Nevar izdzēst notikušo, var atzīt ciešanas 0
“Man bija divi gadi, kad devāmies bēgļu gaitās uz Krieviju. No tā laika atceros tikai uzplaiksnījumus. Mans tēvs vēlāk nelabprāt atcerējās par tā laika notikumiem,” teic Daugavpils ebreju kopienas priekšsēdētājs Honons Šperlings.
Viņš ir viens no Latvijas ebrejiem, kas no Vācijas saņēmis kompensāciju par nacionālsociālisma režīma radītajām sekām. Kopumā Vācija kompensācijās visā pasaulē, sākot no 50. gadiem, izmaksājusi vairāk nekā 70 miljardus eiro, bet Latvijā izmaksātas kompensācijas vairāk nekā 20 miljonu eiro apmērā.
Daugavpils ebreji – pateicīgi
Pēc nacistiskās Vācijas sagrāves Šperlinga kungs ar ģimeni atgriezās dzimtajā Daugavpilī, kur genocīda dēļ bija palicis pavisam maz ebreju kopienas pārstāvju. Ebreju vēsture Daugavpilī sniedzas 17. gadsimtā, arī H. Šperlinga ģimenes saknes stiepjas tajos laikos. Honona tēvs bijis drēbnieks. Pēc viņa vārdiem, pašlaik Daugavpilī esot vien pāris simti ebreju, lielākoties vecāka gadagājuma cilvēki. Līdzīgi kā citi tautieši, viņš saņēmis kompensācijas no Vācijas. H. Šperlings saņēmis ap 1900 eiro vienreizēju kompensāciju. “Mūsu kopiena bija ļoti priecīga, ka radās šāda iespēja. Labi, ka par mums neaizmirsa. Tomēr ar naudu piedzīvotās sāpes nevar kompensēt,” viņš piebilst. Vācijas lēmumu izmaksāt kompensācijas viņš vērtē kā pozitīvu soli. Taču esot žēl, ka viņa vecāki nav varējuši saņemt kompensācijas, jo tas nav bijis iespējams PSRS laikos.
Vācijas vēstniecībā uzzināju, ka kompensāciju izmaksa un dažādi projekti, kas saistīti ar tā saucamo vēstures izlīguma politiku, Latvijā vēl turpinās. Daugavpils domes priekšsēdētāja Žanna Kulakova, kura 2000. gadu sākumā strādājusi Daugavpils domes sociālajā dienestā, uzsver, ka kompensācijas ebrejiem sniedza gan materiālu, gan morālu gandarījumu. Toreiz sociālais dienests palīdzējis sirmgalvjiem aizpildīt nepieciešamās veidlapas un sagādāt arhīvu izziņas.
“Cilvēki bija pateicīgi par saņemtajām kompensācijām. Lielākā daļa līdzekļu, ko saņēma Daugavpils ebreju kopienas pārstāvji, tika atvēlēti veselības uzlabošanai,” atceras Ž. Kulakova.
Kompensāciju izmaksa nacionālsociālisma režīma upuriem notika ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) un Vācijas valdības dibinātā fonda “Piemiņa. Atbildība. Nākotne” starpniecību. Latvijā sākusies pirms vairāk nekā 10 gadiem. Kā informē VSAA sabiedrisko attiecību speciāliste Edīte Olupe, kompensāciju izmaksas pirmajā kārtā esot izmaksāti 10,38 miljoni eiro. Kompensāciju saņēmēju vidū arī 939 cilvēki, kas bijuši ieslodzīti Salaspils koncentrācijas nometnē. Savukārt otrajā kārtā kompensācijās izmaksāti 11,65 miljoniem eiro.
Izlīguma politika
Pēc Otrā pasaules kara Vācijas politiskā elite apzinājās nacionālsociālisma režīma nodarītos kaitējumus un pirmkārt tika uzsvērtas ebreju tautas ciešanas. Pirms Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) dibināšanas 1949. gada maijā Rietumu uzvarētājvalstis – Francija, Lielbritānija un ASV – ieviesa tiesisku regulējumu, lai tiktu veikta ebreju un citu upuru īpašumu atdošana kopienām, kā arī tiktu maksāta atlīdzība par radīto kaitējumu dzīvībai, brīvībai, ķermenim un veselībai. Viens no Vācijas Federatīvās Republikas veidotājiem, leģendārais politiķis, kanclers Konrāds Adenauers 1951. gada uzrunā Bundestāgam atzina vācu tautas atbildību par nacionālsociālistu režīma laika noziegumiem un izlīguma politikas nepieciešamību.
