Mobilā versija
Brīdinājums +15.5°C
Māris, Mārica, Maigurs
Piektdiena, 22. septembris, 2017
8. jūlijs, 2017
Drukāt

Motobraucēji ielās – sprungulis satiksmē? (3)

Foto-Andris TiļļaFoto-Andris Tiļļa

Motociklistu vasara atšķirībā no meteoroloģiskās ir karsta ne pa jokam – citi autovadītāji skatās vienreiz, divreiz, trīsreiz, bet bieži teju tikai pagūst sadzirdēt, kā nožvīkst riepas, un kāds mocītis jau aizzib tālē zilajā. Kā motociklisti iekļaujas kopējā satiksmes plūsmā? Vai mainījusies šo spēkratu vadītāju braukšanas kultūra?

Lai gan Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) statistika par satiksmes negadījumos cietušajiem motociklistiem pēdējos trīs gados nav iepriecinoša, tomēr uz nākotni jāraugās cerīgi, jo pozitīvi mainās motociklistu attieksme pret satiksmes drošību. To veicinājušas arī CSDD sociālās kampaņas un izmaiņas normatīvajos aktos – jau vairākus gadus A kategorijas motocikla vadītāja apliecību iespējams iegūt tikai no 24 gadu vecuma; līdz tam jaudīgos motociklus varēja vadīt jau no 21 gada vecuma.

Mainījusies arī motociklistu attieksme pret savu drošību. Pirms 15 – 20 gadiem braukšana bez aizsargķiveres bija ļoti izplatīta, bet šobrīd šādi motobraucēji uz ceļiem gandrīz vairs nav sastopami. Motociklisti arī nopietnāk sākuši izturēties pret aizsargapģērbu, piemēram, speciālajiem apaviem, jakām u. c. elementiem, kas braukšanu ar motociklu padara drošāku. Tomēr motociklisti joprojām ir vieni no mazāk aizsargātajiem ceļu satiksmes dalībniekiem, jo ”divu riteņu” braucējus ir grūtāk pamanīt, tie ir manevrēt spējīgāki, turklāt viņiem ir daudz lielāks risks iegūt nopietnus ievainojumus ceļu satiksmes negadījumos. Diemžēl avārijas, kurās iesaistīti motocikli, visbiežāk ir ar smagām vai pat letālām sekām.

Ir vērojama pozitīva tendence statistikā – 2017. gada piecos mēnešos salīdzinājumā ar tādu pašu laika periodu pērn ceļu satiksmes negadījumos cietušo motociklistu skaits ir samazinājies par 22%. Pērn piecos mēnešos bojā gāja četri, šogad viens motobraucējs, pērn bija sešdesmit divi ievainotie, šogad – piecdesmit.

VIEDOKĻI

Autobraucēji

Reinis Bērze, autobraucējs no Siguldas: ”Vadu gan ar mocīti, gan auto. Ceļš ir sabiedrības spogulis – ja cilvēks ar dzīvi un savās ģimenes attiecībās ir apmierināts, viņš satiksmē nav agresīvs. Visbiežāk motociklisti grēko, neparādot kreiso pagriezienu un tādējādi radot bīstamu situāciju. Savukārt no motobraucēja viedokļa mani tracina tas, ka, braucot pa vidu divās rindās stāvošām mašīnām, kāds mudaks pagriež auto priekšā, lai netiktu garām. Svarīga ir sapratne un savstarpēja cieņa.”

Ainis Āriņš, autobraucējs: ”Saprotu, ka ar moci var attīstīt lielu ātrumu, taču ir braucēji, kas pārkāpj jebkuras saprāta robežas, traucoties ātrāk par 200 km/h, tikai pazib kā zibens, un nevari būt drošs, ka pēkšņi nepašausies priekšā. Sastrēgumos lai brauc cauri starp auto rindām, taču mani uztrauc, ka motociklisti vada braucamrīkus čūskveidā – lokās šā un tā, te piešaujas no vienas, te no otras puses… Šāda apbraukšana rada neprognozējamas un bīstamas situācijas.”

