Ne klasiskā, bet poēzijā bez atskaņām, visu, ko redzēju, pārvērtu garos dzejojumos. Tagad es tā vairs nedaru.

– Pieaugāt?
– Pārgāja, kā daudz kas zem saules pāriet. Šobrīd izveidojies paradums apkopot nedēļas vai divu nedēļu izjūtas, notikumus. Kādreiz rakstīju katru dienu, bet pēdējā laikā retāk, citreiz tikai reizi mēnesī.

– Tāda kā poētiskā dienasgrāmata sanāk?
– Nē, dienasgrāmatu nekad neesmu rakstījis. Kāda daļa no tā visa publikai nebūtu atrādāma. Tajā pašā laikā es vienmēr esmu domājis: ja reiz ar to nodarbojies, tad kaut kas ir jārāda, līdzīgi kā fotogrāfam gribas, lai viņa attēlus kāds apskata, lai tie pieskaras. Māksla grūti noturama atvilktnēs. Tā laužas ārā.

– Kā jūtaties savas paaudzes dzejnieku vidū?
– Man ar to paaudzi tā ir, kā ir – vecums neatbilst izvēlētajam stilam, tas ir tuvāks jaunajiem, tomēr saturs atbilst maniem gadiem. Dzejnieku paaudzi, manuprāt, vieno tieši stilistika, tas, kā viņi izsakās, un tēmas, protams. Tā ka it kā esmu piederīgs gan vieniem, gan otriem. Ostups (dzejnieks, dzejas kritiķis Artis Ostups. – L. K.) par “Plaukstu šķērsielām” rakstīja, ka es nepiederu nevienai paaudzei, un es tam pilnībā piekrītu. Mani bieži dēvē par sirreālistu. Es gan sevi par tādu īsti neuzskatu. Bez šaubām, kaut kādas iezīmes ir, bet mana dzeja drīzāk ir žanru maisījums. Savulaik, kad meklēju izteiksmes veidu, sapratu – varu rakstīt ar atskaņām, varu bez, galu galā nolēmu izpausties, kā man visvairāk patīk un padodas. Nevēlos pieņemt, ka forma ierobežo dzejnieku.

– Cik lielā mērā jūsu poētiskais “es” atbilst jums pašam?
– Kad es to grāmatu (“Plaukstu šķērsielas” – L.K.) rakstīju? Ja nemaldos, pirms trim gadiem. Es nemitīgi mainos. Un tomēr šajā pasaulē fiksēju ļoti daudz skumju. Saprotams, ir arī ne mazums skaistā un priecīgā. Un pieļauju, kādu izbrīnītu, ka es tik bieži smejos. Varbūt radies tāds mānīgs priekšstats, ka sēžu drūmā, tumšā un ledainā alā, uzturot dziestošu ugunskuru, un sienās iekaļu visas šīs pasaules šausmas. Bet nekā – pārsvarā uzturos siltā gaišā istabiņā. Neticami, ko?
Kad kolhoza laikā gāju ganos, tad gan bieži iekurināju ugunskuru ar slapju malku un rūpīgi baroju, lai tas nenomirst. Siltums cilvēkam nepieciešams jebkuros apstākļos.

– Ir dzejnieki, kuru dzejā jūt: tas ir pilsētas dzejnieks, ir lauku vide, bet jums…
– Vērotājs. No malas. Arī sevis vērotājs. Arī tagad mazliet izkāpju no miesas, pavērot, kā es te sēžu, dzeru aukstu kafiju, sarunājos, neko sevišķi gudru tā arī nepasakot.

