Kokteilis
Baudi

Mūsdienu Robins Huds – aizrautīgais loka šāvējs Inārs Dubkēvičs 16


Inārs Dubkevičs
Inārs Dubkevičs
Foto: Ināra Dubkeviča personiskais arhīvs

Bijis dejotājs un mīms, ikdienā maizi pelna kā mežistrādes speciālists. Pēc 20 gadu meklējumiem atradis savu pašizteiksmi īstajā sporta veidā – loka šāvējs Inārs Dubkevičs šobrīd gatavojas 2020. gada olimpiskajām spēlēm Tokijā un audzina sevī spēju nepieķerties ne panākumiem, ne zaudējumiem.

Ināra Dubkeviča mājās “Piekūnos” Inčukalna novadā viss paša rokām radīts – gan skaistā guļbūve, gan koptā vide ar dīķi sirds formā. No mājas pamatīgi iestaigāta 70 m gara taka aizved līdz mērķim. Gadiem turp un atpakaļ sperti tūkstošiem soļu – domājot, analizējot, trenējoties un velkot no mērķa ārā izšautās bultas.

Inārs nostājas, paceļ loku, nomērķē, atvelk stiegru un izšauj. Ja mērķī šauts simtiem reižu, pēc skaņas var dzirdēt, vai bulta trāpījusi desmitniekā. Desmitniekam ir dobja skaņa, atpazīstama arī aizvērtām acīm. Ar loka šaušanu Inārs nodarbojas devīto gadu. Šajā laikā bijušas gan uzvaras, gan zaudējumi, taču galvenais nav zudis – aizrautība un patikšana.

UZZIŅA
Latvijā arheologu izrakumos atrasti kaula bultu uzgaļi, kas lietoti jau 9. – 4. gadu t. pr. Kr.
Loka šaušana kā sporta veids Latvijā ieguvis popularitāti kopš 60. gadiem. 1963. gadā dibināta Latvijas Loka šaušanas federācija (LLŠF), kas 1994. gadā uzņemta Starptautiskajā loka šaušanas federācijā.
No Latvijas sportistiem visaugstākie sasniegumi olimpiskā loka klasē bijuši Zanei Bērziņai – 2006. gadā 10. vieta Eiropas čempionātā Grieķijā un paralimpietei Ievai Mellei – 8. vieta 2016. gada paralimpiskajās spēlēs.
Loku veidi: olimpiskais loks, kompaktloks, neaprīkotais un tradicionālais loks.
Ināra nozīmīgākie sasniegumi:
Latvijas sporta meistars loka šaušanā – 2012. gadā 2. vieta Latvijas olimpiādē, 2016. gadā 3. vieta Latvijas olimpiādē.
Augstas klases inventārs loka šaušanai, tajā skaitā 12 bultu komplekts, izmaksā līdz 3000 eiro. Loks sver 2,8 kg, bet loka stiprums (spēks, ar kuru jāatvelk stiegra) ir 20 kg. Olimpiskajā disciplīnā olimpiskajā 70 metru aplī šauj pa sešām bultām divpadsmit sērijas, kopumā 72 bultas.
Galerijas nosaukums

– Manuprāt, tas ir svarīgi visās dzīves jomās – darbam, ko dari, ir jāpatīk. Sporta veidam, ar kuru nodarbojies, ir jāpatīk. Lai brīžos, kad ir grūti, kad gribas padoties, tu tomēr spēj sevi pārvarēt un atkal šaut, jo viens precīzi mērķī raidīts šāviens patiesībā ir simtiem neveiksmīgu šāvienu rezultāts, – teic Inārs.

Pacietība, psiholoģiskā noturība, spēja koncentrēties, pašdisciplīna un mērķtiecība – tās ir īpašības, kuras loka šaušanā ir ļoti svarīgas. Šķiet, ka arī dzīvē šis īpašību kopums vislabāk raksturo sportistu. Inārs ir triju meitu tēvs un ikdienā nodarbojas ar mežizstrādi. Arī savās mājās “Piekūnos” viņš kopj mežu.

– Jābūt vīzijai, ko vēlies redzēt sev apkārt. Gribu šeit radīt ko īpašu, kaut ko skaistu un cēlu Latvijas ainavā.

