Nepieciešamā misija 1
Ja no Maijas Silmales tulkojumiem būtu iznākusi tikai viņas sastādītā un lielā mērā atdzejotā franču dzejas izlase “Es tevi turpinu” (1970), arī tad Maijas Silmales vārds būtu ierakstāms, un droši vien, ir ierakstīts, kā ievadā raksta grāmatas par Maiju Silmali autore, dramaturģe un prozaiķe Lelde Stumbre, “pasaules labāko cilvēku zvaigznājos”.
Grāmata “Maija, Cher Amie!” sākas ar spēcīgām lappusēm par Maijas Silmales (1924 – 1973) atgriešanos no izsūtījuma 1956. gadā un taustīšanos jaunajā nepazīstamajā dzīvē, kā arī par tulkošanas uzsākšanu. Tas apliecina Leldes Stumbres rakstnieces talantu – tas atšķiras no daudziem likteņstāstiem. Nevarētu teikt, ka visa grāmata būtu ieturēta šādā stilā, drīzāk tas ir biogrāfiska romāna vai garstāsta un monogrāfijas mikslis, kas, ja skatās no literatūrkritiskās puses, nav izcili viendabīgs savā plūdumā. Aizraujošas lappuses, arī beigas, mijas ar mazāk aizraujošām, vienlaikus atklādamas jau aizmirstas jeb, manā gadījumā, iepriekšējās paaudzes piedzīvotas sociālās nianses, atklājot arī Maijas Silmales personīgo dzīvi. No vienas puses, svarīgs ir emocionālais faktors – tas ir nepieciešams un tuvs tiem, kam tas ir tuvs, no otras – šī grāmata ir nepieciešama kā trūkstošais posms par ievērojamu latviešu un franču kultūras pasionāri, kura bijusi izsūtījumā. Dažādos gados un apjomos mums bijusi iespēja gan lasīt par Knutu Skujenieku, Kurtu Fridrihsonu, Aleksandru Pelēci, Broņislavu Mārtuževu, gan lasīt arī viņu pašu darbus. Neaizmirsīsim arī prozaiķi Valentīnu Jākobsonu un dzejnieku Modri Zihmani. Paldies Dievam un Leldei Stumbrei, nu ir grāmata arī par Maiju Silmali!
Maija, pārvarējusi pēcizsūtījuma sindromu, atdzīvojās, un, kā teikuši viņas līdzgaitnieki un draugi, “Maija bija neaprēķināma!”, “Visīstākā franču bohēmiste”, “Brīvdomātāja un brīvdzīvotāja – nekas mazāk”. Par daudzajiem izbraucieniem naktī taksometrā apkārt Ķīšezeram vien varētu sacerēt eseju – līdzību par dzīvi un izklaidēm padomju sprostā.
Maijai Silmalei ne tikai neizdevās pabūt Francijā, mūža beigās viņa atkal tika vajāta par to pašu – par sarunām, brīvām personības izpausmēm, par mīlestību uz franču un citu padomēm “nevēlamu” literatūru, galu galā par to, ko mēs uzskatām par demokrātijas pamatvērtībām. Toties viņas atdzejotājas darbs tika novērtēts franču presē, turklāt ne komunistu laikrakstā, bet brīvajā presē.
Es dzejas pasaulei nepiepulcējos caur šo grāmatu kā vairāki citi mūsdienu latviešu dzejnieki, vairāk augu ar šajā grāmatā pieminēto sudraba laikmeta krievu dzeju un tās autoriem, franču dzeja atnāca vēlāk, tātad apgrieztā kārtībā nekā Maijai. Mēs augām tādā vakuumā, ka pat modusies un virtuvēs plaukstošā latviešu modernā dzeja reti izlauzās pat līdz filoloģijas fakultātei, jo godā tajā laikā tika celti citi, arī lieli dzejnieki – Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Māris Čaklais, kuru, tāpat Viktora Kalniņa un Jura Helda, dzejas rindas spirdzināja jauno filologu garu Imanta Kalniņa dziesmās. Tomēr zinājām arī Vizmas Belševicas un Knuta Skujenieka dzeju. Jaunās dzejas spektram pilnībā, tostarp grāmatā attīstībā rādītā Ulda Bērziņa, tāpat Vecrīgā 1969. gadā nosistā Ulda Leinerta dzejai vēl klāt netikām.
