Foto: Matīss Markovskis

Krista Draveniece: Puikam norauj bikses, meitai neļauj pačurāt. Kādi briesmoņi strādā mūsu bērnudārzos? 194

Sveiks, lasītāj! Esmu LA.LV galvenā redaktore, visu 2023.gadu es rūpējos par savu meitiņu Alisi un šobrīd esmu atgriezusies darbā. Protams, ka mans pirmais viedokļraksts būs par bērniem jeb drīzāk reāliem šausmu stāstiem no bērnudārziem. Pēc darba, staigājot ar ratiņos aizmigušu bērniņu, paeju garām vienam bērnudārzam, te redzu mammas ejot pakaļ saviem mazajiem uz citu un saprotu, ka arī mans laiks drīz pienāks. Mēs mīļojam, rūpējamies par saviem visdārgākajiem, bet tad ir brīdis, kad ieslēdzas reālā dzīve un mazajam ir jādodas pasaulē, kaut tikai uz pāris stundām kontrolētā, drošā vidē. Bet cik tā droša, ja no mammas siltajām rokām bērns nokļūst reālu, dzīvu briesmoņu rokās? Lūk, pāris gadījumi, kas man naktīs neļauj gulēt. Visi šie ir reāli mammu stāsti, kas liek man aizdomāties, tieši kādi cilvēki pieskata mūsu bērnus?

Reklāma
Reklāma
Skolas direktora viedoklis par skolotāju apdāvināšanu mācību gada noslēgumā: “Sabiedrība ir morāli slima ar šīm dāvanām un pateicībām”
RAKSTA REDAKTORS
“Daži jūtas kā no ķēdes norāvušies, citi otru reizi uz tā paša grābekļa neuzkāps. Es… nekad nevēlos tur atgriezties” – Līnas stāsts par tikšanu prom no krīzes centra 14
Kokteilis
VIDEO. Iemīļotais aktieris Andris Keišs benzīntankā piedzīvojis smieklīgu “tikšanos” pats ar savu balsi 8
Lasīt citas ziņas
Reiz auklīte neļāva kādai piecus gadus vecai meitenītei diendusas laikā doties uz tualeti, jo “šobrīd ir jāguļ, lai ciešas”.

Vēlāk bērns, vai nu aiz kauna, nosodījuma, nevēlēšanās, lai viņam atkal pārmet un uz viņu dusmojas, sāka ciesties un neiet uz tualeti arī pārējā dienas laikā, radot sev nopietnas veselības problēmas. Gadījās arī pačurāt pa nakti gultā kā mazam bērniņam. Viena stulba piezīme bērnam tagad ir rezultējusies traumā, nekā citādāk to nevar nosaukt. Starp citu, stāstus par nelaišanu uz tualeti pusdienu, diendusu laikā esmu dzirdējusi vairākkārt. Mammas atzīst, ka bērniem saka, lai iet pa kluso, audzinātājai neredzot un neciešas. Es darītu tāpat. Nesaprotu šos aizliegumus.

CITI ŠOBRĪD LASA

Kādā citā bērnudārzā, ģērbjoties, lai dotos ārā, auklīte ieraudzīja, ka piecgadniekam bikses bija mazliet nošļukušas pēc spēlēšanās un aiz dusmām, cik bērns ir nekārtīgs, viņa visu priekšā zēnam norāva bikses līdz ceļiem un uzkliedza: “Nu tad vispār vari tās bikses nevilkt!”

Zēns nebija agresīvs, viņš nedarīja blēņas, nerunāja pretī auklītei un neapcēla citus. Viņam vienkārši bija nošļukušas bikses.

Par šo gadījumu tika ziņots direktorei, kura neko īpašu šajā bērna publiskajā kaunināšanā nesaredzēja. Tiešām? Ieteiktu abām ar to auklīti nākamajā vecāku sapulcē mammas un tētus sagaidīt apakšbiksēs un paskatīties, cik labi viņas justos.

Tāpat ir dzirdēti nu jau vairāki stāsti par ticīgajām auklītēm, kuras bērniem rauj no galvas nost raganu cepures Helovīnos, citādi nokļūst ellē un šādus pagānsvētkus te neviens nesvinēs. Šie ir tikai daži piemēri, kas liek aizdomāties par mūsu bērnu drošību brīžos, kad neesam blakus.

Ja vecākam ir sūdzība par auklītes vai audzinātājas psihajiem izgājieniem, bet direktore atbild, ka lieta izskatīta, nekādu pārkāpumu nav, kā lai rīkojas? Mainīt bērnudārzu? Tā vienmēr iespējams darīt un, ja tiešām atbildīgā persona šajā iestādē rada nepatīkamas sajūtas un reāli apdraud bērna emocionālo drošību, no jauniegūtajiem draugiem ir jāatvadās un dārziņš jāmaina.

Katras mammas pienākums ir aizsargāt savu bērnu, bet kā tad ar teicienu, ka nav svešu bērnu? Pārējie ķipari paliks tur ar tiem briesmoņiem.

Tās ir bailes, no kurām grūti atbrīvoties.

Paskatoties uz šādiem gadījumiem plašāk, man gribas jautāt, kāpēc šie cilvēki strādā ar bērniem? Man ir viens diezgan tuvu ideālam perfekts viengadnieks mājās un ir dienas, kad vēlos izraut sev matus un izlēkt pa logu, bet tas ir normāli, jo bērni mums māca pacietību. Un es vēl mācos, bet tieši tādēļ, ka man nav šīs pacietības, es nekad mūžā neiedomātos pieteikties darbā pirmsskolas izglītības iestādē. Algas tur nav labas, ikdiena jāpavada ar desmitiem mazu bērnu. Tā ir lielāka atbildība nekā ķirurgam. Ja tas nav šī cilvēka aicinājums, ja mazi bērni viņam nesniedz laimi un piepildījumu, kāpēc viņš tur strādā? To es nekad nesapratīšu.

Reklāma
Reklāma

Interesē arī psiholoģiska sagatavošana, apmācības, regulāri kursi komunikācijai ar bērniem – vai par šo kāds tur rūpi? Vai uzmana un māca darbiniekus, kā runāt ar maziem, prasīgiem, skaļiem cilvēciņiem?

Laikam pirmais darbs ir būt labai mammai un iedrošināt bērnu par visu runāt, labām un sliktām lietām, lai mazais pat tad, ja kāds viņu ir sarājis, pāri darījis, gribētu man to izstāstīt. Otrais darbs ir neklusēt mums, mammām, un, ja bērnam tiešām ir darīts pāri, nebaidīties un rakstīt iesniegumus, ziņot attiecīgajām iestādēm! Kā arī par to runāt publiski. Ja arī tev ir kāds nelāgs pieredzes stāsts vai tieši pretēji konflikts, kas rezultējies ar labu iznākumu, droši padalies ar savu stāstu, rakstot uz [email protected].

P.S. Protams, ka lielākā daļa auklīšu un audzinātāju ir mīļas un gādīgas, rūpējas, samīļo, māca un rotaļājas ar katru bērniņu kā savējo. Šie šausmu stāsti ir izņēmumi, kas rada racionālas bailes un ar tām var cīnīties, runājot un neklusējot. Liekot aizdomāties.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.