– Daudziem šķiet: tāda ņemšanās par vienu garumzīmi. Redz, pie tās jau fotografējas un ir ar mieru pieņemt mēra paskaidrojumu par “mārketinga pasākumiem”… 4
– Tie, kas nesaprot, ko mēs varam ņemties par vienu garumzīmi un kāds tur tas noziegums pret latviešu valodu, atrodas citu valodu iespaidā – proti, viņu latviešu valodas izjūtu nosaka citas valodas, kurās nav garumzīmju. Krievu valoda nebūt nav vienīgā, kas šajā ziņā ietekmē latviešu valodas lietotāju apziņu. Mēs varam būt ļoti toleranti pret šo objektīvi pastāvošo faktu, jo vēlamies, lai Latvijā dzīvojošie cilvēki lieto latviešu valodu, un neviena valodas vide nav pasargāta no šādiem procesiem. Bet, tā kā latvieši ir indiāņi un Latvija ir valodas rezervāts, mēs aizstāvam latviešu valodas identitāti pat no mūsu pašu bērniem, kas ar augstskolu diplomiem kabatās sēž ierēdņu krēslos un muld par inovācijām.
– Nupat sāksies ikgadējās Dzejas dienas. Kāda ir tava izjūta par tām, un vai tā – izjūta – laika gaitā ir mainījusies?
– Man dzejas rudens ir kaut kas līdzīgs pavasarim dabā – iznākšana no pazemes, no čaulas, no iekšienes. Saskarsmes sprādziens. No vienas puses, tik daudz un tik blīvi būt kopā ar citiem cilvēkiem, satikt tik daudz kolēģu, draugu, domubiedru un visdažādāko ļaužu, kurus katru dienu nesatieku – tas ir grūts maratons. No otras puses – es tam kā maratonam arī gatavojos, elpoju pareizi, cenšos nezaudēt galvu un nenoslīcināt domas emocijās, bet skriet ar prieku līdz pašam galam. Man patīk, ka Dzejas dienām nav tāda viena centrālā pasākuma, par kuru var pateikt – ja tevis nav te, tad tevis nav vispār. Skumjais aspekts ir tas, ka vienmēr interesantas lietas notiek vienlaikus. Nekas patīkams nav arī tas, ka visiem aicinātājiem nav iespējams pateikt “jā”, it īpaši tiem daudzajiem, kas sāk rakstīt vēstules augustā.
– Man viens no lielākajiem ieguvumiem šķiet tas, ka ir tik ļoti daudz Dzejas dienu sarīkojumu novados.
– Cik atceros Dzejas dienas, tās vienmēr ir bijušas nebeidzams ceļojums pa Latvijas laukiem. Tagad mēdzu katru gadu Dzejas dienu laikā būt Tadenavā, kur Rainis piedzima un bija mazs puisītis. Tur notika viņa iznāciens uz pasaules skatuves – nomaļā, mežainā vietiņā, nemierīgos laikos, kuros viņa tēvam bija tikusi diezgan saspringta sociāla loma, un to spriegumu puisītis arī varbūt sajuta caur autiņiem, ne jau sauli vien. Raiņa dzimšanas diena, ko mēs lietojam kā kolektīvu kultūras zīmi, man ir pavērsusi arī savu personiskāko pusi un kļuvusi daudz konkrētāka, tāpat kā Raiņa darbi man vienmēr, kopš piecu gadu vecumā izlasītās “Uguns un nakts”, ir bijuši ļoti konkrēti, jau ar bērna intuīciju ielasīti sevī, varētu teikt – esmu pēc viņa projekta būvēta. Un es arī esmu septembra zvaigžņu cilvēks.
