Mobilā versija
Brīdinājums +17.2°C
Bernhards, Boriss, Rojs
Svētdiena, 20. augusts, 2017
1. jūnijs, 2017
Drukāt

Neatlaidīgais ceļš uz mērķi. Saruna ar Lindu Krūmiņu (2)

Foto - Zigmunds BekmanisFoto - Zigmunds Bekmanis

Linda Krūmiņa

Vesela mūžība pagājusi kopš tā laika, kad ar Lindu Krūmiņu bijām kolēģi “Latvijas Avīzē”. Pēc tam viņa devās jaunas pieredzes meklējumos uz žurnālu “Ieva” un kādu laiku par viņas tālākajām gaitām nekas nebija dzirdams, līdz pirms trim gadiem Linda pēkšņi parādījās LTV1 “Rīta panorāmā”. Cik viegls vai grūts līdz tiešajam ēteram bijis viņas ceļš, cik piepildītas dienas šobrīd – par to mūsu saruna.

 

Kā tev klājies kopš brīža, kad pameti darbu “Latvijas Avīzē”, kur jau biji izpelnījusies uzticību, atspoguļojot Latvijas valsts oficiālās vizītes ārzemēs?

Ja pieskaitu pirmos soļus Bauskas rajona avīzē, tad šogad aprit divdesmit gadi, kopš nodarbojos ar žurnālistiku. Kad strādāju “Latvijas Avīzē”, mani uzrunāja toreizējā žurnāla “Ieva” galvenā redaktore Inga Gorbunova, un es piekritu, jo likās, ka citā žanrā varēšu pilnveidot savas prasmes. Tā bija laba skola, kur iemācījos savos rakstos ielikt vairāk emociju, kas avīžrakstos nav tik nepieciešamas vai pat nav vēlamas. Pēc pāris gadiem “Ievā” sākās pārmaiņas un man piedāvāja darbu LNT. Tur bija projekts “Katrīnas palīdzības formula”, vēlāk arī “Tautas kontrole”, kur pārsvarā risinājām sociāli ekonomiskas problēmas. Bija interesanti, bet pēc astoņiem mēnešiem nāca jauns piedāvājums. Inga Gorbunova bija kļuvusi par “Dienas žurnālu” galveno redaktori un meklēja cilvēkus, kuri varētu attīstīt vērienīgus interneta projektus, kas diemžēl neīstenojās, jo valstī sākās ekonomiskā krīze. Tā nu sāku darboties žurnālu mārketinga jomā, vēlāk – rakstīt “Sestdienai” un jaunajam izdevumam “Playboy”, kura redakcijā pavadītais laiks bija ļoti aizraujošs. Kad atkal sākās pārmaiņas, aizgāju strādāt uz žurnālu “Rīgas Viļņi” pie komercprojektiem. Tur sapratu, ka ārpus žurnālistikas tomēr nevēlos darīt neko citu. Bet ceļš atpakaļ nebija vienkāršs. Mērķtiecīgi meklēju iespējas atgriezties un pamanīju, ka ziņu aģentūrai BNS vajadzīgs korespondents. Šis amats karjerā it kā būtu solis atpakaļ, bet mani tas pārāk neuztrauca. Gribēju atpakaļ žurnālistikā, un viss. Aizsūtīju savu motivācijas vēstuli un CV, un tajā pašā dienā man piezvanīja un piedāvāja redaktores vietu. Taču BNS pavadīju tikai divus mēnešus, jo paralēli biju aizsūtījusi arī pieteikuma vēstuli LTV raidījuma vadītāju konkursam, uz kuru ilgi nebija atbildes. Tad pienāca uzaicinājums uz pārrunām un provēm, kuras izturēju, un tā nu jau trīs gadus ik darbdienas rītu esmu kadrā.

“Rīta panorāmas” tiešraide sākas plkst. 6.30. Cik agri nākas celties?

Nu vairs nav tik traki – esmu pārcēlusies uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, kad dēls sāka te mācīties vidusskolā. Kad vēl dzīvoju Bauskā, bija jāceļas pēc trijiem naktī, lai pusčetros izbrauktu. Trakākais bija atceļš pēc raidījuma, kad pie auto stūres reizēm acis burtiski krita ciet. Bet vispār pēc bioritmiem esmu cīrulis.

Tu esi drosmīga māmiņa, dzemdējot otrajā kursā un turpinot studijas. Dēls nu jau liels. Ko viņš dara?

