Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
23. augusts, 2013
Drukāt

Mode jāuztver ar humoru
. Mākslinieces Agnijas Ģērmanes pārvērtības

Foto - Kristiāns BērentsFoto - Kristiāns Bērents

– Man patīk grozīties spoguļa priekšā, un ar apģērba palīdzību esmu mēģinājusi izveidot sev dažādus tēlus, taču ikdienā vislabāk jūtos, kad uzvilkta ir kāda no mīļākajām kleitām. Lielākoties tās ir klasiskas, pagaras un ar papildinātu lejas daļu, – stāsta gleznotāja AGNIJA ĢĒRMANE. 


 

Sākoties skolas laikam, viņa no brīvmākslinieces pārtop par skolotāju, mācot gleznošanu un zīmēšanu Baltijas starptautiskajā akadēmijā, kā arī Bolderājas mūzikas un mākslas skolā.

– Nevar noliegt, ka apģērbs iespaido manu pašsajūtu. Ir rīti, kad izmisusi stāvu pie skapja, domājot, kādas drēbes varētu sakombinēt. Man patīk jocīgi tērpi, kādus, piemēram, var redzēt lietoto apģērbu veikalos. Reizēm tur iegādājos kādu lietu vien tādēļ, ka tā ir dīvaina un līdzinās mākslas priekšmetam. Katrā ziņā karnevālam varu saposties vienā mirklī. Labākas drēbes gan iegādājos jaunas, vienīgi šajos veikalos nesanāk tā izvērsties ar pirkumiem u. Nevaru atļauties izvēlēties desmit apģērbu variantus. Taču “humpalu” veikalos varu brīvi ļauties radošajam procesam. Pārmērīgi daudz uzmanības apģērbam gan nepievēršu, un mans dzīvesveids to arī neprasa. Neesmu jau aktrise, kurai jāgorās skatītāju priekšā. Ir dienas, kad es neizeju no savas darbnīcas un tad svarīgākais ir, lai apģērbs netraucētu gleznot. Pret modi izturos paviegli, ar humoru. Galvenais, lai būtu interesanti. Man jau kopš sešpadsmit gadu vecuma mīļākā krāsa ir violetā. Tā kā esmu tumšmate ar brūnām acīm, man šī krāsa arī piestāv, tāpēc ir daudz violetas krāsas drēbju. Šī krāsa labi draudzējas ar citām. Mākslas akadēmijā mācoties, Indulis Zariņš teica – ja nezina, kādu krāsu vēl triept uz audekla, tad droši var izvēlēties violeto, jo tā pakļaujas visām pārējām.

germane

Matu griezumu neesmu mainījusi gadiem ilgi, man ir mūžīgais karē. Blondīne arī nekad neesmu bijusi, jo domāju, ka gaiši mati nepiestāvētu. Bērnībā ļoti vēlējos, lai man būtu garas bizes, taču mati neauga tādā garumā, tālab piesēju pie tiem striķīšus un iztēlojos, ka tās ir bizes.

Ikdienā lietoju tikai sejas ādu kopjošo kosmētiku, ar dekoratīvo neaizraujos. Taču, ja ir kāda iziešana, tad uzkrāsojos un man liekas – to uzreiz visi pamana, – spriež Agnija.

 

Mīļas lietas
StilsDet1

Franču gleznotāja Raula Difī mākslas grāmata “Prieks”. Viņš pieder pie maniem mīļākajiem franču māksliniekiem. Difī uzskatīja, ka ar saviem darbiem cilvēkiem jāvairo prieks un es domāju tāpat – pasaulei jāatstāj prieks, nevis mokas. Biju ļoti priecīga, ka pirms trīs gadiem Parīzē man izdevās nopirkt šo grāmatu.

Glezna “Haralda šūpuļdziesma”

Dziesminieka Haralda Sīmaņa portrets tapa pirms diviem gadiem. Raudzījos un klausījos, cik sirsnīgi viņš savām audžumeitām dzied šūpuļdziesmu, pa logu tajā brīdī iespīdēja spoža gaisma un šī noskaņa raisīja man vēlēšanos to uzgleznot.

Pulkstenis

Mans vectēvs, mammas tēvs Žanis, bija pulksteņmeistars, bet viņa tēvs – zeltkalis. Šo pulksteni vectēvs man uzdāvināja ceturtajā dzimšanas dienā. Diemžēl tas ātri vien tika nomests zemē, un saplīsušā stikliņa vietā vectēvs ielika plastmasu ar domu – kamēr mazmeita vēl maza, pulkstenim nepieciešams izturīgāks materiāls.

Otiņa

Pirms astoņpadsmit gadiem mēs, Rozentāla mākslas skolu beigušie, sarīkojām klasesbiedru tikšanos. Pie mums pienāca klāt kāda sieviņa un piedāvāja iegādāties otas. Es izvēlējos šo, ar garo kātu. Parādīju to tētim un viņš izteica pieņēmumu, ka ota savulaik varētu būt piederējusi gleznotājam Alfejam Bromūltam, kas bija Purvīša skolnieks. Es ar prieku pieķēros tēva pieņēmumam. Neesmu ar to gleznojusi, bet man ir laba sajūta, ka starp citām otām man ir arī Bromūlta ota.

Glezna ar ūdensrožu lapām gleznota pirms diviem gadiem, kad piedalījos Vestienā rīkotajā plenērā. Vestienas muiža atrodas starp diviem dīķiem un kādu fragmentiņu no tiem uzliku uz audekla.

Rotas iegādājos Marokas ceļojuma laikā. Tās pieder berberu tradicionālajām rotām. Man iepatikās to ģeometrisko formu stils – trijstūrīši, auseklīši. Daudzas no tām ir pazīstamas arī mums, tāpēc es šīs etniskās rotas uztveru kā savējās. Mēs pasaulē visi esam vienoti.

Kokgriezums atceļojis no Marokas. Tas ir domāts vai nu kā lodziņš, vai durtiņas. Es šo kokgriezumu uztveru kā mājas sargu.

 

Akcenti

Friziere saglabāja Agnijai “mūžīgo” karē griezumu, matus tikai nedaudz aplīdzinot, lai piešķirtu formu. Tumšbrūnajos matos dažas šķipsniņas nokrāsoja gaišas, lai tie būtu dzīvīgāki. Pakauša daļā kuplumam izveidoja lociņas.

Stiliste Agnijai izvēlējās pagarinātu zīda blūzi ar krāsainajiem putniņiem un baltas kapri stila bikses.

Otrajā variantā šī pati blūze kopā ar sievišķīgi romantiskajiem zilgani violetajiem svārkiem.

Trešajā variantā – zila blūze ar svītrainām, brīvi krītošām viskozes auduma biksēm.

 

Ieguvumi

Agnija: – Svārkos parasti jūtos labāk nekā biksēs, bet šoreiz man no piedāvātajiem variantiem vislabāk patika svītrainās bikses, kuras es pēc tam arī iegādājos. Kad tās uzvelku, apkārtējie man izsaka komplimentus.

{gallery id=”2062″}

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+