Kultūra
Kultūrpolitika

Anda Rožukalne: Neatkarības svētku rituāli 16


Par svētku izjūtu jautājot nejaušiem garāmgājējiem, LTV “Rīta panorāma” padarīja to izpratni plašāku.
Par svētku izjūtu jautājot nejaušiem garāmgājējiem, LTV “Rīta panorāma” padarīja to izpratni plašāku.
Ekrānuzņēmums no replay.lsm.lv

4. maijā – gara un skaista TV reportāža un interneta tiešraide. Skatāma no rīta līdz vakaram. Kam valsts svētku dienā sekojām līdzi televīzijā – mūsu svētkiem vai arī TV ietekmes vadītai svētku tradīcijai?  Vai lielākie mediji tika galā ar grūto uzdevumu nevis atkārtot pašiem sevi, bet atrast ko jaunu sarunā par neatkarības un brīvas valsts jēgu?

Formāta vienveidība

4. maija svētki bija tiešām grandiozi. Daudz notikumu, daudz cilvēku. Daudz prieka un citu labu emociju. Valsts simtgade svinībām piešķīra īpašu nozīmi. Noskaņojums bija lielisks! Un patiesa bija apbrīna par tik daudziem mediju profesionāļiem, kas nepārtraukti nodrošināja reportāžas un, nedēļām strādājot, bija sagatavojuši īpašus raidījumus. Sabiedriskā televīzija perfekti nodrošināja klātbūtnes efektu. Tās darbinieki smagi strādāja, lai saturiski un tehniski nodrošinātu notikumu atspoguļojumu.

Tomēr arī domas neliek miera. Ja aizveru acis, tad daudzi TV redzēti svētki saplūst. Svētku reportāžās vienmēr ir nodevas valstsvīru uzrunām. Vienmēr ir intervijas ar kādu bērnu pie Brīvības pieminekļa vai līdzās citam TV parādītam notikumam. 4. maijā tiek sastapti arī vēsturisko notikumu aculiecinieki. Dienas laikā neskaitāmas reizes rādīti vēsturiskās hronikas kadri. Viss kārtībā, vai ne?

Jā, bet vienveidīgi. Labi, ka TV rādīja arī labas filmas. Lieliski, ka “Atslēgas” pirms 4. maija dienas bija veltītas neatkarības atjaunošanas stāstam. Satura plūsmā bija iespējams atrast lieliskas pērles. Žurnālistes Andas Bošas stāstu par to, kā esam nonākuši līdz 4. maijam. Vēl pārsteidzošāks bija viņas raidījums “Aculiecinieks” par nacionālās partizānes Domicellas Pundures dzīvi. Apbrīnojama bija gandrīz gadu veidotā Alekša Zoldnera reportāža LNT ziņās par ebreju ģimenes relikviju slēpni Turgeņeva ielas namā. Iespaidīgi, nozīmīgi darbi!

Bet reālo svētku svinēšanā un puķu kompozīcijās bija daudz vairāk izdomas nekā sabiedriskās TV pieejai to atspoguļojumā. Šķiet, neatkarības svētkiem sen atrasta kāda vienāda pareizā rādīšanas formula – lielākoties vērsta uz pagātni.

Pagātnes vai nākotnes brīvība?

Ja gribu ienirt svētkos, mani interesē daudzveidība, jo tieši tā palīdz atšķirt viena gada svētku dienu no citiem gadiem. Viena no godīgākajām bija Ulda Birziņa reportāža LTV “Rīta panorāmā”, kurā viņš par svētku izjūtu jautāja nejaušiem garāmgājējiem. Šīs īsās sarunas padarīja svētku izpratni plašāku, jo redzējām gan īstus svinētājus un brīvības jēgas sapratējus, gan līdzās uz ielas bija arī cilvēki, kuri nevarēja pat atcerēties, kas šī par dienu. Citi sastaptie zina gan, jo tomēr tā ir vēl viena brīvdiena, bet nekas vairāk.

Atšķirīgi šo dienu rādīja LTV7 žurnālisti. Lai mēs skaidrāk ieraudzītu pārmaiņas pēc neatkarības, viņi apkopoja sociālos un ekonomiskos datus. Varējām izrēķināt, kā palielinājies dzīves ilgums un augusi pirktspēja. Neizpratni raisīja nostalģija pēc padomju relikvijām un sižetu noslēdzošais pieņēmums, ka pēdējā Ļeņina pieminekļa postaments bez bronzas galvas vēl stāv, jo, iespējams, gaida jaunu vadoni. Toties stāsts par Valsts policijas priekšnieka Inta Ķuža dzimšanas dienu 4. maijā pirms 28 gadiem bija sirsnīgs un aizrautīgi izstāstīts.