– Jūsu pirmais krājums uzreiz saņēma Literatūras gada balvu un vēl veselu virkni mazāku atzinību. Balva – tas ir svarīgi, vai arī patīkami, bet ne svarīgi?
– Patīkami, jā, bet es nevaru teikt, ka tas ir ļoti svarīgi. Šogad es, piemēram, uzreiz zināju, kurš saņems balvu. Vērdiņa pēdējo krājumu neesmu lasījis – viņa rakstītais mani neuzrunā, un pieņemu, arī viņam mana dzeja ir kaut kas pavisam svešs. Ar to es nevēlos pavēstīt, ka viņa dzeja būtu slikta, vienkārši mēs esam ļoti atšķirīgi cilvēki. Savukārt iepriekšējā reizē, kad Literatūras gada balvu saņēma man mīļš cilvēks Ruta Štelmahere par krājumu “Klēpis”, tā bija kā cīņa starp gaismu un tumsu, jo “zem pulksteņa pulkstenis” ir ļoti melns krājums. Mana tumšākā laika klejojumu pieraksti. Jaunākais salīdzinoši pavisam gaišs. Tāda tā dzīve ir – dažāda. Dzīves vietā varētu sacīt – nāve. Neredzu atšķirību. Karstums. Laikam…

“Kultūrzīmju grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam nepublicētu Andra Ogriņa dzeju.

 

***

atnāk neticīgie tomi taustīt tavu ķermeni

plaukstas pēdas un šķēpa caurdurto sānu

tur kur pirms viņiem āda bija bāla maiga

un pūkaina kā svētdienas mierīgā debess

tā sabangojas un parādās dziļi atvari rēta

-s iesūcot sevī garām slīdošos padebešus

kaisli glāstošās maija lapas augsnē mukt

lūdzošo mauru vēl dziļāk izkropļot laiku

telpu zem viņu cerības iedegto dzirksteli

 

***

no sirmajām dzīlēm iznirusi balss

tev čukst

uzraksti atkal kā kādreiz klaiņodams

pa savām un svešām plaukstām

pilsētas pie kājām nomestajā platmalē

iemetot kādu neviltotu domu

aizdomu vai aiz aizdomu nu tu jau nojaut

kā tas prasmīgi darāms jeb tumsa klaudzina

un pirksti ver vaļā precīzi pārzinot rokturi un

vienīgi tā nepārliecinātā pilsēta

riskēdama saņemt vienu vienīgu tukšumu

cauri rensteles acij izvelk pārlieku sērīgu meldiju

kā diegu no dienām

kad tavas pēdas bija iestigušas salāpītajās zeķēs

plūstošajās ielu smiltīs

un pudeļu lausku caurspīdīgo lūpu skūpstos

tavi plaksti virināti skaļi čīkstēja

bet mute kā durvis ar izskrūvētu namruni

nu tu jau zini vien viņas atslēgas gaidot

***

istaba stāvgrūdām pilna ar pavasarī izmetamām mantām

porcelāna servīzi no kuras divpadsmit priekšmetiem

atstājami vienīgi kādu nodevīgu lūpu melnie nospiedumi

no debesīm bagātību gaidot izsēdētiem smilšu krēsliem

mums un allaž sevi ielūdzošiem un izvadošiem viesiem

kas savus dzintara kaulus pret grīdas lupatu (vai kaķiem

kuri ignorē uzrakstu instinktiem ieeja liegta) berzēdami

rada mikro uzplaiksnījumus starp prātos iestigušajiem

teikumiem kā savā nodabā ganīties izlaistām līķu mušām

un ķēdēm ap mūsu rokām šīm smalkajām rotām bez

goda bez godalgām bez neviena nejauši izmesta zvēresta

vien tīši jo klāt taču spodrība pavasaris

 

***

 

varbūt vienīgi tu savās debesīs

esi saskaitījis cik reizes

es esmu skūpstījis nāves

kā elektrības vadu sprakšķošo roku

kad par kaut ko neaptveramu

pārdzimušās melnās dzirksteles

spietoja ap savu cilvēces istabu

uzkopjošo māti

un mēs taču abi zinām vai vismaz

nojaušam

cik šī kārtība svarīga

lai pārāk nepaceltos viens pāri otram

trešajam aizsedzot skatu

uz sava tuvākā

būtību

 

varbūt vienīgi tu

bet iespējams arī es pats

tikai miesa ir pārlieku vāja neatceros

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+