Kultūra
Literatūra

Ineses Zanderes “Puika ar suni” beidzot ceļā pie lasītājiem 16


Inese Zandere
Inese Zandere
Foto – Zane Bitere/LETA

Ir rakstnieki, kuri pabeidz vienu grāmatu un tikai tad ķeras pie nākamās. Dzejniecei Inesei Zanderei vienlaikus datorā vairāki darbi. Šobrīd viņa žonglē ar biogrāfisko, ebreju glābējam Žanim Lipkem un viņa dēlam Zigim veltīto garstāstu bērniem “Puika ar suni. Stāsts par nosargātu noslēpumu”, dzejoļu krājumu “Mūsu klade” un vēl arī stāstu krājumu. “Puika ar suni” beidzot ir ceļā pie lasītājiem, taču savdabīgā veidā.

– Nesen pamanīju ziņu par Žanim Lipkem veltīto filmu pēc Ineses Zanderes stāsta motīviem – tā uz ekrāniem iznāks nākamā gada septembrī –, un nodomāju: vai tikai filma nebūs pirms grāmatas, tomēr ne…

I. Zandere: – Jā, tā nu ir sanācis, ka “Puika ar suni” krietni aizkavējās. Mēs ar izdevējiem nolēmām pārvērst defektu par efektu – līdzīgi kā laikos, kad dzīvoja Žanis un Zigis Lipkes, grāmata iznāks vairākās burtnīcās, kas vizuāli atgādinās 30. un 40. gadu izdevumus, arī lappuses lasītājiem būs jāatgriež pašiem. Pirmā burtnīca, ko sauks “Bailes”, pie lasītājiem nonāks jau novembra beigās.

– Pirmajā burtnīcā lasītāji, kuri neko daudz par Žani Lipki un Zigi nezina, droši vien pamatā tieši iepazīs grāmatas tēlus?

– Tā varētu teikt, jā. Pirmā burtnīca ir diezgan smaga, jo Zigim ar katru nodaļu nāk kaut kāds smagums klāt, un viņš pats īsti neko nevar darīt, tikai uz visu notiekošo reaģēt. Otrajā burtnīcā jau kļūs vieglāk, jo tur viņš varēs aktīvi iesaistīties notiekošajā.

Starp citu, par tēliem ir interesanti: kad sāku rakstīt, es negribēju izlikties, ka zinu, kā Zigis tajos apstākļos varēja justies, un man arī nebija neviena, kam pajautāt: no tuviniekiem dzīva vienīgi sieva, bet viņa Zigi bērnībā nepazina, un diezin vai viņš par šīm izjūtām daudz runāja. Tādēļ izdomāju kaimiņmeiteni Silviju, kurai Zigis tā kā patīk un kura viņu tādēļ vēro. Tikai vēlāk uzzināju un Žaņa Lipkes muzejā sastapu zvejnieka Kraukļa meitu Silviju, kura Zigi tiešām pazinusi. Nolēmu, ka vārdu tēlam tomēr nemainīšu.

– Vēsturniekiem būs iespēja teikt, ka neatbilst vēsturiskajai patiesībai…

– Jā, nu vajag jau tādas detaļas, kurām piesieties (smejas). Ir gan lietas, par kurām ar vēsturniekiem būtu vērts padiskutēt; brīžiem šķiet, ka viņi aiz kokiem mežu neredz. Viena vai otra detaļa tiek pasludināta par tik ļoti svarīgu – vai kādā konkrētā dienā ir snidzis vai ne, bet man stāstā notikumi un dabas parādības kalpo noteiktam mērķim… Taču esmu savākusi ļoti, ļoti daudz autentisku materiālu šai grāmatai.

– Un pa to vidu top arī jauns dzejoļu krājums.

– Es sev to esmu formulējusi kā antibiogrāfisku dzeju, jo, protams, biogrāfija, kad tā nokļūst literatūrā, vairs nav biogrāfija. Šajā krājumā līdzās autobiogrāfiskiem motīviem būs arī vēsturiski, tostarp dzejoļi, kas saistīti ar Latvijas Universitātes profesoriem – Felsbergu, Bahmani, Ķiķauku un citiem. Protams, necenšos dzejā atstāstīt viņu biogrāfiju, bet ir epizodes, kuras esmu kādreiz nejauši uzzinājusi un kuras neliek mieru – piemēram, par to, kā no Zviedrijas, no Upsalas atbrauca profesors Gastons Bakmanis. Viņš bija Anatomikuma pamatlicējs, un, protams, Anatomikumā vajag cilvēku skeletus. Tikko bija beigušās Brīvības cīņas, Bakmanis kopā ar studentiem staigāja pa Tīreļpurvu un lasīja kritušo strēlnieku kaulus… Vai arī – kā divi antīkās literatūras speciālisti, profesors Ķiķauka un profesors Felsbergs, Kazaņā diskutēja par antīko literatūru. Apšaude, bērni skrien brīdināt tēvu, ka jāslēpjas pagrabā, un tiek bargi norāti, ka ar tādām blēņām traucē nopietnu sarunu…