Tie nebija vienīgie stāsti. Ārpus TV izjutu tādu kā nelielu berzēšanos, kas tie par svētkiem – neatkarības atjaunošana vai “Baltā galdauta svētki”. Bija cilvēki, kas priecājās par galdautu tradīciju, bija citi, kas sacīja, ka vieglprātīgi tā pārsaukt tik nozīmīgu neatkarības atgūšanas gadskārtu. Sociālajos medijos cilvēki rādīja, kā svētkus svin – ar kaimiņiem pagalmos, ar domubiedriem lielākās grupās. Vēl citi žēlojās, ka veikalos nav atrodams svētku saldējums karoga krāsās. Tādi īsi cilvēcīgi mirkļi, kuri raksturo tieši šāgada Neatkarības atjaunošanas dienu.

Svētki lika domāt par to, kādi esam. Sociālajos tīklos ierakstītie jautājumi, kur ir tie cittautieši, kas neatkarību nenonicina, kuri ciena demokrātisku valsti, likās tīri vietā. Bet atbildes nebija. TV ziņu intervijās mēs viņus neredzējām, Latvijas iedzīvotāju sastāva un attieksmju daudzveidība nebija manāma ne informācijas avotu, ne izteikto viedokļu klāstā. Svētku rituāli tika izspēlēti pēc pilnas programmas, bet, kā jebkurai izklaidei, arī šai ir vēl citi mērķi – ne vien iepriecināt, radīt noskaņojumu, bet arī novērst domas.

Ne tikai – “Priecīgi svinam”

Kāpēc svētkos netika rosinātas pārdomas? Kāpēc nebija sarunas par to, kādi esam pēc 4. maija? Nepietiek pateikt, ka brīvība nav vienkārši jauka lieta, ka tā ir demokrātijas pamats. Nepietiek atkārtot pazīstamo, diemžēl klišejisko saukli, kā visi gribēja būt “kaut vai pastalās, bet brīvi”. Kāpēc gan cilvēki pasākumos netika izjautāti par to, ko viņi tieši tagad domā par galvenajām brīvībām, kā tās aizstāv, cik tās viņu acīs vērtīgas? Ko esam gatavi ziedot, lai brīvību uzlabotu, lai uzzinātu, kāpēc cilvēki pirms valsts neatkarības svētkiem intervijās teic, ka ir dusmīgi uz valsti?

Ja šie paši cilvēki par šiem jautājumiem, par neatkarīgas valsts pārdomām raksta sociālajos medijos, tad, visticamāk, ar viņiem par to var runāt arī pasākumos. Tie ir daudz svarīgāki jautājumi, nekā pirmssvētku “Tiešās runas” diskusijā lēkt pakaļ politiķu pirmsvēlēšanu uzmanības deficīta raisītajai tēmai par jaunām un vecām brīvdienām.

Kāpēc svētku laikā netika pieminēti cittautieši un viņu loma neatkarības mūsdienu tulkojumā? Vērtīgā, līdzvērtīgā, vajadzīgā un arī šķeļošā, biedējošā. Jo citas problēmas – propaganda, ekonomiskā nestabilitāte, sabiedrības nošķirtība – ir saistītas ar to, kā par neatkarību domā cilvēki, kuri dzīvo Latvijā. Uz šiem jautājumiem nav tikai viena atbilde – priecīgi svinam!

Saistītie raksti

Visiem adresētajos TV formātos netika runāts arī par krievu valodas mediju skatu uz svētkiem. Bet mierīgi varējām pavērtēt “vesti.lv” paniku par skolu gaidāmo pāreju uz mācībām latviešu valodā, neglaimojošu komentāru par dažiem teikumiem Saeimas priekšsēdētājas runā. Tikmēr pa sociālajiem medijiem klīst sanāksmes video, kurā krievu mācību valodas aizstāvji “Vislatvijas vecāku sapulcē” aicina protestētājus radikalizēties, radīt draudus, nemaksāt nodokļus, ignorēt pasākumus latviešu valodā. Šie paralēlie notikumi rāda, ka šogad neatkarības atcerēšanās nav vienkārša, tikai pasākumu reportāžās un skaistos atmiņu stāstos liekama.

Tādi manā pieredzē bija šie svētki. Skaisti. Saviļņojoši. Plaši. Parasti.

Galerijas nosaukums
LA.lv