Motobraucēji

Anrijs Anspoks, Latvijas motobraucēju foruma “MOTOpower.lv” vadītājs:

“Esmu motobraucējs jau ar divdesmit gadu stāžu un jāatzīst, ka drošība un pozitīva saskarsme ir abpusējas domāšanas un rīcības rezultāts. Autobraucējiem un motociklistiem vienam otru nevajadzētu uztvert kā oponentus. Kas mani uztrauc satiksmē? Pirmkārt, ielu un ceļu seguma kvalitāte, īpaši pilsētās, kur brauktuves ir bedrainas, nelīdzenas (šuves, rakumi)… Otrkārt, pārējo transporta līdzekļu, tostarp velosipēdistu, nevērība pret satiksmes drošību, intervāla neievērošana, pārdroši, neparedzami manevri. Treškārt, pēkšņā meža dzīvnieku izskriešana uz ceļa, zinu vairākus gadījumus, ka to dēļ braucēji cietuši. Motociklu vadītājiem jāatceras, ka viņu transporta līdzeklis ir paaugstinātas bīstamības objekts, tāpēc ir jāzina sava braucamā tehniskās īpatnības, piemēram, bremzēšanas ceļš, izvēlētās riepas saķere ar asfalta virsmu u. tml.”

Aldis Vēveris, moto instruktors motoskolā “akategorija.lv”:

”Esmu motociklists ar 18 gadu stāžu, apmācu topošos motociklistus jau deviņus gadus. Godīgi sakot, pēdējo desmit gadu laikā ļoti kardināli nekas nav mainījies ne pie mums, ne citviet Eiropā.

Tiesa, motociklisti ir sākuši labāk ekipēties, daļēji tas ir arī mūsu skaidrojošā darba rezultātā, ko veicam jau tad, kad topošais braucējs ir vēl “bērnu autiņos”, tas ir, apgūstot teoriju. Jaunos braucējus ļoti labi ietekmē vizuālie negadījumu piemēri. Modelējot negadījumu situācijas tikai uz papīra, cilvēki domā – ar mani jau tas nenotiks.

Braukšanas nekulturālību joprojām demonstrē atsevišķi indivīdi, kuri nav motoklubu biedru rindās. Parasti tie ir tā saucamie puszaļie gurķi, kas nobraukuši gadiņu vai divus un nu jau jūtas gana “vareni”. Latvijā pretēji citām Eiropas valstīm, kur motociklisti izkaisīti pa malu malām, motobraucēju vairākums koncentrējies tieši Rīgā. Taču tā ir piemērota tikai viena tipa motocikliem, un tie ir “enduro”. Ielu stāvoklis Rīgā ir katastrofāls. “Enduro” braucēji Rīgas ielās jūtas kā šķēršļu trasē un to izbauda ar palēcieniem, kamēr pārējie ciešas. Ciešas tiktāl, ka, ieraugot mazu gluda asfalta strēķīti, uzdod gāzi drusku vairāk, bet te uzreiz klāt tie, kam tas nepatīk. Infrastruktūra Rīgā nav motociklistiem draudzīga, ir vairākas ielas, kur pat ar motociklu nevar izspraukties sastrēgumu laikā un, manuprāt, aizliegums braukt ar motociklu pa sabiedriskā transporta joslu vispār ir absurds. Ja šo normu atcels, tas būtiski uzlabos drošību uz ielas, jo motociklistiem nebūs nervozi jāvēro, vai tikai modrā ceļu policista acs neuzskatīs to par agresīvu braukšanu.”

Priecē, ka ar motobraukšanu saistītā “perifērija” tieši pēdējo divu gadu laikā ir ļoti paplašinājusies. Ir atvērti vairāki jauni motoservisi un moto ekipējuma veikali, tādā veidā padarot motobraukšanu pieejamāku ikdienas lietotājam.

Neiepriecina, ka autobraucēju attieksme pret motociklistiem ir uzlabojusies tikai daļēji. Joprojām daudziem ir grūtības pieņemt, ka motociklists ir pilntiesīgs satiksmes dalībnieks.

Iesaku: pērciet spilgtus motociklus, spilgtu moto ekipējumu, tostarp ķiveri, un, ja rodas vēlme to nevilkt, jo ārā ir “pārāk karsts”, aizbrauciet uz Itāliju vai Austriju un pārliecinieties, ka tur pat +32° karstumā vīri ar motobraukšanas stāžu 30 gadi+ brauc pilna komplekta ādas kombinezonos. Domājiet par sevi un atcerieties, ka jūs gaida mājās.