Bija vajadzīgi teju 20 gadi, lai Inārs nonāktu pie sporta disciplīnas, kas raksturo viņa būtību. Ināram interese par loku parādījusies jau skolas gados. Zviedrijā stadionā puisis redzējis trenējamies duci meiteņu – loka šāvēju. Informāciju par loka šaušanu Inārs meklējis, vēl students būdams, taču ne visai sekmīgi. 2008. gadā, vērojot televīzijā Pekinas olimpiskās spēles, viņam atkal acīs iekrita olimpiskā loka šāvēji. Tajā pašā dienā Inārs uzmeklējis loka šāvēju klubu “Amazones”, kur sācis trenēties un kuru, piedaloties sacensībās, pārstāv arī šobrīd.

– No mūsu grupas, divdesmit jaunajiem censoņiem, kas 2008. gadā sākām treniņus, aktīvajā loka šaušanā esam palikuši tikai trīs, – teic Inārs.

Sportista gars Ināram, šķiet, ticis no tēva Jāņa, kurš bērnībā ņēmis Ināru līdzi uz orientēšanās sacensībām, ziemā mācījis slēpot, kā arī rosinājis zēnā interesi par zirgu sportu.

Pamatskolas laikā Inārs braucis tēvam līdzi gan uz medībām, gan skriešanas treniņiem Siguldā gar Gauju un orientēšanās sacensībām, tāpat ziemā vienmēr bijis gatavs slēpju komplekts, lai visa ģimene varētu slēpot. Tas puisim ļāvis apzināties ne tikai to, kas pašam patīk, bet arī ieraudzīt, kas padodas.

– Šodien saprotu, cik ļoti svarīgi radīt bērnā darbošanās piemēru, jo bērns kā sūklis uzsūc visu, kas notiek apkārt. Un jāļauj izmēģināt. Vecākiem jābūt pacietīgākiem un jāieradina bērnus apgūt arī sadzīviskas prasmes, piemēram, sakārtot savas mantas un istabu. Tas mudina aizdomāties, vai mēs pietiekami uzticamies savām atvasēm, jo vieglāk, ātrāk un “pareizāk” taču ir izdarīt visu pašam, – tā Inārs.

Audzinot meitas Adriju (13), Amandu (10) un Anabellu (2), Inārs mēģina ievērot šos principus, piemēram, kopīgi sportojot vai darot mājas darbus. Ja šķūnī jākrāmē malka, jāgrābj lapas vai jālasa čiekuri, tad tas ir jāizdara, un viss. Sportiskās aktivitātes Inārs meitām pasniedz kā rotaļu – rīkojot skriešanas sacensības apkārt dīķim, uzņemot laiku.

– Ir darbiņi, ko darām kopā, ir darbi, ko uzticu meitenēm paveikt atsevišķi, jo tikai tā var ieaudzināt patstāvību. Katrai atvasei, protams, vajadzīga īpaša attieksme, ar mazo meitu nepieciešama liela pacietība, lai ļautu viņai izpētīt pasauli – nu kaut vai palīdzot atvērt visas skapja atvilktnes un tad tās pa vienai atkal aizvērt. Lielās meitenes vajag atbalstīt, iedrošināt, rosināt attīstīt savus talantus. Piemēram, vidējā meitā redzu sportistes potenciālu, tāpēc katru reizi, kad braucam garām Murjāņu sporta skolai, jautāju: nu, mācīsies šeit? – Un viņa saka: mācīšos! – ar smaidu teic Inārs.

Ināra sportisko gaitu sākums arī meklējams bērnībā, kad viņš ar paša gatavotu loku skraidīja pa mežu, tēlodams Robinu Hudu. Skolas gados, tēta mudināts, iestājās Murjāņu sporta skolā, kur trenējās soļošanā. Taču šajā sporta veidā viņš sevi neredzēja, tur spīdoši startēja viņa klasesbiedrs, vēlākais olimpietis Aigars Fadejevs. Kad vidusskolas pēdējā klasē bija jābrauc uz vasaras treniņnometni, Inārs turp vienkārši neaizbrauca un soļošanas treniņus pārtrauca. Nākamos divus gadus paralēli mācībām puisis trenēja zirgu. Par to sportistam ir īpaši siltas atmiņas.

