Kultūra
Kultūrpolitika

Netiķetes noteikumi, smaidiņi un vārds ar 39 burtiem 0

Gata Šļūkas zīmējums

“Jau iepriekš pateicos…”

Vai zinājāt, cik burtu ir garākajā latviešu valodas vārdā? Roberta Darģa un Ilzes Auziņas publikācijā “Burtu un skaņu biežums latviešu valodā” vēstīts, ka atsevišķās nozarēs – galvenokārt ķīmijā, medicīnā un matemātikā – tiek lietoti vārdi, kurus raksta, izmantojot 29 un vairāk burtus. Tā lauksaimniecībā lietotā preparāta nosaukumā ir 39 burti – dimetildiamīntriazīnilmetilditiofosfāts. Tas ir visgarākais vietnē www.tezaurs.lv sastopamais vārds.

Dites Liepas raksts “Daži padomi mūsdienu Sīzifa akmens velšanā: elektroniskās sarakstes noteiktie un nerakstītie likumi” atgādina, ka bez etiķetes eksistē arī netiķete: “Sabiedrībā savstarpējo attiecību noteikumu kopumu saucam par etiķeti, savukārt elektroniskajā saziņā, raksturojot šīs normas, arvien biežāk tiek minēts no angļu valodas aizgūtais interneta etiķetes jeb netiķetes vārds (network etiquette jeb saīsinājumā netiquette – angļu val.). Sarunā Dite man stāsta, ka par vārdu “netiķete” valodnieki nav vienisprātis. Daži uzskata, ka droši vien labāk teikt “elektroniskās saziņas etiķete”, taču tas ir garš apzīmējums, un pamazām “netiķete” kļūst populāra.

Dite iesaka, ka nevajadzētu elektroniskajā sarakstē izrādīt pārspīlētu pieklājību vai pateikšanos: “Frāze “jau iepriekš pateicos par Jūsu palīdzību” nav gramatiski nepareiza. Bet jautājums – par ko tu saki paldies? Rakstot vēstuli, tu nezini, vai tas cilvēks tev palīdzēs. Mēs aģentūrā bieži esam novērojuši, ka cilvēks prasa palīdzību jautājumā, kas ir Valsts valodas centra kompetencē. Tad mēs vēstuli pārsūtām tam. Tāpēc labāk iederēsies nevis pateicības izteikšana, bet atvadu frāze “cerot uz Jūsu palīdzību” vai “cerot uz Jūsu atsaucību”.”

Dite piemin, ka latvieši mēdz nevajadzīgi strīdēties, vai pareizi vēstules beigās ir rakstīt “ar cieņu” vai “cieņā”, jo pareizi ir abējādi. Protams, ka forma “ar cieņu” ir aizgūta, bet – “aizguvām to tiklab no krievu valodas, tiklab no vācu valodas”, saka lingviste. Taču latviešiem forma “ar kaut ko” vienmēr ir bijusi. Mēs sakām “darīt darbu ar prieku”, un senos laikos viens otram novēlēja “Ar Dievpalīgu!”.

Angļu valodā pieņemtie saīsinājumi ienākuši arī mūsu sarakstē. Atceros, saņēmusi elektronisko vēstuli no kolēģa, nesapratu, kāpēc tur temata vietā rakstīts “FYI”, un tā apguvu angliskās frāzes “For your information” (Jūsu/Tavai zināšanai) saīsinājumu elektroniskajā sarakstē. Dites publikācijā dots šādu saīsinājumu saraksts, piemēram, ASAP (as soon as possible – cik ātri vien iespējams), AFAIR (as far as I remember – cik es atceros,) Idk – (I don’t know – es nezinu) u. c. Autore raksta: “Diemžēl pamazām e-sarakstē tiek izmantoti arī latviskie ekvivalenti, piemēram, AC (ar cieņu), vnk (vienkārši), d-kas (daudz kas), k-kad (kaut kad), Npk (nav par ko), 1diena (pirmdiena) u. tml. Viņa norāda, ka “šādi saīsinājumi elektroniskajā sarakstē nebūtu atbalstāmi”.

Netiķetes noteikums par emocijikonām ir tāds, ka oficiālajā sarakstē tās nelieto, taču saziņā ar draugiem iederas gan “smaidiņš” gan citi simboli.

Misija, vīzija..

Krājuma redaktore Vilma Šaudiņa kā vienu no sākumā mazliet šokējošiem rakstiem iesaka lietuviešu kolēģa Jurģa Pakera rakstu “Par ko liecina “feikais” un “superīgs”?” Autors analizējis, kā īpašības vārdi latviešu sarunvalodā un slengā aizgūti no angļu valodas, un aplūkojis to morfoloģiskās adaptācijas.