Artūrs tikko pabeidza 11. klasi Teikas vidusskolā ar sabiedrisko attiecību novirzienu. Nākotnes plānu sarakstā viņam ir gan diplomātija, gan juridiskās lietas un banku darbība – viņa rīcībā ir vēl viens mācību gads, lai galīgi izlemtu.

“Rīta panorāma” beidzas pulksten pusdeviņos, kad visa diena vēl priekšā. Ko tu šajā brīvajā laikā dari?

Es braucu uz mājām pagulēt. Reizēm pirms tam mazliet pastrādāju. Tad ceļos divos vai trijos pēcpusdienā. Paskatos, kādas jaunas ziņas ir parādījušās, jo ziņas, par ko ar kolēģi ēterā vēstām, rakstu pati. Vārdu sakot, laikus sagatavojos nākamajam rītam. Darba dienās izklaidēm laika neatliek. Ja nu vien kādu televīzijas seriālu paskatos, grāmatu palasu, pavizinos ar velosipēdu vai dodos garākā pastaigā.

Un kā paiet brīvdienas? Kopā ar dēlu?

Mums ar dēlu abiem ir interesanti būt kopā. Viņš ir labs sarunu biedrs. Kopā ejam uz kino un dažādiem pasākumiem. Vispār jau viņš ir ļoti aizņemts jauns cilvēks, piedalās dažādās nevalstiskajās organizācijās un projektos. Tādēļ mums iepriekš jāsaskaņo pasākumu kalendārs, lai saprastu, kad varam sastapties kopīgām aktivitātēm.

Kura no pēdējā laikā redzētajām filmām aizrāvusi visvairāk?

Mums abiem patīk “sci-fi” jeb zinātniskās fantastikas žanrs, tāpēc nupat devāmies ievērtēt jaunāko “Alien” sāgas turpinājumu. Nekādas dziļas filozofijas, bet izklaidējoši un vizuāli ļoti iespaidīgi – reizēm neko vairāk arī nevajag, lai prātu atpūtinātu.

Tev ir skaists augums. Vai, strādājot “Playboy”, nevēlējies pati nonākt uz žurnāla vāka?

Modeles bilde uz vāka būtu vienreiz, bet es ar saviem rakstiem parādījos katrā numurā. Protams, vidusskolas pēdējās klasēs tāpat kā daudzas meitenes arī es sapņoju par modeles darbu, taču apstākļi sakrita citādi, un nevienu mirkli neesmu nožēlojusi, ka pelnu naudu ar prātu, nevis augumu. Iedomājies, ja es būtu modele, man tagad jau būtu jāiet pensijā (smejas).

Vari minēt kādu īpaši nozīmīgu cilvēku savā karjerā?

Tā noteikti bija Inga Gorbunova, kura žurnālā “Ieva” parādīja man, ka var rakstīt pavisam citādi, nekā līdz tam biju radusi, proti, atrast un emocionāli parādīt cilvēkstāstus. Mana televīzijas audzinātāja ir mūsu producente Ija Circene, pirms tam man televīzijas tiešraides pieredzes vispār nebija. Tikai teorētiski zināju, kas un kā ēterā notiek. Darbs ir ļoti interesants. Man patīk, ka mums ir gan ziņas, gan aktuālās intervijas. Protams, pirms raidījuma nopietni gatavojamies, bet nekad nevar zināt, kā saruna ar studijas viesi ievirzīsies.

Dzīvē mēdz būt īsāki vai garāki noteikta darba periodi. Ja nu pienāktu brīdis, kad tu justos izsmelta “Rīta panorāmā”, ko tālāk darītu?

Šobrīd es par to nedomāju, jo par izsīkumu pagaidām nekas neliecina. Bet kaut kad tālā nākotnē labprāt pievērstos labdarībai, jo man ļoti patīk dažādi sociālie projekti. Šāda pieredze man bija, strādājot neilgu laiku LNT. Tolaik meklējām ģimenes, kurām bija nepieciešama dažādu veidu palīdzība. Man bija uzticētas rūpes par daudzbērnu ģimeni, kura dzīvoja ļoti mazā dzīvoklītī. Viņi bija nopirkuši citu, plašāku dzīvokli, taču trūka līdzekļu, lai to izremontētu, un vajadzēja atrast būvniekus, kas varētu veikt remontdarbus pāris nedēļu laikā. Ģimene zināja par darbu norisi, taču bijām vienojušies, ka viņi nekādi nepiedalīsies, lai būtu pārsteigums. Un tas arī izdevās. Tās emocijas, ko cilvēki piedzīvoja, ieraugot remonta rezultātus, bija neaprakstāmas, un tāpēc kādā dzīves posmā es labprāt atkal tam pievērstos.