“Federālā valdība ir gatava kopā ar ebreju kopienu un Izraēlas valsts pārstāvjiem, kuri kopā ir uzņēmuši daudzus bez dzimtenes esošus ebrejus, ieviest finansiālu izlīdzināšanās politiku, lai atvieglotu ceļu uz dvēseliski nebeidzamo bēdu dziedināšanu,” toreiz teica kanclers.
Dažus gadus vēlāk tika pieņemti attiecīgi likumi, kas nodrošināja īpašu pensiju izmaksu režīma upuriem Vācijā. Vēl 2010. gadā Vācijā tika izmaksāti 29 000 pensiju. Bundestāgā 1952. gadā tika pieņemts “Federālo atlīdzību likums” un 1957. gadā – “Federālais atgriešanas likums”, kuri bija arī pamats, lai Vācija sakārtotu attiecības ar Izraēlu, kas bija viens no pirmajiem soļiem izlīguma politikā. 1953. gadā tika panākta vienošanos starp Vāciju un Izraēlu par trīs miljardu vācu marku izmaksu, lai palīdzētu ebrejiem, kas uz Izraēlu bija devušies bēgļu gaitās no Vācijas. Vēl 450 miljoni marku tika piešķirti, lai palīdzētu ebreju integrācijai jaunizveidotajā Izraēlas valstī. 1952. gadā VFR sāka individuālo kompensāciju izmaksu cietušajiem un piederīgajiem, un īpašumu atdošanu.
Vēlāk tika panāktas dažādas vienošanās ar Rietumeiropas valstīm un 1990. gadā arī ar ASV. Pēc “dzelzs priekškara” krišanas šajā politikā tika iesaistītas arī bijušās PSRS valstis un Varšavas pakta valstis.
Jāpiebilst, ka palīdzība no Vācijas bija ne tikai materiālas kompensācijas un pensijas, bet arī iespējas bijušā režīma cietušajiem saņemt medicīnisku rehabilitāciju. Daudziem cietušajiem Vācija maksā mūža pensijas (ap 600 eiro mēnesī).
Kā uzsver Vācijas vēstniecības Latvijā pārstāvniecības vadītāja vietnieks Henings Simons, ar 1952. gadā pieņemto likumu pirmām kārtām tika atzītas nodarītās ciešanas, jo nauda notikušo nevar padarīt par nebijušu. Izlīgšanas politika turpinās, jo, piemēram, nesen Vācija noslēdza jaunu vienošanos ar Ebreju pretenziju centru. Līdz 2012. gada sākumam dažādās kompensāciju pro-grammās Vācijas valsts bija izmaksājusi 70 miljardus eiro, neskaitot federālo zemju un uzņēmumu ieguldījumu šajā politikā.
Kā piemērs pasaulei
Ar izlīdzināšanās politiku Vācija ieguva jaunu seju pasaules politikā kā valsts, kas izturas atbildīgi pret pagātni. Tas kalpo arī kā piemērs citām pasaules valstīm. H. Simons, komentējot Vācijas izlīguma politiku, teic: “Mums, vāciešiem tā ir liela laime un labvēlība, ka upuri un viņu pēcteči bija un ir jo-projām gatavi izlīgumam. Mēs zinām, ka tas nebija viegli. (..) Šodien mēs esam labi draugi ar mūsu kaimiņiem Eiropā.” Izlīguma politika esot Vācijas apliecinājums brīvībai, demokrātijai un vispārējās cilvēka cieņas ievērošanai. “Ļoti svarīgi, lai šīs atmiņas saglabātu arī jaunā paaudze,” piebilst H. Simons. Viņš uzsver, ka Vācija ir atbildīga par nacionālsociālistu režīma upuriem – gan dzīvajiem, gan mirušajiem.
“Visā pasaulē vēl ir dzīvi aptuveni 500 000 ebreju tautības nacionālsociālisma upuru. Arī šeit, Latvijā, kur tika pastrādāti daudzi briesmīgi noziegumi, dzīvo cienījama vecuma cilvēki, kuriem jaunībā nācās piedzīvot pazemojumus un vardarbību un kuru ģimenes tika nogalinātas,” uzsvēra Vācijas diplomāts.
