Ekonomika
Bizness

Mēs paši esam uzlikuši sev važas. Intervija ar uzņēmēju Uldi Pīlēnu 2


UPB padomes priekšsēdētājs Uldis Pīlēns.
UPB padomes priekšsēdētājs Uldis Pīlēns.
Foto: Ivars Bušmanis

Ar arhitektu un holdinga AS “UPB” (saīsinājums no kādreizējā SIA nosaukuma “Arhitekta U. Pīlēna birojs”) padomes priekšsēdētāju Uldi Pīlēnu tiekamies Ķīpsalā, Integrālās izglītības institūta “i3” telpās, kurās gar sienām ir Ilmāra Blumberga grafiku cikls “Kalpotājs”.

Sarunājamies par uzņēmēja misiju ne tikai darbinieku, bet arī savā un valsts priekšā.

Jūsu dibinātais “UPB” ir starp vecākajiem atjaunotās Latvijas uzņēmumiem. 11. vecākais, ja precīzi. Tagad AS “UPB” ir lielākais būvniecības uzņēmums. Kas bija vajadzīgs, lai līdz tam nonāktu?

Uldis Pīlēns: Mēs bijām mazs Liepājas arhitektu birojs ar pieciem darbiniekiem. Motīvs duālas dabas. Ir tāds labs ķīniešu teiciens: “Tad, kad pūš pārmaiņu vēji, vieni būvē aizsargvaļņus, otri – vējdzirnavas.”

Mēs nemēģinājām nocietināties savās līdzšinējās komforta zonās, bet intuitīvi meklējām ko jaunu. Un otra – eksistenciāla argumentācija. Pēc izglītības esmu arhitekts, tāpēc zināju, ka politisku, ekonomisku un sociālu pārmaiņu turbulences laikā būvējas maz, bet sēdēt birokrātijas ierakumos negribējās.

Jau sociālismā biju identificējis sevī tādu kā uzņēmēja garu – pasākumos “Mēs Liepājai”, gājēju ielas izbūvē, pirmajā projektēšanas kooperatīvā “V10”.

Sākot uzņēmējdarbību, mums kopā ar kolēģi Oskaru Moru likās, ka, uzbūvējot pakāpeniski kādas piecas privātmājas Liepājas reģionā būsim gan pašrealizējušies, gan nodrošinājuši savām ģimenēm nepieciešamo eksistenci un bērniem izglītību.

Šobrīd mēs esam 1600 cilvēku kolektīvs, kas šogad būs radījis ap 170 miljonu konsolidētā apgrozījuma. Mēs vairs nebūvējam privātmājas, jo tas ir pārāk mazs apjoms. Mums ir 40 uzņēmumi 12 valstīs.

No sociālisma anonīmās uzņēmējdarbības vides mēs iznācām ar vadītāja vārdu uzņēmuma nosaukumā “Arhitekta Ulda Pīlēna birojs”– uzņemoties atbildību par to, ko darām. Savukārt kļūdu gadījumā ir zināms, kurš to dara nepareizi.

Arhitektu birojs apaudzis ar dažādiem būvniecības un materiālu ražošanas, metālapstrādes, mašīnbūves, modernu enerģētisku tehnoloģiju ražošanas un servisa, projektēšanas un inženieruzņēmumiem. Kāpēc arhitektiem bija nepieciešams pašiem būvēt?

Strādājot Liepājas galvenā arhitekta amatā, ļoti sāpīgi pārdzīvoju tā laika zemo būvniecības kvalitāti. Pirmā biznesa ideja bija motelis “Nīcava”, kurš joprojām stāv Nīcas centrā.

Gribējām pārbūvēt padomju saimniecībai “Nīca” piederošu ēku, bet apkārt nebija piemērotas būvniecības kvalitātes, tāpēc sākām veidot paši.

Vecie amatnieki nespēja apgūt jaunu laiku kvalitātes prasības. Kad moteļa vajadzībām no Vācijas atvedām flīzes un santehnikas piederumus, bet motelis vēl nebija tiktāl gatavs un nebija arī noliktavas, kur to visu uzglabāt, sarīkojām komercizstādi Liepājas latviešu biedrības namā.

Kad mums par lielu pārsteigumu īsā laikā to visu izpirka, sākām tirgot santehniku un flīzes. “H&L Studija” joprojām darbojas – toreiz tā bija peļņu visvairāk nesošā un lielākā arhitektu biroja komerciālā struktūrvienība, bet tagad tai ir tikai 2% no AS “UPB” apgrozījuma.

Tagad nākuši klāt uzņēmumi no jaunās domāšanas – no IT industrijas, no mākslīgā intelekta.