– Dzīve kā materiāls literatūrai…

– Tie notikumi, kuri ir pamatā šī krājuma dzejoļiem, gan notikuši, kad es vēl nebiju dzejniece. Taču, jā, ap gadiem 30 man bija posms, kad šķita – es dzīvoju, visu laiku atskatoties pār plecu uz literatūru. It kā dzīve būtu tikai iemesls, lai kaut ko uzrakstītu. Un nav jau arī zināms, kas no tā uzrakstītā iznāk, varbūt pāri paliek tikai divas rindiņas sliktas dzejas… Kļuva žēl atdot literatūrai savu personisko dzīvi, apmēram uz gadu vispār pārstāju rakstīt. Taču tad nolēmu, ka manis pietiks gan dzīvei, gan literatūrai.

PROZAS ABC

Literatūrzinātniece Linda Kusiņa: “Ineses Zanderes daiļrade ir tik daudzveidīga, ka nav iespējams kopsavilkt vienotu vadmotīvu viņas rakstītajai prozai. Kā var salīdzināt, piemēram, “Kuģa žurnālu” ar Lupatiņu ciklu? Un pat Lupatiņu ciklu, kas varētu būt atbilstošāk, ar “Ko teica Gaiļa kungs?”, kuras abas domātas aptuveni viena vecuma bērniem. Vienīgais vienojošais Ineses Zanderes daiļradē ir patiesuma un precizitātes izjūta. Lasot Zanderes grāmatas, ne mirkli nerodas doma (kas literatūras preparētājus citkārt mēdz piemeklēt visai bieži), ka kaut ko būtu bijis iespējams uzrakstīt citādi un labāk.”

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam fragmentu no Ineses Zanderes garstāsta “Puika ar suni” 1. burtnīcas

 

“Arī zvejnieka Kraukļa Silvijai Zigis neko neizpļāpāja, lai gan Silvija viņam patīk! Silvija palīdz vecākiem – un tas nu gan ir darbs, ko Zigis diez vai varētu… Pat ja būtu trīs gadus vecāks, tikpat vecs kā Silvija. No Daugavā iestiprināta murda viņa krauj dzīvas zivis īpašā stiprā kulē, tās spārdās un lokās, ir ko noņemties, kamēr visas iedabū iekšā. Tad Silvija ar smago kuli dodas uz kuģīšu piestātni. Knapi var panest. Zigis vienā tādā reizē pagadījās pie vārtiņiem, un Silvija labprāt uz brītiņu apstājās.

– Dzīvas? – Zigis prasīja.

– Dzīvas, – Silvija atbildēja un pavēra kuli, lai Zigis var iebāzt roku.

Un tad viņš to iebāž, lai gan uzmetas zosāda un matiņi uz rokām saslienas stāvus. Zivis kustas, tās ir slapjas un aukstas. Bet tas ir izdarīts. Roka kulē ir bijusi. Viņš neko nesaka, lai gan garš, riebuma pilns “vēēē…” pats laužas pār lūpām.

Silvija sāk steigties, viņas mamma jau ir tirgū un gaida, kad svaigās zivis tiks atgādātas. Zigim ieniezas mēle pastāstīt, ka viņa papus arī tirgojas – ar pudelēm. Visam rudenim būs iztikšana. Tomēr viņš klusē. Lai pļāpību atgaiņātu, viņš paosta savu roku – un aizturētais “vēēē…” beidzot tomēr izlaužas.

– Pretīgi.

Silvijai ir pretīga tāda runāšana. Ja zivis netirgotu, naudas nebūtu. Ko tad – badu mirtu, vai?

– Kā tāds sīkais memļaks. Pretīgi viņam… Zigfrīds, vācu princis.

Viņa ceļ atkal plecā savu nesamo un apvainojusies aiziet.

Zigis atgriežas pie suņu būdas, paceļ no zemes nazīti un turpina griezt iesākto koka figūriņu, kurā pamazām iezīmējas kaut kas no zivs – vismaz aste. Kas īsti tas būs, to pagaidām neviens, izņemot pašu Zigi, nevarētu pateikt, pat ja rūpīgi apskatītu. Pat ja apostītu, kā Džeris. Ja kāds jautātu Džerim, neko vairāk par “vau” neuzzinātu. Ne to, ka Zigis griež no koka nāru, ne arī daudz citu svarīgu lietu, ko tikai Džeris zina.

