Mēteļa kungs nokreņķējies par valsti 1
Katru gadu Kuldīgas puses uzņēmējs MEINARDS MĒTELIS nerimstas kaut ko jaunu izdomāt, un viņa “Pilskalnu” īpašumā būvdarbi notiek bez mitas.
Viesmīlīgais namatēvs katrā ciemošanās reizē izrāda, kā viesu namu, dīķsaimniecību papildina briežu dārzs, kurā pirmie mītnieki ir dambrieži, irši, mežacūka Rūta ar trim jestriem sivēniem. Tiek celts atpūtas komplekss “Pie Meinarda”, visos darbos klāt ir dēls Mārtiņš, izstudējis juristos. Mēteļa kungs, vēlēdamies piedalīties arī valsts celtniecībā, ilgu laiku bijis zvērināts sociāldemokrāts, “Bojāra piekritējs”, cerējis, ka labākām pārmaiņām vedīs Zatlera partija, taču tagad palicis bezpartijiskos. Nē, Meinards nav mainījies. Partijas mainījušas kursu, pazaudējušas vēlētāju simpātijas. Tagad “Pilskalnos” Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis izzina uzņēmīgā saimnieka domas, kas tad būtu jādara, lai valsts izaugsme sekmētos.
M. Mētelis: – Mēs dzīvojot demokrātijā, arī Satversmē rakstīts, ka vara piederot tautai. Es nesaskatu, ka tas reāli darbojas. “Demokrātija” eksistē tikmēr, kamēr kārtējie politiskie spēki tiek pie varas, un tad var dalīt amatus, iekārtot savus cilvēkus valsts uzņēmumu valdēs, bet par pārējo daudz nelikties zinis. Katra valdība, kas te gājusi, nākusi, atstājusi tautai atmiņā “pēdas” un ne tās tīrākās. Kurā laikā likvidēja cukurfabrikas, kad putināja bankas – rīcības nebija saimnieciskas. Man nav nekas pretī, ka uzcēla Nacionālo bibliotēku. Tā būs mūsu Gaismas pils, bet kādēļ vajadzēja tērēt budžeta miljonus, lai būvētu citu “pili”, kur sasēdināt Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņus, es nesaprotu. Kur kādam bija jēga un prāts to darīt, ja vispirms vajadzēja pārskatīt sistēmu, vienkāršot nodokļu ievākšanu, uzlabot uzņēmēju un VID attiecības, nevis celt grandiozas ēkas kantoristiem.
V. Krustiņš: – Esat dikti kritisks, bet kas veiks uzlabojumus, pārkārtojumus?
– Pie varas jānāk gudriem, saprātīgiem cilvēkiem. Tā tas neder, kad deķīti katrs velk uz savu savtīgo interešu pusi. Nu – savulaik Kārlis Ulmanis atrada risinājumu Latvijas attīstībai. Es neapgalvoju, ka šodien tieši tāpat jārīkojas, bet skaidrs ir, ka pašreizējos apstākļos valsts neattīstās, kā varētu attīstīties. Diezin vai arī jaunie deputāti Briselē gāzīs kalnus. Kaut nu viņi vismaz paspētu novērst kaitīgas normas, piemēram, to pašu kūpinājumu aizliegšanu, kas nīcina mūsu senču tradīcijas. Tā ir, ka Eiropā ražo regulas, šeit – liekas institūcijas daudz par daudz dibina, kas aizliedz, bremzē, traucē uzņēmējiem.
E. Līcītis: – Kādi cilvēki tad der Eiropas Parlamentā?
– Vismaz tādi, kas spēj panākt puslīdz vienlīdzīgus noteikumus, citādi mēs visur izrādāmies pēdējie – mazākie tiešmaksājumi lauksaimniekiem un tā tālāk. Neesmu dzirdējis, ka mūsu deputāti atklāti un taisni uzsvērtu nacionālo interešu nozīmību. Uz vietas viņi mums stāsta vienu, bet, kad tiek klāt pie siles, tā Briselē visur runā līdzi Eiropai. Vajadzīgi tādi deputāti, par kuriem mēs šeit uz vietas varētu teikt – jā, viņš cīnās par Latviju! Mēs, vēlētāji, par ilgu esam cietuši klusu, nopūšoties – nu jā, tur jau neko nevar panākt, nekas taču nemainīsies.
VISU INTERVIJU LASIET ŠEIT
