Oļegs Šapošņikovs: Mēs esam sadzirdēti! 0
Saruna ar Daugavpils teātra māksliniecisko vadītāju un valdes priekšsēdētāju Oļegu Šapošņikovu. Mūsu saruna notiek, tuvojoties Daugavpils teātra viesizrādēm Rīgā. Tās notiks no 4. aprīļa līdz 12. maijam Latvijas Nacionālajā teātrī, Dailes teātrī un M. Čehova Rīgas Krievu teātrī.
– Pagājuši trīs gadi, kopš esat Daugavpils teātra mākslinieciskā vadītāja un valdes priekšsēdētāja amatā. Sākums bija pietiekami dramatisks. Kā šobrīd jūtaties?
O. Šapošņikovs: – Pamazām īstenojas viss, ko biju iecerējis, jo galvenais uzdevums bija pacelt Daugavpils teātra līmeni, sasniedzot tādu, kas mums ļautu justies kā līdzvērtīgiem citu latviešu teātru kontekstā. Tagad varu teikt: vairs nejūtamies kā izsvītroti vai atstumti. To var redzēt arī pēc kolēģu attieksmes – kā ar mums runā, cik tagad ir viegli dabūt telpas viesizrādēm. Nebūt nedomāju, ka šī ir virsotne, bet salīdzinājumā ar laiku pirms trim gadiem tomēr mainījies ir viss, arī mūsu teātra kolektīvs, it īpaši aktieri. Milzīgs prieks, ka ar mums sadarbojas jauni aktieri, režisori, papildinājušies štati. Svarīgi arī, ka visi režisori, kuri pie mums paspējuši pastrādāt, grib atgriezties. To varu teikt par Ivaru Lūsi, kurš vēl šosezon iestudēs jaunu izrādi, tāpat Juris Jonelis tikko iestudēja otro izrādi, Georgijs Surkovs pie mums taisīja savu diplomdarbu un uzreiz gribēja kaut ko vēl. Kopā sarīkojām festivālu “Telpa Daugavpils”, un nu jau to var saukt par tradīciju. Turpmāk ik sezonu sāksim ar festivālu. Esmu laimīgs, jo izdevies iecerētais.
– Daugavpils teātri novērtējuši kolēģi, kritiķi, nupat saņemta “Spēlmaņu nakts” balva par debiju. Vai ir pamanījusi un novērtējusi arī valsts, un vai jūs to jūtat finansiālā izteiksmē?
– Par dotāciju sadali teātriem, man šķiet, pati valsts vai, precīzāk, Kultūras ministrija, ir savā ziņā strupceļā, jo to sadales principi kā nebija, tā arī nav līdz galam skaidri pašiem ministrijas darbiniekiem. Gan nevaru teikt, ka mēs pilnīgi nebūtu apmierināti, jo tomēr tika ņemts vērā, ka Daugavpils teātris saņem vismazāko dotāciju. Mūsu uzdevumu apjoms nav mazāks, turklāt pašu iespējas nopelnīt vēl sliktākas nekā citiem teātriem, tādēļ atbalstam jābūt lielākam. Bet, runājot par attieksmi, jūtam, ka tā tiešām ir mainījusies. Mēs esam sadzirdēti. Domāju, esam pierādījuši, ka arī Daugavpilī var iestudēt labas izrādes, ka publikai tās ir vajadzīgas – par to liecina arī apmeklētāju skaits, kas divu gadu laikā dubultojies.
– Kāds jums šobrīd ir zāles piepildījums?
– Mūsu rādītājs ir ļoti labs – ap 80%. Taču ne jau skaitlis tik svarīgs, daudz nozīmīgāk aktieriem pašiem spēlēt piepildītām zālēm. Tagad jau mūsu aktieri pieraduši, bet atceros, kāds vēl pirms gada bija pārsteigums, kad administrators paziņoja aktieriem, ka ir anšlāgs. Kā: visas vietas izpirktas? Jā, visas izpirktas. Citiem teātriem tas nebūtu nekas īpašs, bet mums izpirkta izrāde bija kas pilnīgi jauns. Un, kad vēl zāle cēlās kājās un aplaudēja… Šādā brīdī aktierim pat alga nav tik svarīga kā tas, ka saproti, kāpēc strādā teātrī.
– Kura ir jūsu teātra pieprasītākā izrāde?
– Parasti sezonas beigās veicam īpašu aptauju, rīkojam ballīti, kurā apbalvojam aktierus un režisorus, kuri piedalās veiksmīgākajās izrādēs. Nevaru vēl pateikt par šo sezonu, jo tā nav beigusies, bet, pēc iepriekšējās sezonas datiem, līderis ir “Dāmu paradīze”…
– … kuru jau otrreiz vedat viesizrādēs…
– Trešo reizi. Jā, un arī “Vosorys saulgrīžu burvesteibys”. Tās mums bija topā, un var prognozēt, ka šogad rekordu sasniegs arī “Kazanova. Henrieta. Venēcija”, kurai visas izrādes nospēlētas pie faktiski 110 procentu izpārdotas zāles, jo arī papildvietas tiek izpirktas. Tas nozīmē, ka mūsu vīzija attīstīt Daugavpils teātri muzikāli dramatiskā teātra virzienā bija pareiza. To jūtam un, plānojot nākamo sezonu, arī esam paredzējuši trīs muzikālās izrādes.