“Pēdējos 20 gados oficiālās saziņas veidotāju literārās (standartizētās) valodas prasme ir ievērojami pazeminājusies,” secina Juris Baldunčiks rakstā “Daži mūsdienu izglītības un zinātnes terminoloģijas problēmgadījumi”. Autors min daudzus piemērus, tostarp analizē vārdu “misija” un “vīzija” lietojumu dokumentos. Par vārdu “misija” (senākā forma – misione) ar nozīmi “misionāru organizācija” vai “misionāru darbs” valodnieks atgādina, ka tas aktīvi lietots jau 19. gs. 40. gados. Kopā ar vārdu “misionārs” tas aizgūts no vācu valodas (Mission, Missionar), kas to savukārt aizguvusi no latīņu valodas. Gadsimta otrajā pusē vārda “misija” semantika paplašinājās: kādas valsts pārstāvji, ko ar diplomātisku vai militāru uzdevumu sūta uz citu valsti; ļoti nozīmīgs, svarīgs pienākums vai uzdevums. Gadsimta beigās šo nozīmju apzīmēšanai tika darināts latviskais sinonīms “sūtība”.” J. Baldunčiks raksta: “”Misijas” semantikas skaidrojums Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā drīzāk saucams par vārda “misija” aktuālā lietojuma attēlojumu, jo priekšplānā izvirzītā konkrētu uzdevumu veikšana (piemēram, “Latvijas karavīru misija Irākā”) pilnīgi nomākusi par apakšnozīmi pārvērsto svarīgo un pārlaicīgo nozīmi “visnozīmīgākais, visbūtiskākais uzdevums, sūtība”.

Saistītie raksti

Vārds “vīzija”, ko tagad daži ierēdņi mēdz rakstīt dokumentos (ar nozīmi “nākotnes redzējums”) sākotnēji nozīmēja “sapnis; murgs; parādīšanās; tik stipras iedomas, ka iedomāto priekšmetu domājās redzam”. “Vārds “vīzija” ir sastopams arī rakstos par Kristus apustuļiem, kā arī psihiatru leksikā,” raksta J. Baldunčiks. Taču projektu dokumentos, kur nepieciešams ietvert nākotnes redzējumu, labāk rakstīt nevis “vīzija”, bet gan “attīstības redzējums”, “attīstības perspektīva” u. c.

Čigāni un romi: vienprātības nav pat pašu starpā

Uzmanību piesaista vēsturnieka Kaspara Zeļļa publikācija “Etnonīmi vēsturiski politiskajā diskursīvajā praksē Latvijā”. Viņš, akcentējot vēsturisko un sociāli politisko kontekstu, meklējis atbildes uz jautājumiem: “Kāpēc dažas etniskās grupas vēlas mainīt savu nosaukumu? Kāpēc etnonīmu maiņa izraisa nemierus daļā sabiedrības? Vai mums būtu jāakceptē etniskās grupas nosaukuma maiņa, ja to vēlas šīs kopienas pārstāvji?” Autors apskatījis trīs vēsturiski etnisko grupu – ebreju, romu un vācbaltiešu – problēmu perspektīvas. Par vārdu “romi” un “čigāni” lietojumu K. Zellis raksta, ka arī pašu čigānu vidū nav vienprātības vai nav viedokļa, kā viņi gribētu tikt saukti Latvijā. Pēc kādas sarunas ar čigānu ģimeni izriet, ka “nosaukums “romi” ir pieņemamāks izglītotajai čigānu daļai, kas vairāk domā par kopienas līdzšinējās identitātes maiņu, kurpretim vairākumam mazāk izglītotu čigānu šis jautājums ir vienaldzīgs.” Pētnieka secinājums: “Mainīt citu tautu nosaukumus savā valodā ir grūti, jo tas prasa ne tikai atteikšanos no kādas lingvistiskas tradīcijas sastāvdaļas, bet arī pārskatīt savus stereotipus un aizspriedumus pret konkrēto etnisko grupu. Šīs nomaiņas, manuprāt, ir attaisnojamas tikai vai nu ar pašu etnisko grupu vēlmi pārdefinēt savas kopienas apzīmējumu latviešu valodā, vai arī tad, ja jēdziens ir piesātināts ar rasistisku vai ksenofobisku saturu.”

Populārākās emocijikonas: kā tulkot smaidiņus

🙂 vai :- smaids, priecīga, laimīga seja

🙁 vai 🙁 drūma, nelaimīga, bēdīga, skumja seja

😉 vai 😉 piemiegta acs

:I vai :- I vienaldzība, divdomība

😮 vai 😮 pārsteigums, ieinteresētība

😡 vai 😡 klusēšana

😀 vai 😀 plats smaids, smiekli

:@ vai :- @ kliedziens

LA.lv