Mēs paši kā kvalificēti būvnieki labi pārzinām dzelzsbetona konstrukcijas, fasāžu būvniecību un savā firmā “ALTO 4.0” esam spējīgi radīt programmas, IT produktus, kas ir noderīgi ne tikai mums pašiem, bet arī mūsu partneriem un konkurentiem ārpus Latvijas.

Šādi, vadoties no mūsu pieredzes un zinātkāres, savā holdingā esam radījuši virkni unikālu produktu. Piemēram, mašīnbūves uzņēmums kopā ar fasāžu ražotājiem radījis motorizētas fasādes – tādu paceļamu var redzēt Ķīpsalā “Ģipša fabrikas” restorānā vai automātiskos logus “Vīna studijā”.

Metāla konstrukciju inženieri sadarbībā ar dzelzsbetona inženieriem radījuši jaunas kompozītmateriālu konstrukcijas, ko izmanto Skandināvijā. “UPB energy” sadarbībā ar mašīnbūvi un metālapstrādi radījusi sprādzienizturīgus konteinerus naftas platformām jūrā.

Metālapstrāde kopā ar mašīnbūvi Operas teātrī radīja speciālu hidraulisko pacēlēju smagām kravas mašīnām, lai varētu skatuves līmenī piegādāt dekorācijas.

Visas šīs sinerģijas rada ārkārtīgi daudz interesantu produktu, ja saskata potenciālu klāsterveida domāšanā, kā horizontāli apvienot dažādus resursus. Tāpēc esam pārliecināti, ka Latvijā attīstīsies arī “design&build” koncepts, kad vienās rokās un atbildībā ir gan projektēšana, gan būvniecība.

Tas pasūtītājam ietaupīs laiku un birokrātiju. Vairs nevaram atļauties Latvijā neefektīvu, sadalītu projektēšanas un būvniecības atbildību, pārāk garu ciklu no ieceres līdz realizācijai, jo var mainīties konteksts – gan finansiālā situācija, gan konjunktūra, gan politiskās prioritātes.

 

Kura no pieejām iepirkumos tad ir pareizāka elektrificēta dzelzceļa gadījumā? “RB Rail” pieeja, kur projektus izsludina pa daļām (projektēšanu un būvniecību atsevišķi), lai pieteiktos specializētas firmas un samazinātu korupcijas risku? Vai “Latvijas dzelzceļa” pieeja, kad visus 425 miljonu vērtos iepirkumus izsludināja uzreiz?

Šo konkrēto nevaru komentēt. Manuprāt, Latvija šobrīd aizkavējusies domāšanā – tā domā sašķaidītības kategorijās. Sinerģija privātā sektorā ir parādījusi savu efektivitāti. “Design&build” nozīmē augstāku atbildību tam, kas to uzņemas.

Tas nozīmē iespēju attīstīt apakšuzņēmēju specializāciju, jaudas un resursus, arī intelektuālo potenciālu. Tas nozīmē iespēju daudz integrētākā un aktīvākā veidā pieslēgties apdrošināšanas kompānijām. Tas nozīmē pilnīgu citu filozofiju, ar kādu jau sen dzīvo Skandināvijā.

Mēs paši esam uzlikuši sev važas, kas neļauj nozarēm dot lielāku attīstības dinamiku un ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā.

Vairākkārt Latvijas vērtējumos piesaucat sašķaidītību. Tā ir mūslaiku politiskās līderības vai kolektīvās domāšanas pazīme?

Tā ir mūsu politisko līderu nespēja saskatīt savu acu priekšā lietas, kuras, efektīvi pārregulējot, dotu nozarēm nesalīdzināmi lielāku jaudu. Klāstera domāšana nozīmē augstāku kooperāciju un augstākas sarežģītības produktu radīšanu. Mēs taču gribam iedzīvotājiem augstāku labklājību?

Kā nonācāt līdz idejai, ka jāizglīto uzņēmēji?

Sava uzņēmuma operatīvo vadību esam nodevuši pašu izaudzinātajai jaunajai uzņēmēju paaudzei. Vērtējot tos, kas ienāk biznesā no augstskolas, esam secinājuši, ko augstskolas nespēj iedot studentiem par uzņēmējdarbības vadību.

Tās ir cilvēciskās attiecības. Augstskolas izglīto vienā plaknē – mentāli, tajā, ko saucam par IQ. Jaunieši ir gudri prāta kategorijās. Pietrūkst emocionālās – EQ un gara – SQ inteliģences.

Izmantojot salīdzinājumu ar ēdienkarti – piecu gadu garumā piedāvājam nesabalansētu barību, tikai steikus, kam pielāgojas ķermeņa, muskuļu struktūra. Ja ēdat tikai hamburgerus, tas nevar neietekmēt fiziskos un garīgos parametrus.