– Esat ne tikai muzikāls teātris, bet vēl arī tāds, kur nevis projektu, bet repertuāra līmenī iestudē izrādes trijās valodās. Vai tas nav sarežģīti?
– Tas ir sarežģīti tikai un vienīgi tāpēc, ka teātris ir viens, trupa – neliela, bet jāiestudē daudz izrāžu. Reizēm gan liekas, ka pats liktenis visu sakārto. Tā notika arī ar mūsu jaunāko iestudējumu latgaliešu valodā, Laura Gundara lugu “Dabaseibys pūddarneica”, ko iestudē Juris Jonelis – ideja, ka tas varētu notikt latgaliski, dzima pašos aktieros. Viņi lasīja materiālu un pēkšņi attapa, cik materiāls ir latgalisks. Arī autors pirmizrādē tam piekrita. Ne katru materiālu, ne katru izrādi var pārtulkot latgaliski. Ir kaut kāds knifs, ko sajūt tikai tie, kas paši šajā valodā runā, to izjūt. Pateicoties tam, ka mums ir diezgan daudz šādu aktieru, ir viegli, jo es kā vadītājs neuzdrošinātos pateikt: šai izrādei jābūt latgaliski. Arī par nākamo sezonu viss puslīdz skaidrs, bet, kura izrāde būs latgaliski, vēl nezinām… Runājot par repertuāra sabalansēšanu, ir diezgan vienkārši, jo visi spēlē visur, arī “Kaija. Under construction” aktieri spēlē un runā gan latviski, gan krieviski, gan lietuviski. Aktieri jau pie tā pieraduši.
– Latgales vārds pēdējā laikā nereti izskan integrācijas kontekstā saistībā ar situāciju Krimā. Kā jūs Daugavpilī, būdams vienlaikus ārpusnieks un iekšpusnieks, redzat šo situāciju?
– Nejūtu, ka situācija ar Krimu būtu atdzīvinājusi kaut kādas Daugavpils problēmas. Redzu to drīzāk nevis kā krievvalodīgo problēmu, bet gan valsts integrācijas kontekstā. Es pat sāktu ar to, kāda man pašam bija atstumtības sajūta, kad tikko sāku strādāt Daugavpilī – it kā es brauktu uz citu valsti. Braucot uz Liepāju vai Valmieru, tāda sajūta nekad nerodas. Un tas nav tādēļ, ka tur pārsvarā ir krievvalodīga vide. Man liekas, tā šeit, Latvijā, izveidojies, ka šis reģions ir psiholoģiski it kā atdalīts. Man pašam šī sajūta lielā mērā zudusi, bet to jūtu, runājot ar rīdziniekiem.
– Fiziski Liepāja no Rīgas ir tālāk par Daugavpili.
– Jā, bet psiholoģiski Daugavpils liekas tālāk. Es to redzu kā vesela reģiona dezintegrāciju, un, jo ātrāk to likvidēsim, jo labāk būs. Teikšu gan atklāti, ir Latgalē cilvēki, kuri nav gatavi integrēties Latvijas kultūras kontekstā. Cilvēkiem pat brīžiem ir izdevīgi izveidot tādu saliņu, norobežoties no visas pasaules – šādi var lieliski paskaidrot neveiksmes, visu izskaidrot ar savu izstumtību. Bet, ja man būtu jādomā valstiski, es sev teiktu, ka nedrīkstu būt infantils, un, zinot, ka ir tāda cilvēku daļa, teikt: ahā, ja viņi tā, tad es viņus arī ignorēšu. Ja runājam par risinājumiem, tad, protams, var pateikt: attīstīsim Latgales ekonomiku, tas visu atrisinās. Taču tas nav tik viegli izdarāms. Man liekas, ir lētāks risinājums – panākt, lai reģiona iedzīvotāji lepotos ar sevi, un to varētu izdarīt ātrāk, pateicoties kultūrai. Ir jau pirmie rezultāti – var salīdzināt, cik daudz negatīvisma bija komentāros, kad atklāja Rotko centru. Tagad negatīvie komentāri apsīkuši, jo tikai aklais var nepamanīt, cik milzīga atdeve ir no ieguldītās naudas, cik daudz ārzemnieku turp brauc…
Kādēļ tik maz valsts mēroga sarīkojumu notiek Latgalē? Labi, Ventspils Eirovīziju droši vien neatdos, es arī neatdotu (smejas), bet ir taču vēl citi notikumi, kurus organizē Rīgā, bet kas ļoti labi varētu notikt Daugavpilī. Vai arī cits gadījums – vajadzētu ierakstīt mūsu teātra izrādi, bet Latvijas televīzijas producenti saka: mēs ar lielāko prieku, bet budžetā nav naudas, lai aizbrauktu uz Latgali un nofilmētu.