Paskrienot uz priekšu, var teikt, ka Broņislavas Mārtuževas (ar kuru Maija Silmale kopā vadīja dienas izsūtījumā) dzeja tā arī palika uz plaukta un, neskatoties uz viņas pēcnāves apjomīgo izdevumu, joprojām ir un inerces dēļ būs aizsegta uz padomju laikiem lojālāku dzejnieku fona. Nupat Knuts Skujenieks ir ieņēmis sev pienākošos patriarha vietu, arī Uldis Bērziņš ir literatūras kanonā, bet vai pietiek tikai ar viņiem?
Latviešu dzejas attīstība bija tik fenomenāla, arī lielā mērā pateicoties publicēšanas ierobežojumiem, – bija jāpelna maize tulkojot, un tādējādi vienlaikus tikām pie labiem tulkojumiem un pie lieliskas atdzejotāju skolas, savukārt atdzejojumi ietekmēja oriģināldzeju. Spriežot pēc Stumbres rakstītā, Silmale bija no tiem, kuri sāk tulkot savam priekam, un ir pārsteigti, ka par to dod arī naudu.
Izrādās, arī Maijai Silmalei bijuši pašas dzejoļi. Vienu lielisku Maijas dzejoli Lelde Stumbre grāmatā publicējusi: Es esmu zivs / Bez ūdens elpas. / Ja mani notīrīs / No atmiņu zvīņām / Es palikšu beigta / Jūsu rokās / Un nejutīšu arī / Pannas siltumu.
Kas mani saista ar Maiju Silmali? Pirmkārt, tas, ka īstā dzīve padomju laikā notika galvā. Mani ar viņu pastarpināti saista viens no maniem jaunības biedriem un draugiem, arī pāragri mirušais dzejnieks Juris Kunnoss, kurš bija Maijas znots, kā arī viņas tulkotās grāmatas: Viktora Igo “Nožēlojamie”, Armāna Lanū “Kad jūra atkāpjas”, kas remdēja alkas pubertātes periodā, un interese par Antuāna de Sent-Ekziperī daiļradi, galvenokārt par grāmatu “Citadele” kā lielu dārgumu – grāmatā ir krāšņs stāsts par “Citadeles” neiegūšanu Maskavā franču grāmatu izstādē, tas būs saprotams jebkuram īstam grāmatu draugam. Maijas Silmales tulkotais Albēra Kamī romāns “Mēris” bija pirmā grāmata, kuru tieši desmit gadus pēc tulkotājas nāves izlasīju arī franču valodā.
Grāmatai papildvērtību dod arī tajā ievietotie dzejoļi no Maijas sastādītās un atdzejotās franču dzejas izlases. Tas vedina sameklēt un pārlapot šo dārgumu – grāmatu ar Kurta Fridrihsona ilustrācijām. Lūk, spēcīgais Ežēna Gilvika dzejolis Egila Plauža atdzejojumā, kurš tikpat stipri kā Maija Franciju, mīlēja Spāniju, kas Plauža gadījumā acīmredzami noteica tulkojamā dzejoļa “Nodīrātais vērsis” izvēli: Šī ir tā gaļa, kur rita asins, / Gaļa, kur pulsēja brīnišķīgais, / Neaptveramais miesas siltums. / Vēl tagad atviz / kas spožumam līdzīgs acu dzīlē, / Vēl varētu glāstīt šo sānu, / Vēl varētu piekļaut tam galvu / Un dungot dziesmu pret bailēm.
Dīvaini, ka Maijai kā franču kultūras pielūdzējai pieder arī šie patiesie vārdi, pēc kuriem izsprāgst asaras: “Pirms sākat jūsmot par ārzemju autoriem, māksliniekiem un svešām zemēm, iepazīstiet savējos! Tas ir pamats, ar kuru jāsāk. Bez tā jūs esat tikai zirnekļu tīkli, kurus var aizpūst vējš!”
