Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
2. septembris, 2014
Drukāt

Mēs vēl tiksim pārbaudīti
. Saruna ar dzejnieci Inesi Zanderi
 (4)

Foto - Andris KozlovskisFoto - Andris Kozlovskis

Šonedēļ sākas Dzejas dienas, kurās dzeja ir visur, un ar to gadās satikties pat tiem, kuri no tās ikdienā rūpīgi vairās. Tāpat piedzīvosim kādu sengaidītu atkalsatikšanos – jaunā veidolā iznāks bērnu dzejas gadagrāmata “Garā pupa”, pie kuras sakārtošanas ķērusies Inese Zandere. Turklāt aizņemto dzejnieci šovasar pieķērām arī sabiedriski politiskā protestā.

– Inesi Zanderi ir grūti iedomāties nokaitinātu, un nesenā atklātā vēstule par Rīgas robežzīmes pārveidošanu šķita negaidīti asa. Liekas, ikdienišķu nejēdzību pietiek, kādēļ tik ļoti aizskāra tieši šī?


– Sākot protestēt, es jau uzreiz teicu, ka, pilnīgi iespējams, ir iespaidīgāk rakstīt petīcijas par globāliem jautājumiem, bet es tomēr nedomāju, ka vispārējā nervozitātē nevarētu saņemties un mēģināt sakārtot kaut ko konkrētu. Un, manuprāt, šajā stāstā tie konkrēti risināmie jautājumi ir izbeigt pašdarbniecisku muļķošanos un iedibināt (vai atjaunot) profesionālu atbildību pilsētas vides dizaina jautājumos, nekropļot latviešu valodu un respektēt likumīgas autortiesības.

– Vai kaut ko maina nezināmie aktīvisti, kuri sirsniņu nupat pārkrāsoja Latvijas karoga krāsās?


– Sirsniņas pārkrāsošana Latvijas krāsās būtu tāds pats muļķības slavinājums, divu muļķību grūstīšanās.

Bet tā ir – cilvēki frontes līniju saskata citur. Tāpēc grūti iebilst tam, ko nesen vēstulē man atsūtīja viens no domubiedriem, vēstules parakstītājiem, – ka līdzīgi kā ar Ušakova kaķiem un citiem PR projektiem, mēs, aizstāvot sabojāto robežzīmi, esot devuši iespēju Ušakovam aizpildīt medijus ar viņam vēlamo saturu, kas novērš sabiedrības uzmanību no citām lietām. Es varu piekrist arī tam, ka visjēdzīgākais veids, kā ietekmēt Rīgā notiekošo, ir publiski cilāt jautājumus, par kuriem dome un Ušakovs izvēlas nerunāt: par korupciju un solījumu nepildīšanu, kas skar ne tikai mūs, viņa politikas oponentus, bet arī viņam lojālos vēlētājus, par attieksmi pret notikumiem Ukrainā. Tieši to es sagaidu no politiķiem, par kuriem esmu balsojusi, un no žurnālistiem, jo tas ir viņu ikdienas darbs.

Par valodu – latviešu valodu un zīmju valodu – es runāju ne jau tikai ar pilsētnieka tiesībām, tās ir lietas, kurās es kaut ko saprotu. Un es sagaidu, ka runās arī tie, kas kaut ko saprot par korupciju un saimniecību. Bet, kam es tomēr nevaru piekrist, ir doma, ka sirsniņstāsts jau saknē sācies kā Ušakova PR padomnieku un polittehnologu aprēķins. Skaidrs, viņi to izmanto. Bet cilvēku muļķība skrien pa priekšu visiem viņu aprēķiniem. Un šādā ziņā tā frontes līnija atrodas, kā vienmēr, tēva pagalmā.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. maza gan tā sabiedrības uzmanība un lēti novēršāma.

  2. Eh, ja visi latvieši būtu ar tādu gudrību, sava darba mīlestību un spriestspēju apveltīti, tad tiešām nācijai sāktos tie apdzidātie zelta laiki…

    • “Tikai pateicoties šādam atbalstam,PSRS noturējās vēl liekus 30 gadus, nevis sabruka uzreiz pēc Staļina represiju atmaskojuma.” Sirsapziņas noplēšamais talons (Rīgas Laiks, 2003.g. aprīlis,/- 6.lpp.)

  3. Paldies par interviju.

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+