– Visi kaut ko tirgo. Paps ar pudelēm tirgojas. Es arī tirgošos, Džerīt. Vēl nezinu, ar ko. Ar zivīm ne. Tās smird. Un glumas.

Džeris ieinteresēts groza ausis. Viņam ar zivīm ir savi rēķini. Kurš suns grib dabūt ar zivi pa pieri? Un ne tikai ar zivīm… Kāja ir sadzijusi, bet, ja gar sētu iet kāds vīrietis formas tērpā, ar pistoli vai šauteni pie sāna, Džerim virslūpa uzraujas un zobi atņirdzas. Viņš sāk klusi, draudīgi rūkt.

– Džerīt? Mēs izraksim slēptuvi zem tavas būdas. Tu būsi sargs. Kad gribēsi pagulēt, es tevi nomainīšu.

Zigim taču arī būs savi dārgumi, kas jāsargā.

Un par žīdiem onkulim Haimam izrādījās taisnība. Vācieši zināja. Vai nu no tām padomju pasēm vai kādiem citiem papīriem, vai varbūt kādam prasīja, un tas izstāstīja. Visiem ebrejiem pie drēbēm liek piešūt dzeltenas zvaigznes, lai pa gabalu redzams. Kas neklausa, to šauj nost. Briežonkulim, smagās mašīnas šoferim, ir Biķerniekos mājiņa pie meža, un viņš ir dzirdējis, kā tajā mežā šauj. Bet kāpēc tad viens cilvēks par otru stāstīja, ja jau bija zināms, ka šaus nost? Nevarēja paklusēt? Teikt, ka neko nezina? Kā tad Zigis var noturēties un nepļāpāt? Vai tos, kas klusē un neko nestāsta, arī šauj? Paps teica, ka nezina, kur Aina, un viņu pielika pie priedes, bet tomēr nenošāva. Un, ja Aina nebūtu prom, ja būtu bijusi mājās, kad viņu meklēja, vai māsu tad nošautu? Tepat pagalmā? Zigis skatās, kā plītī šaudās liesmas, un nevar norīt kumosu. Viņš ir iemācījies viltību: nedomā par bailēm, lai tās netiek tev klāt. Dažreiz bailes pasteidzas pirmās.

Bet daži cilvēki mēģina no geto mukt projām, un paps viņiem palīdz. Tagad Zigis saprot arī to. Uzzīmēt būtu grūtāk, bet Zigis var ar kociņiem parādīt, kā to dara: sastāda kociņus pa divi, pa priekšu iet Ziga nazītis, tas ir paps. Papam jāparakstās sargu papīros, ka viņš aizvedis uz darbu desmit cilvēkus. Vakarā nāk atpakaļ – bet viens kociņš pa to laiku ir kaut kur noslēpies. Nazītis piesprauž viņa dzelteno zvaigzni pie savām drēbēm un iet pa vārtiem iekšā, kopā ar pārējiem deviņiem. Sargi saskaita – viss kārtībā, kā Raiņa dzejolī, ko Zigis skolā mācījās no galvas: pieliec vēl vienu klāt, un visi desmit būs akurāt! Nē, tur jau nav tikai desmit, kā Rainim, papam strādnieku ir vairāk, kādi trīsdesmit droši vien. Tad kociņi aiziet katrs uz savu dzīvokli, kur viņus gaida mājinieki, bet nazītis, Ziga paps, ņem to zvaigzni nost, iebāž kabatā un iet atkal pa vārtiem ārā. Sargi viņam neko nesaka, jo viņš jau nav žīds. Viņš nav ebrejs kā viņa draugs onkulis Haims. Viņš ir latvietis. Nazītis.

Bet, ja būtu ebrejs, kā tad…? Vai tad būtu no Ķīpsalas jāiet prom uz geto – visiem, Zigim arī? Vai papam kāds cits tad palīdzētu? Zigis beidzot norij kumosu. Vajag domāt tikai par to, kas ir, un neprātot, kā būtu, ja būtu. Bet viņam nav skaidrs, kas ir lielais, kas mazais geto. Mazais būtu bērniem, lielais pieaugušajiem? Bet vai tad bērni tur vieni paši dzīvo? Onkuļa Haima bērnus paps bija tomēr atvedis uz Ķīpsalu, tikai mazu laiciņu gan viņi te padzīvoja. Jankelis, lielāks par Zigi – jau vienpadsmit gadu, bet raudāja, tik ļoti viņam gribējās pie savas mammas. Un onkulis Haims paņēma viņus uz geto atpakaļ.”

LA.lv