– Zinu, ka Daugavpils latviešu skatītāji bez diskriminācijas iet uz visu valodu izrādēm, kā ir ar Daugavpils krievu skatītājiem?
– Mēs redzam daudz krievu skatītāju, kuri apmeklē, piemēram, “Sapni vasaras naktī”. Neteikšu, ka tā ir liela daļa krievu publikas, kas sēž latviešu izrādēs. Bet, ka tas notiek, to es zinu, dzirdu un redzu. Labi atceros, kā bija pirms trim gadiem, kad pirmizrādi piedzīvoja uzvedums “Meli” – pats biju pārsteigts, cik daudz krievu skatītāju bija atnākuši uz šo izrādi. Iespējams, tādēļ, ka spēles telpa bija neierasta, otrā balkona foajē, ziņa par to ātri izplatījās pilsētā, un mēs redzējām, ka valoda nav šķērslis. Tagad laiku pa laikam speciāli vērojam, vai latviešu izrādēs ir krievu skatītāji, un saprotam: tiešām ir, un tas ir ļoti labi. Arī pašā teātra kolektīvā situācija mainījusies, aktieri izmanto katru iespēju, lai komunicētu visās valodās. Domāju, šī tendence īpaši attīstīsies, kad mums būs jauns aktieru kurss. Jau tagad runājam, kā izdarīt, lai viņi varētu būt universālie aktieri, kuri uzreiz būs orientēti nevis uz kļūšanu par atsevišķas trupas sastāvdaļu, bet gan uz to, ka jāspēlē viss.
– Kultūras akadēmijā būs Daugavpils teātra kurss?
– Nē, visi reģionālie teātri to zina pēc pieredzes: ja aktieri mācās Rīgā, viņi tur arī paliek, četru gadu laikā paspēj sev galvaspilsētā atrast visu, ieskaitot ģimeni un dzīvokļus, un nebrauc vairs atpakaļ. Šī centralizācijas tendence ir mūsu valsts nelaime, un mēs redzam tikai vienu iespēju – izglītot aktierus uz vietas. Tāpēc mums bija liels darbs, kamēr vienojāmies ar Saules mākslas skolu, kura atsaucās mūsu aicinājumam kļūt par jauno aktieru apmācības bāzi, pēc tam bija liela epopeja, lai izstrādātu jaunu aktiera profesijas standartu, kas tika pieņemts 13. decembrī. Līdz tam bija tikai viens standarts, saistīts ar bakalaura grāda iegūšanu un apmācību tikai Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA). Nodrošināt augstāko izglītību Daugavpilī aktieriem būtībā nav iespējams, un arī izveidot LKA filiāli Daugavpilī nav reāli. Tagad ir izietas visas instances, lielu atbalstu saņēmām no Kultūras ministrijas, kā arī Izglītības un zinātnes ministrijas – lūk, vēl viena atbilde uz to, kā mēs sadarbojamies ar valsts institūcijām. Esmu ļoti gandarīts, ka tagad par mūsu problēmām var atklāti runāt un neviens negrib no tām izvairīties. Pateicoties tam, septembrī sāksim apmācības. Galvenā tendence būs aktiera universalizācija, ar ko saprotu aktiermeistarību, arī visai pasaulei atvērtu stāju. Iespējams, tas skan ļoti ambiciozi, īpaši no provinces teātra, bet jāņem vērā – Rīgā aprite veidojas dabiski, šeit ne. Ja mums vēl arī nebūs lielu mērķu, tad tiešām būsim provinciāls teātris.
– Vai redzat Daugavpils teātri arī kā festivālu teātri?
– Pagaidām tā mums vēl ir vāja vieta, jo vēl neesam paguvuši atrast tik daudz kontaktu, bet, pateicoties “Telpa Daugavpils”, tie sāk veidoties. Jau tagad zinu, kādi jaunie režisori ar mums sastrādāsies, un, kad būs izveidots repertuārs, mums noteikti būs ko piedāvāt festivāliem. Turklāt mēs esam tik tuvu Lietuvai, Baltkrievijai, Polijai, redzam, cik ērti un viegli viņiem atbraukt pie mums un otrādi. Ceru, ka tas atspoguļosies arī “Telpa Daugavpils” norisē, jau piesakās režisori no Vācijas. Daugavpils tagad, īpaši, kopš funkcionē Rotko centrs, varētu kļūt par vienu no ievērojamiem punktiem Eiropas kultūras kartē.
– Vēl tikai starptautisko lidostu attīstīt…
– Bez jokiem, ja tā lidosta, par kuru tik daudz runā, būs… Var jau teikt, ka man ir Minhauzena murgi, turklāt nevienam jau vēl nav ne tādu plānu, ne arī aprēķinu, bet, ja būs lidosta, tad Daugavpils noteikti var kļūt par starptautiska mēroga kultūras centru.
