Mobilā versija
-4.3°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Otrdiena, 6. decembris, 2016
17. decembris, 2013
Drukāt

Merkeli trešo reizi apstiprina kancleres amatā (1)

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Vācijas parlamenta apakšpalāta jeb Bundestāgs aizklātā balsojumā uz trešo pilnvaru termiņu valsts kancleres amatā apstiprinājis Angelu Merkeli. Tādējādi formāli pielikts punkts trīs mēnešus ilgajai Vācijas valdības veidošanai. Par Merkeli kancleres amatā balsoja 462 Bundestāga deputāti, pret bija 150, bet deviņi likumdevēji atturējās, informē ārvalstu ziņu aģentūras.

Izveido “lielo koalīciju”

22. septembrī notikušajās Vācijas parlamenta vēlēšanās Merkeles vadītā kristīgo demokrātu partiju (CDU) un tās Bavārijas meitaspartija – Kristīgi sociālā savienība (CSU) – saņēma pārliecinoši visvairāk balsu – 41,5 procentus. Tas ir konservatīvo partiju labākais rādītājs pēdējos 23 gados. Tiesa, pamatīgu zaudējumu vēlēšanās piedzīvoja Merkeles tradicionālie sabiedrotie – Brīvie demokrāti, kuri saņēma 4,8 procentus balsu un pat neiekļuva parlamentā. Tādējādi Vācijas kanceleres vadītajiem kristīgajiem demokrātiem par koalīcijas izveidi nācās sākt sarunas ar vēlēšanās otro vietu ieguvušajiem sociāldemokrātiem (25,7 procenti balsu).

Sociāldemokrāti tradicionāli bijuši sīvākie Merkeles partijas politiskie pretinieki, un sarunas par tā dēvētās “lielās koalīcijas” veidošanu ilga trīs mēnešus. Tas ir garākais Vācijas valdības veidošanas laiks kopš Otrā pasaules kara beigām. Kristīgajiem demokrātiem un sociāldemokrātiem nācās vienoties par vairākiem kompromisiem, un, šķiet, daudzviet Merkele tomēr piekāpusies jaunajiem koalīcijas partneriem. Saskaņā ar pirmdien parakstīto koalīcijas līgumu abas partijas vienojušās nākamajos četros gados piešķirt papildus 23 miljardus eiro Vācijas “infrastruktūras un pētniecības attīstīšanai”. Tāpat koalīcijas līgums paredz pensiju un pabalstu ievērojamu celšanu, kā arī minimālās algas noteikšanu (8,50 eiro stundā), kas bija vienas no galvenajām sociāldemokrātu prasībām, lai iesaistīto Merkeles valdībā. Kā sarunā ar britu laikrakstu “The Daily Telegraph” (“DT”) komentēja Vācijas bankas “Deutsche Bank” galvenais ekonomists Davids Folkerts-Landau, šādi pasākumi “sabrucinās Vācijas līdzšinējos politiskos sasniegumus, kuri attīstīja valsti no “Eiropas slimnieka” līdz ekonomiskajai spēkstacijai”.

Kaut arī ar sociāldemokrātiem koalīcijā, Vācijas valdības politiskais kurss attiecībā uz Eiropas Savienību, visticamākais, nemainīsies. Neskatoties uz to, ka ārlietu ministra amatā iecelts sociāldemokrāts Franks Šteinmeijers, starptautiskās politikas apskatnieki paredz, ka Merkeles stingrais tvēriens pār Eiropas finansēm neatslābs. Finanšu ministra posteni ir saglabājis tuvs Merkeles sabiedrotais Volfgangs Šoible. “Par spīti tam, ka tādās valstīs kā Grieķija Merkele ir kļuvusi par naida figūru, Vācijas nostāja pret Eiropu nemainīsies,” paredz britu “DT”. “Vācijas amatpersonas atsaucas uz Īrijas spējām pielikt punktu starptautiskajai palīdzības programmai, kas, viņu ieskatā, pierāda, ka Merkeles taupības politika bijusi pareiza.”

Merkele ir vācieši

Angela Merkele (dzimusi Kasnere) piedzima 1954. gada 17. jūlijā toreizējās Rietumvācijas pilsētā Hamburgā. Viņas tēvs Horsts bija mācītājs, bet māte Herlinda – angļu un latīņu valodas skolotāja. Jau divas nedēļas pēc Angelas piedzimšanas viņas tēvu nosūtīja kalpot draudzē Austrumvācijā. Ar viņu kopā uz PSRS okupēto Vācijas daļu pārcēlās arī visa ģimene. Merkele uzauga lauku apvidū 80 kilometru attālumā no Austrumberlīnes. Tagadējās Vācijas kancleres bijušie kaimiņi atminas viņas ārkārtīgi augsto intelektu un zināšanas.

1978. gadā Merkele pabeidza Leipcigas universitāti, iegūstot diplomu fizikā. Pēc universitātes beigšanas viņa divpadsmit gadus strādāja VDR Zinātņu akadēmijas centrālajā fizikālās ķīmijas institūtā. 1990. gadā, iestājoties Vācijas kristīgo demokrātu partijā, Merkele uzsāka savu politisko karjeru. Viņa tika ievēlēta parlamentā, un 1991. gadā toreizējais Vācijas kanclers Helmuts Kols viņu iecēla par ģimenes lietu ministri. Laikā no 1994. līdz 1998. gadam Merkele vadīja arī Vācijas Vides aizsardzības ministriju. 2000. gadā viņa kļuva par kristīgo demokrātu partijas vadītāju, bet piecus gadus vēlāk parlamenta vēlēšanās pārspēja toreizējo kancleru Gerhardu Šrēderu un viņa sociāldemokrātus. Tad Merkele kļuva par pirmo sievieti Vācijas kancelres amatā.

“Merkele lieliski iemieso 21. gadsimta vāciešu jūtīgumu. No viņas jūs nesagaidīsiet draudīgu lavierēšanu. Viņa ir ārkārtīgi paredzama savā spējā pielāgoties, un vēlētāji, kuriem nepatīk lieli riski, to novērtē. Merkele ir vācieši, un mēs esam Merkele,” prātojis Vācijas iknedēļas izdevuma “Die Ziet” apskatnieks Jozefs Joffe.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. arī Dombrovska saprašanās ar Merkeli ir zināms „garants” pret mūsu peremaķošanu uz Austrumiem. Visu nosaka kultūru tuvība vai atšķirība.

Draugiem Facebook Twitter Google+