Uzņēmējdarbībā saskatu nepieciešamību pēc sabalansētības – pēc integrālākas izglītības, kas uzņēmējam ir ārkārtīgi nepieciešama cilvēku vadīšanā. Tas, ar ko ir “barots” vadītājs, ietekmē viņa vadīto kolektīvu.

Emocionālo inteliģences attīstīšanu izglītības programmās ir grūti akreditēt, jo tā ir ārpus akadēmiskās prakses un vairāk ir pieredzes nodošanas jautājums. Iezubrīšanas pieredze nelīdz, jādod mentoriskā pieredze.

To šajā institūtā mēs ar Juri Rubeni un savām dzīvesbiedrēm cenšamies dot. Mēs mēģinām vadītājiem un cilvēkiem, kuri dzīvē vēlas transformāciju, dot iespēju pielāgoties mūžam mainīgajiem un sarežģītajiem laikiem. Pasniedzam gan integrālo teoriju, gan U teoriju.

Manas meistarklases būtība – kā mentoram aizpildīt to deficītu, kāds rodas jaunam cilvēkam ar akadēmisko izglītību. Redzam tās kļūdiņas, ko šie deficīti rada tautsaimniecībā, vadītāju struktūrā, ideālos, vērtībās, morālē. Skolās par uzņēmējdarbības mērķi norāda peļņu un māca sastādīt biznesa plānu.

Emocionālie lēmumi uzņēmējdarbībā ir daudz svarīgāki. Prāts analizē, sirds pieņem lēmumus – neatceros nevienu “UPB” struktūras uzņēmumu, kurš nebūtu radies emocionāli. Peļņa ir tikai viens posms ceļā uz uzņēmējdarbības veiksmēm.

Peļņa ir instruments, lai nodrošinātu attīstību gan personālam, gan aktīvu attīstībai. Uzņēmējdarbība ir kaut kas daudz vairāk – tā ir attieksme pret dzīvi.

Mēs sākām ar eksistenciālo stadiju uzņēmējdarbībā, tad izgājām caur peļņas mērķu stadiju, un nākamais līmenis ir sevis radoša realizācija. Vēl nākamais līmenis ir “mēs” realizācija. Tas ir augstākais – kolektīvā radošuma līmenis.

Tās ir dažādas uzņēmējdarbības apziņas pakāpes. Tā ir vairākkārtēja sevis pāraugšana, sevis kā vadītāja transformēšana jauniem, sarežģītākiem vērtību uzdevumiem.

Kas ir šie “mēs”?

Uzņēmējs ir viens no aktīvākajiem sabiedrības ne tikai tēla, bet arī profila veidotājiem. Viņš ir atbildīgs ne tikai par sevi, bet arī par tiem, kuriem dod darbu. Esot visu vērtību saskares zonā, ko varam saukt par ekonomisko plakni, mēs aktīvi profilējam sabiedrību.

No uzņēmēja morālajām un ētiskajām kategorijām ir atkarīga arī valsts nākotne. Ja mēs neesam brieduma līmenī, tad nenobriedušo vadītāju uzvedību pārnesam uz kolektīvu, tālāk uz sabiedrību un tas iezīmējas valsts kopējā profilā.

Esmu ievērojis, ka pasaules lielo koncernu vadītāji aktīvi piedalās savas valsts vērtību politikas veidošanā. Ar to nedomāju sēdēšanu parlamentā, bet vērtību veidošanu ar savu viedokli.

Piemēram, “Siemens” līderis Džo Kēzers aktīvi iesaistās migrācijas jautājumu vai Āfrikas attīstības jautājumu skaidrošanā.

Zviedrijas labklājības valsti palīdzējusi veidot uzņēmēju Vallenbergu ģimenes ētiskā atbildība par sabiedrību vairākās paaudzēs. No tā jāmācās uzņēmējiem, kas ir uzņēmējdarbības starta pozīcijās, – viņiem jāiziet visas iniciācijas stadijas.

Tie, kuri šos pārlēcienus nespēj veikt, nonāk pie uzņēmuma grūtībām vai pat to sabrukšanas. Tikai transformēts vadītājs spēj pārveidot uzņēmumu ilgtermiņa izaugsmei.

Saistītie raksti

Tikai transformēti uzņēmumi spēj pozitīvi iedarboties uz valsti, veidojot to drošības ekonomisko bāzi ar tā sociālo komponentu. Tieši tāpat, ģimenes budžetā atvēlot līdzekļus personības izaugsmei, attīstās sabiedrība kopumā.

Kāpēc dažas valstis izraujas nākotnē, bet dažas – ne? Valstu vadītāji, līderi, pie tiem pieskaitot arī uzņēmējus, ir atbildīgi par valstu attīstību. Tāpat kā uzņēmumi var attīstīties vai bankrotēt, arī Latvijas valsts nākamajā simtgadē var augt vai nīkuļot. Tas atkarīgs no mums.

LA.lv