Kultūra
Kultūrpolitika

“Man patīk runāt latviski.” Kā Latvijā iejutušies topošie ārsti – ārzemnieki0


Anna Vīmane, vērtējot savu latviešu valodas prasmes līmeni, atzīst: “Saprotu daudz vairāk, nekā varu pateikt.”
Anna Vīmane, vērtējot savu latviešu valodas prasmes līmeni, atzīst: “Saprotu daudz vairāk, nekā varu pateikt.”
Foto: Timurs Subhankulovs

Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) pavisam mācās 2210 ārvalstu studenti – ceturtā daļa no visas RSU saimes. Nodarbības notiek angliski, taču visi kādā studiju posmā mācās latviešu valodu.

Topošajiem ārstiem valoda jāapgūst tik labi, lai spētu sarunāties ar pacientiem. Par to, kas šajā procesā šķiet viegls, kas grūts, tomēr interesants, izvaicāju divus studentus – piektkursnieci Annu Vīmani un Stavu Brodski, kurš šeit ieradies no Izraēlas un mācās sestajā kursā.

Kas ir “ķimenes”?

Vācijā skolas vērtējumu sistēmā vieninieks ir teicama atzīme, sešinieks – pati sliktākā. “Man vidējā atzīme bija 1,8, taču, lai studētu Vācijā medicīnu, vajadzēja vismaz 1,3,” stāsta Anna.

Tāpēc atbraukusi uz Latviju. Jauniete atceras, kā, pirmo reizi ieejot Rīgas kafejnīcā, sveicinājusi viesmīli latviski. Tāpēc saņēmusi ēdienkarti latviešu, nevis angļu valodā, un nevienu ēdienu nosaukumu nav sapratusi.

Universitātē vispirms iemācījusies medicīniskos terminus latviešu valodā, un vienu semestri papildinājusi zināšanas pie privātskolotāja. Tagad, vērtējot savu latviešu valodas prasmes līmeni, Anna teic: “Saprotu daudz vairāk, nekā varu pateikt.”

Anna atceras, ka daudzus sarunvalodas vārdus iemācījusi istabas biedrene, piemēram, “nogurusi”, “brīnišķīgi”.

Jauniete secinājusi: latvieši ir pieraduši, ka citiem jārunā latviski diezgan labi.

Ja dzird akcentu, viņi ātri pāriet uz angļu valodu. Anna stāsta, ka tirgū mellenes, ābolus, zemenes regulāri pirkusi no kādas pārdevējas tieši tāpēc, ka bijusi iespēja ar viņu parunāties: “Jo man patīk runāt latviski.”

Vai bijuši arī kādi jocīgi pārpratumi valodas dēļ? Reiz Anna nopirkusi maizi ar ķimenēm un nākamajā dienā latviešu valodas lektorei jautājusi – kas ir ķimenes, jo tās viņai negaršojot.

Grūti esot izšķirt, kad jālieto īsie un garie patskaņi. Anna spriež: “Nav noteiktas sistēmas, kad jāsaka “i” un kad “ī”, tāpat “e” un “ē” u. c. Arī par platā un šaurā “e” izrunu ārzemniekiem ir neskaidrības. Piemēram, “peldēt” saka ar šauro “e”.

Teikumā par brīvā laika pavadīšanu Anna saka: “Es eju uz peldbaseinu” – ar šauro “e”, kaut arī vārdā “peldbaseins” ir platais “e”. Un kā pareizi jāskan vārdam “slēpot”? Vācijā Anna slēpojusi ar slaloma slēpēm no kalniem, šeit Siguldā pirmo reizi izmēģinājusi distanču slēpes.

Reiz pacientam vaicājusi: “Vai jūs ēdat treknu ēdienu?” – taču slimnieks neesot sapratis, jo platā “e” un “ē” vietā teikusi šauro “e”. Pirmais jautājums pacientam arvien ir: “Kāpēc jūs esat šeit?” Un, ja ir sūdzības par sāpēm, tad topošā daktere izvaicā, kad sāpes sākušās, vai tās ir stipras, vai izstaro tālāk utt.

Bērnu slimnīcā sastapusi sešgadīgu puisīti, kam masalas, un viņš latviski nepratis, bet spējis par savu slimošanu pastāstīt angliski. Pieminot viņu, Anna vispirms pasaka “puiks” vīriešu dzimtē, pēc tam izlabo “puika”.

Tā kā šim vārdam ir sieviešu dzimtes galotne, nākamajā teikumā lieto vietniekvārdu “viņa” sieviešu dzimtē un atkal pati labo – “viņš”.

Iemācīties pareizi locīt vārdus atbilstīgi galotnēm ir sarežģīti, taču Anna par to neuztraucas.

Bez dzimtās vācu valodas viņa zina angļu, mazliet arī franču un itāļu valodu. “Mācoties latviešu valodu, aizdomājos par to, ka vācu valodā runāju intuitīvi, kaut tajā visam ir stingri noteikumi. Latviešu valodā nav tik strikta vārdu kārtība.”

Parasti tiem, kas apgūst jaunu valodu, iesaka sākumā lasīt bērnu grāmatas, jo tajās ir vienkārši teikumi, bieži lietoti vārdi, teksts vieglāk uztverams. Anna lasījusi internetā pasakas latviski.