Artis Drēziņš: pēc
garāka brauciena
gribas nogulties uz
zemes un kārtīgi
izstiepties.
Foto no Arta Drēziņa albumaArtis Drēziņš: pēc garāka brauciena gribas nogulties uz zemes un kārtīgi izstiepties. Foto no Arta Drēziņa albuma

Artis Drēziņš, motobraucējs, “Latvijas Avīzes” žurnālists, konkursa “Latvijas Gada motocikls” žūrijas loceklis:

”Galvenā motocikla praktiskā priekšrocība pārvietojoties ir tā, ka nav jāstāv sastrēgumos. Mašīnu prātīgu apbraukšanu pieļauj Ceļu satiksmes noteikumi. Arī par formālu pārkāpumu, piemēram, uzbraukšanu uz nepārtrauktas līnijas pirms krustojuma, neviens nesodīs un normāli autobraucēji sapratīs: lai viņš skrien, viņš nevienam netraucē, ja sēdētu automašīnā, sastrēgums būtu tikai garāks. Ar katru gadu autovadītāju attieksme pret motociklistiem kļūst arvien labāka. Protams, idioti ir gan starp auto, gan moto vadītājiem, gan (!), starp citu, velobraucējiem.

Galvenie motociklista mīnusi ir divi un gribētos, lai autovadītāji par tiem atcerētos. Lai arī cik kruti vizuāli mēs izskatītos, esam fiziski ievainojamāki, jo motociklists nesēž dzelzs kastē kā autovadītājs, bet, kā es saku, brauc ar savu gaļu pa priekšu un pat neliels ceļa negadījums var beigties letāli. Otrs: motociklists pakļauts klimatiskajiem apstākļiem. Tāpēc: cieniet vājākos un nepasargātos.

Pašlaik braucu ar savu sapņu motociklu enduro 750 kub.cm “Honda Africa Twin” un esmu izveidojis klubu, kas apvieno motobraucējus un maratonskrējējus MMK “Devil&Witches”. Pievienojieties!”

UZZIŅA

Ik gadu Latvijas motobraucēju pulks palielinās vidēji par 2000 pilntiesīgu A kategorijas braucēju, reģistrēto motociklu skaits – apmēram par tūkstoti. Līdz 2016. gada 1. maijam Latvijā tehniskā kārtībā bija reģistrēti 15 209 motocikli.

Motoklubi Latvijā sāka veidoties 90. gadu otrajā pusē. Pirmais 1996. gadā bija ”Vēja brāļu ordenis”, 1998. g. reģistrēja ”Hermeju” un ”Free Hawks”. Motobraucēji apvienojušies arī klubos ”Hells Angels”, ”Zemgaļu leģions”, ”Vilku brālība”, ”Quest of the Roads”, ”Black Angels”, ”Old School”, ”Wolf Skull”, ”Pārdaugava”, ”RED DEVILS”, ”Buldogs” un vairāki citās Latvijas pilsētās.

Motociklisti bauda arī izklaides dažādos saietos, piemēram, ikgadējā starptautiskajā salidojumā ”Kurland Bike Meet” Ventspilī, kurā notiek akcija – pliko brauciens. Savukārt Jēkabpilī braucēji pulcējas motokluba ”Brīvības gari MC” organizētajos motofestivālos ar moto orientēšanos, parādes braucienu un atrakcijām.

STATISTIKA

MV3info_6.7

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Visa tā ir tukša runāšana!Man katru dienu ir jāstaigā pa Maskavas ielu.Un jāšķērso tā.No trim motocikliem labi ja viens,un ne vienmēr,ievēro satiksmes noteikumus!Drāž uz savām bērēm,pat žēl nebūs!Ātrums virs simta,stipri,norma.Gribi dzīvot,pagaidi kamēr tas idiņš aiztesīsies!Tā lūk…

  2. Pat neder tādi orgānu donoros Atbildēt

    Vienkārši ja neprot braukt ar moci tad es tos par mežoņiem uzskatu. Tas ka tev mocis nenozīmē ka satiksmes noteikumus var pārkāpt lidot kur it 50 uz 100

  3. “Pirdēji”…

Draugiem Facebook Twitter Google+