Vai tavās žurnālistes gaitās gadījušies arī kuriozi?

Daudzi un dažādi. Kad vēl strādāju “Latvijas Avīzē”, kopā ar Latvijas valsts oficiālo delegāciju viesojos Maltā, un man bija sarunāta intervija ar Maltas prezidentu. Pirms nedēļas te bija viesojušies lietuvieši, tādēļ prezidents, acīmredzot sajaucis abas Baltijas valstis, sarunas laikā vairākkārt nosauca Lietuvas vārdu. Mēģināju iebilst, ka pārstāvu Latviju, bet viņš to neuztvēra un turpināja tādā pašā garā. Nezināju, ko iesākt, bet situāciju glāba prezidenta palīgs, kurš nemanāmi izslīdēja no kabineta un viņam piezvanīja. Parunājis pa mobilo tālruni, prezidents atgriezās pie mūsu sarunas un jautāja: “Es teicu “Lietuva”? Es biju domājis “Latvija”.” Tas bija tik mīļi un cilvēcīgi.

Tev patīk ceļot?

Ja man būtu daudz naudas, es to vien darītu, kā ceļotu, un iespējami tālāk. Eiropā mana lielā mīlestība ir Portugāle. Tur ir pasakaini – gaiss smaržo pēc okeāna un bagāto vēsturisko mantojumu papildina kolosāli cilvēki. Spāņi var nokaitināt, bet ar portugāļiem jūtu emocionālo tuvību, iespējams, tāpēc, ka arī viņi ir samērā maza tauta. Bet lepni! Un tas ir lieliski. Tālākie ceļojumi bijuši uz Indiju, Šrilanku un Filipīnām.

Šobrīd LTV1 izrāda Egila Zariņa filmu par latviešiem Īrijā. Vai grūtos brīžos nav prātā iezagusies doma aizbraukt no Latvijas?

Man? Nekad mūžā. Lai gan man patīk ceļot, ir superlaba sajūta atgriezties mājās. Es piederu Latvijai. Nu nevar visi braukt projām, jo gribu, lai Latvija ir forša vieta, kur mums visiem klājas labi. To var izdarīt, tikai paliekot un šeit strādājot. Varbūt citās valstīs žurnālisti pelna vairāk, bet mēs taču strādājam ar valodu, un mana valoda ir latviešu valoda.

Ko tu novēlētu mums visiem Latvijas simtajā dzimšanas dienā?

Vairāk ticības un uzņēmības, mazāk – žēlošanās un vaimanāšanas par to, ka viss slikti. Protams, netrūkst lietu, kas jālabo. Taču neatkarības gados sasniegtais progress ir milzīgs, un to nevar noliegt. Mēs neesam sasnieguši daudzu slaveno Skandināvijas valstu līmeni, bet mums mūsu valsts ir tikai 27 gadus. Tas ir ļoti neilgs laiks. Lai dzīvotu vēl labāk, mums jābūt godīgākiem pret savu valsti.

 

 

Pieturzīmes

Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?

Bez lielās termokrūzes ar kafiju, ko ņemu līdzi uz darbu.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?

Priecīga, enerģiska, pārliecināta.

Būtiskākais sasniegums darbā?

Darbs LTV1 “Rīta panorāmā”.

Labākā izklaide?

Siltā laikā atpūta pie jūras, aukstā – kino.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Nevēlot neko sliktu, tomēr pateikšu, ka rīta ziņas vairs neskatos tieši šīs raidījuma vadītājas dēļ. Nav patīkama viņas nemitīgā galvas grozīšana uz otrā raidījuma vadītāja pusi, jautrošanās, stāstot arī par nopietnām vai pat bēdīgām ziņām. Tāda paviegla būšana.

    • Pilnīgi iespējams, ka darbs ir sūri grūti nācis un ieredze aiz muguras liela. Bet tā ikrītus čivināšana un zvaigošanās – tas tiešām ir kaut kas nepanesams. Puisis ārpus katras kritikas. Meitene? Nu, ko meitenei … Tik smejas un bauda saskarsmi. Varbūt taisiet kādu savu mājaslapu vai kaut kā tā

Draugiem Facebook Twitter Google+