Latvijā ik pa laikam izskan jautājums, vai līdzīgu rīcību kādreiz varētu sagaidīt no Krievijas, kas sāktu maksāt kompensācijas par padomju režīma nodarītajiem zaudējumiem. Nesen vārdu apmaiņa par to izcēlās starp Latvijas ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču un Nacionālo apvienību. E. Rinkēvičs radiointervijā bija norādījis, ka neredz iespēju pašlaik runāt par padomju okupācijas radīto zaudējumu kompensēšanu un par šiem jautājumiem iespējams runāt vien “akadēmiskā līmenī”. Nacionālā apvienība oficiālā paziņojumā pauda neizpratni par šādu ministra nostāju attiecībā uz padomju režīma pastrādātajiem noziegumiem Latvijā un norādīja, ka līdz ar to būtiski pārkāpta 2005. gadā Saeimas pieņemtā deklarācija “Par Latvijā īstenotā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu”. Tur skaidri norādīts uz nepieciešamību veicināt, ka Krievija uzklausa un apmierina Latvijas prasību atlīdzināt tai nodarītos zaudējumus. Latvijas ārpolitikas veidotāji gan īpaši nav centušies šīm nostādnēm sekot, un no Krievijas politiskās elites puses nav jūtama ne mazākā gatavība spert šādu soli.
“Vāciju un Krieviju nevar salīdzināt. Vācija ne tikai zaudēja karu, bet viņi pēc tā uzstāja, ka tai jābūt īpašām attiecībām ar Izraēlu. Atlīdzību izmaksas bija cena, par kuru VFR iestājās NATO,” skaidro LU politiskās komunikācijas profesors Ojārs Skudra.
“Vācija ar izlīguma politiku ieguva taisnīgumu un atguva savu pašcieņu. No morāles viedokļa tas bija labs žests. Taisnīgums izpaudās arī tajā, ka Vācija neatzina sevi par Trešā reiha režīma turpinātājiem,” piebilst LU Sociālo zinātņu fakultātes ētikas profesore Skaidrīte Lasmane.
Viņa uzsver, ka ne jau visi vācieši 30. gados saistījušies ar nacionālsociālistiem, jo vācu kultūrā sakņojas cieņa, piemēram, tas jūtams filozofa Imanuēla Kanta ietekmē.
O. Skudra uzsver, ka, ņemot vērā pašreizējās Krievijas elites nostāju Baltijas valstu jautājumā, atlīdzību saņemšana no Krievijas nebūtu reāla. “Tas nenozīmē, ka nevajag veikt aprēķinus. Tie jāveic, jo atspēko Djukova un Koļerova aprindu propagandu – maldīgos apgalvojumus, ka PSRS Baltijas valstīs vairāk ieguldījusi, nekā saņēmusi no tās,” teic O. Skudra. Arī S. Lasmane sauc par nereālu iespēju saņemt kompensācijas no PSRS par okupācijas laikā nodarītajām sekām. “Es varu to gribēt, taču tas nav piepildāms. Prasības jāizvirza par okupācijas sekām – par šiem 50 gadiem. Tas jāatgādina pie katras reizes,” secina S. Lasmane.
Fakti Vācijas izlīguma politika skaitļos Kompensāciju apjoms saskaņā ar likumiem līdz 2012. gadam (miljardos eiro): Federālais atlīdzību likums – 46,726 Federālais atgriešanas likums – 2,023 Atlīdzību pensiju likums – 0,813 Nacionālsociālisma vajāto atlīdzību likums – 1,928 Līgums ar Izraēlu – 1,764 Globālie līgumi (u. c.) – 1,489 Citi pasākumi (sabiedriskais dienests, izmēģinājumu upuri) – 5,511 Federālo zemju ieguldījums (ārpus Federālā atlīdzību likuma) – 1,759 Līdzekļi ārkārtas gadījumiem – 4,470 Fonds “Piemiņa. Atbildība. Nākotne” – 2,556 (Kopumā 69,039 miljardi eiro) Federālo zemju izmaksātās kompensācijas līdz 2012. gadam (miljonos eiro): Bādene-Virtemberga – 37 Bavārija – 163 Berlīne – 720 Brēmene – 12 Hamburga – 75 Hesene – 64 Lejassaksija – 97 Ziemeļreina-Vestfālene – 504 Reinzeme-Pfalca – 60 Zāra – 1 Šlēsviga-Holšteina – 25 Avots: Vācijas finanšu ministrija |
