Ministra Ķīļa vecmodīgie uzskati par latviešu valodu 1
Raiņa rindas nāk prātā, vērojot šodienas norises. Jaunlatviešu laikā mūsu tauta sāka izaugt no viņai ierādītās zemnieku un kalpu kārtas. Bagātāko saimnieku dēli studēja Pērerpilī vai Tartu universitātē un izglītību ieguva svešā valodā.
Tomēr nacionālie centieni bija ļoti spēcīgi, studenti domāja par dzimtās valodas attīstību, karsti vēlējās, lai tā būtu līdzvērtīga lielo tautu mēlēm. Atveroties pasaulei, latviešu valodā nācās radīt virkni jaunvārdu, piemēram, atrast nosaukumus citām tautām. Līdz tam britu salu iedzīvotāju apzīmēšanai izlīdzējās ar vāciski samocīto englenderi, jaunlatvieši radīja latvisku vārdu – anglis. Arī toreiz bija ļaudis, kuri uzskatīja, ka latviešu valoda ir zemnieku mēle un tajā nevar izteikt to domu dziļumu, ko pauž vācu valoda. Gēti latviski pārtulkot nevar. Rainis pierādīja, ka var! Šodien izglītības ministrs Ķīlis pauž baltvācu aprindām pārsteidzoši līdzīgus uzskatus. Augstāko izglītību vajadzētu apgūt svešvalodā, latviešu valoda neesot zinātnes valoda! Simt veidos mainoties, tas pats ir ienaidnieks.
Atmodas laikā daudz runājām par latviešu valodas apdraudējumu, tika skaidrotas valodas atmiršanas fāzes. Terminu trūkuma dēļ valoda vispirms pazūd no zinātnes vides, tad no militārās un jūrniecības jomas, visbeidzot no valsts pārvaldes sfēras. Galu galā to lieto vien mājas jeb ķēķa līmenī. Latviešu mēlē runā vecākā paaudze, jaunākā, darba tirgū, valsts pārvaldē un militārajā jomā strādājot, dzimto valodu nelieto. Nomirstot vecākajai paaudzei, mirst arī valoda.
Toreiz secinājām, ka latviešu valoda vairs netiek lietota tehniskajās zinātnēs (politiķis Roberts Zīle atceras – institūtā darba apspriedēs viņi gribējuši runāt latviski, bet ātri secinājuši, ka trūkst attiecīgo terminu un jāpāriet uz krievu valodu), militārajā un daļēji arī republikas pārvaldē. Tāds bija stāvoklis, atgūstot neatkarību.
Pēc divdesmit gadiem lasu – Liepājas jūrskolā lekcijas pasniedz krievu valodā, jo trūkstot attiecīgo terminu. Aviācijas jomā tāda pati aina. Nevajag izmantot tikai padomju laika grāmatas, daļu terminu var apgūt, lasot Latvijas brīvvalsts mācību literatūru. Toreiz gan tirdzniecības, gan kara flotē lietoja latviskus terminus, un jaunos, klāt nākušos, valodniekiem vajadzētu latviskot. Lasot brīvvalsts laika grāmatvedības atskaiti, man pilnīgs jaunums bija, ka rentabilitāte tika saukta par pelnītspēju. Zinot valodas, neviens dumjāks nav palicis. Lai spētu sekot zinātnes atklājumiem, bez angļu mēles neiztikt, bet jautājums ir par latviešu valodas dzīvotspēju, par cieņu pašiem pret sevi, savu zemi un dzimto valodu. Simt veidos mainoties, tas pats ir ienaidnieks. Mana sieva, datorgrafiķe, teica – jau divdesmit gadus strādāju pie datora, bet, lūkojoties latviskotajā datorprogrammā, jūtos kā ķīniešu ābeci atvērusi. Nesaprotu, ko tie vārdi nozīmē. Iebildu – latviski ir pateikta tā pati doma, ko pauž angliskais termins. Sieva saskaitās, viņu var saprast. Redakcijā darbs dzen darbu, žurnāla nodošanas grafiks ir nepielūdzams, kam atradīsies laiks nodarboties ar minēšanu? Tomēr – kā to var pateikt latviski? Nav mūsu valoda bauru mēle! Rainis tam nepiekrita, es arī nepiekrītu.
Veikalā stāvu rindā un klausos, kā ļaudis runā. “Man, kak raz, pietrūkst piecu latu līdz polučkai. Esi draugs, izručī!” Vienpadsmit vārdu, no tiem četri krievu – vai tā maz vēl ir latviešu valoda?
Sagaidot valsts proklamēšanas gadadienu, mēs varētu sarūpēt dāvanu Latvijai. Vienu dienu runāt latviski. Piedomāt pie savas valodas un atrast vārdus dzimtajā mēlē.
Vakarā justos kā grūtu darbu paveikuši, kā garu biešu vagu no nezālēm izravējuši. Atskatoties secinātu – ne jau rožu dārzs sakopts, tupeņi un rāceņi, visvienkāršākās latviešu valodas konstrukcijas, elementāri nepaplašināti teikumi, bet arī tos latvietim jāprot pateikt skaidrā latviešu valodā. Simt veidos mainoties, tas pats ir ienaidnieks.