– Trīspadsmit gadu vecumā sāku apmeklēt jāšanas nodarbības. Pēc kāda laika mūsu ģimenes īpašumā nonāca zirgs Karamele, kurš diezgan krasi mainīja manu dienas režīmu. Vidusskolas klasēs trenējos konkūrā (šķēršļu pārvarēšana) Turaidas muižas stallī, kā arī piedalījos sacensībās. No rīta pabaroju zirgu, trenējos, tad devos uz skolu mācīties algebru, tad atkal treniņš un zirga barošana. Pēc tam likumsakarīgs solis bija Sporta akadēmija, kur mani uzņēma ar Murjāņu rekomendācijām. Studēju vieglatlētiku, piedalījos militārajā pieccīņā, bija paredzēts, ka sākšu strādāt par pasniedzēju Aizsardzības akadēmijā, taču pirms akadēmijas beigšanas man bija veselības problēmas un līdz galam neizstrādāju savu diplomdarbu. Iespējams, pašam nezinot, biju izslimojis hepatītu C, – atceras Inārs.

Tas nebija viegls posms sportista dzīvē, jo neskaidrā slimības gaita radīja papildu trauksmi. Pie īstas skaidrības par slimības cēloņiem un attīstību sportists tā arī netika. Sporta akadēmiju Inārs cer kādu dienu tomēr pabeigt.

Jau students būdams, Inārs iesaistījās deju grupā “Dzirnas”.

– Visspilgtāk atmiņā palicis iestudējums “Mauglis”, kur atveidoju galveno lomu. “Dzirnu” laikā ieraudzīju savu ķermeni kā vienotu veselumu. Tas deva pārliecību par sevi, jo visur, kur ejam, satiekamies ar kustību. Kustībā un dejā tik ļoti aizrāvos, ka nolēmu studēt horeogrāfiju Kultūras koledžā.

Savas horeogrāfijas gan Inārs neveido, taču ik pa laikam piedalās Latvijas Nacionālās operas iestudējumos kā dejotājs un mīms.

Vērojot loka šāvēju sacensības, izbrīna miers un klusums. Nav skaļas publikas tribīnēs, nav kliedzienu, tikai aplausi apbalvošanas brīdī. Dzirdams tikai signāls, kas liek sportistiem ieņemt vietas uz starta līnijas, un bultu atsitieni mērķī. Šaušana ar loku atgādina tādu kā gremdēšanos sevī – atslābinātu un reizē koncentrētu meditāciju.

Mūsdienu cilvēks visvairāk ilgojas pēc iekšējā līdzsvara, miera un klusuma, ko tik daudzi meklē īpašos retrītos un semināros. Strādājot mežā, Inārs lielākoties ir viens, dzirdams tikai motorzāģa troksnis un krītošo koku būkšķi. Loka šaušanā Inārs arī trenējas vienatnē brīvā dabā.

Saistītie raksti

– Novērtēju klusumu un brīvību, ko sniedz mežs, taču šobrīd tas vairāk saistās ar darbu. Klusumu izjūtu, kad esmu viens ar dabu, kad nav motorzāģa rūkoņas un loka stiegras švīkoņas, – secina Inārs.

– Viss, ko dzīvē esmu darījis, man ir mācījis un prasījis pacietību. Un viss ir ciešā saistībā – cik pacietīgi būsim prasībās pret sevi un apkārtējiem, tik plašas tāles arī apgūsim. Loka šaušanā lieku kopā katru mazo niansi – muskuļu darbību, stāju, šāvienu. Tās ir tādas tehniskas lietas, kas jāsakārto gan galvā, gan ķermenī, lai šāviena brīdī viss strādātu precīzi. Ar katru gadu palielinās mana spēja izprast šāviena būtību. Vēl nesen Latvijas atklātajā čempionātā kolēģis stāsta, kādas kļūdas redz manā tehnikā, ko vajadzētu palabot. Klausos un domāju – vēl pirms gada šai sarunai nebūtu jēgas, jo es nedzirdētu, neuztvertu viņa domu, bet šodien – jā, saprotu, ko viņš grib man pateikt, – atzīst sportists.

LA.lv