Svarīgākais – vēlēšanās saprast

Stavs Brodskis ar draugiem šeit runā gan latviski, gan angliski, arvien to, kas jāskaidro izvērstāk, papildinot angliski.
Foto: Timurs Subhankulovs

“Es atvainojos, bet mana latviešu valoda nav ideāla,” tūlīt pēc iepazīšanās saka Stavs Brodskis. Viņa dzimšanas apliecībā gan rakstīts “Staņislavs”. Ģimene no Uzbekistānas uz Izraēlu pārcēlās deviņdesmito gadu sākumā, kad dēls bija pavisam mazs, un viņa krievu vārdu nomainīja pret ebreju vārdu.

Abi vecāki ir ārsti. Dienot trīsarpus gadus armijā, Stavs apguvis arī paramediķa (feldšera) zināšanas un iemaņas un pēc tam strādājis neatliekamās medicīniskās palīdzības jomā. Viņš stāsta, ka Izraēlā visbiežāk ir tā – jauns cilvēks pabeidz skolu, dien armijā, tad pastrādā, ceļo un studijas sāk 25 līdz 26 gadu vecumā.

Domājot, kur studēt medicīnu, vispirms raudzījies uz Itāliju vai Ungāriju. Mamma ieminējusies, ka bijusi uz konferenci Rīgas Stradiņa universitātē un ka viņai patikusi gan pilsēta, gan universitāte.

Dēls teicis, ka uz Krieviju studēt nebrauks, bet mamma mudinājusi vispirms palasīt ģeogrāfiju, uzzināt, kur Rīga atrodas, un tad runāt.

Ieskatījies gūglē – o, Latvija ir Eiropas Savienības valsts! Uz studijām noskatītajā Itālijas universitātē būtu bijis jāgaida gadu, bet RSU ņēmusi pretī tūliņ, tāpēc Stavs nokļuvis šeit. Viņa dzīvesbiedre arī mācās medicīnu – RSU trešajā kursā –, un ģimenē aug maza meitiņa.

Stavs piemin, ka pēdējo gadu laikā jau vairākas reizes Telavivā, Latvijas vēstniecības Izraēlā aicināts, jauniešiem stāstījis par studijām Rīgas Stradiņa universitātē.

Latviešu valodu bez obligātajiem trim semestriem Stavs mācījies vēl papildus. Kaut gan darbības vārdus viņš lieto tagadnē, pacienti vienmēr saprotot, jo talkā tiek ņemta arī žestu valoda – par pagātni runājot, ar roku paapļo aizmugures virzienā, par nākotni – uz priekšu.

Tā kā bērnībā vecmamma ar mazdēlu sarunājusies krieviski, Stavs šo sarunvalodu drusku pratis. RSU vienu semestri mācījies medicīnas terminus arī krievu valodā un spēj ar pacientu sarunāties arī krieviski.

Viegli esot atcerēties līdzīgus vārdus latviešu un krievu valodā, piemēram, “sniegs” un “sņeg”; “žultspūslis” un “želočnij puzirj”. Izraēlā kalnā netālu no Sīrijas robežas ir sniegs, taču to, kā sniegs snieg, pirmo reizi redzējis Latvijā.

Garo nosaukumu “divpadsmitpirkstu zarna” Stavs izrunā bez jebkāda akcenta. Tāpat perfekti pasaka “bruņurupucis”. Taču, piemēram, saliktenis “dzelzceļš” ir tik āķīgs vārds, ka tikai lēni, sadalot “dzelz” un “ceļš”, izdodas pateikt “ceļš” ar mīkstināto “ļ”.

Un kur nu vēl mīkstinātais “ķ” vai “ģ”… Katrā valodā ir mazliet atšķirīgs savs veids, kā darbināms runas aparāts. Stavs stāsta, ka ivritā, piemēram, burtu “a” izrunā trijos dažādos veidos, taču viņa vecmamma, kura šo valodu sākusi mācīties mūža otrajā pusē, visus “a” sakot vienādi.

Ar draugiem šeit Stavs runā gan latviski, gan angliski, arvien to, kas jāskaidro izvērstāk, papildinot angliski. Viņam ļoti patīk mūsu Līgo tradīcija. Ik vasaru kopā ar dzīvesbiedri ciemojies pie draugiem Cēsu pusē.

Tādos brīžos priecīgā svētku gaisotnē pēc kāda iemalkota alus kausa arvien runāšana latviski vedoties ļoti labi.

Stavs ir bijis RSU Ārvalstu studentu asociācijas priekšsēdētājs un pārstāvējis ārzemju studentus RSU pašpārvaldē, kur sanāksmes notiek latviski.

Viņš vērtē, ka atslēga jebkuras valodas apguvē vispirms ir motivācija un griba: “Kāds reizēm pasaka, ka es diezgan labi saprotu vai runāju latviski. Tas ir tāpēc, ka es vēlos saprast. Mācoties ikvienu jaunu valodu, pats svarīgākais ir vēlēšanās mācīties!”

Saistītie raksti

Lasot ziņas internetā latviski, Stavs saprot apmēram 70 procentus vārdu un kontekstu izloba. Automašīnā viņš navigācijas lietotni “Waze” iestatījis latviski un bieži dzird frāzes “lūdzu, pagriezieties pa kreisi”, “pagriezieties pa labi”, “brauciet taisni”.

Pie Stava valodas mācīšanās stratēģijām pieder arī kinoteātrī filmas skatīšanās laikā lasīt subtitrus latviski un iegaumēt jaunus vārdus.

LA.lv