Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
16. novembris, 2015
Drukāt

Neviens manā vietā dziesmu nedziedās. Egila Līcīša reportāža (6)

Foto - LETAFoto - LETA

Sestdien Sāpju Dievmātes katedrālē dievkalpojumā māsām un brāļiem iekš Kristus, priestera talanta cienītājiem, kas atnāca parādīt godu 85 gadu slieksni pārkāpušam vīram, katoļu draudzes gans Jānis Pujats bija spiests sacīt: gribējās pateikties Dievam par žēlastībām, ko esmu saņēmis, bet traģiskie notikumi liek lūgt par mieru mūsu valstu savienībā.

“Latvijas Avīzes” lasītāji kardinālu Jāni iepazinuši gan kā rakstu autoru, gan regulāru intervējamo. Mūsdienu uzskatu kāpostniekā viņš vilcis stingru, cietu līniju. Romas katoļu baznīcai raksturīgi attiecībās ar apmeklētāju paust autoritatīvu, no savas kanceles objektīvu viedokli. Nav mazums tādu, kas apostījuši eminences šļakstāmā svētā ūdens trauka saturu – un tas viņiem nav paticis, pat riesis alerģiju. It īpaši pēc Pujata asās nostāšanās par masīvu pretnieku seksuālo minoritāšu propagandai un konservatīvo vērtību sardzē. Disputos kardināls tērpies iecietības un taktiskuma sutanā, bet daudziem gribējies spārdīties pretim. Jāsaka – lai cik melnbaltu modeli, kā šai pasaulē jādzīvo, piedāvātu katoliskie cienīgtēvi, oponenti no kultūrmarksistu un kosmopolītu sektas tālu pārspēj garīdzniekus, jo kā vienīgo iespējamo patiesību pārstāvoši ir tik viendabīgi kā koka klucis. Otra acī skabargu ieraudzīs, bet savējā baļķi nekad nē.

Pujats jubilejas reizē atminējās, ka padomjlaikā studentiem galvu jaukuši ar zinātnisko ateismu, kuru, proleta diktatūras ideoloģijas balstītu, nedrīkstēja apšaubīt. Tagad jaunatnes galvu jaukšanai ir homosekss – arī daudzviet oficiālās politikas aizsegā. Kardināls Jānis par bīskapu, priesteru pienākumu minēja – uzturēt tautā kristīgo ticību un tikumu. Viņš pieticīgi vērtēja, ka dvēseļu glābšana ritējusi ar mainīgiem panākumiem. Veicies tā pa vidam, bet cīņa par principiālām lietām ir bijusi un tikumība tagad likumiski nostiprināta.

Lasītājiem nebūs sveša un simpatizē vēl viena Pujata kolorīta šķautne. Viņš ir stipri sarkanbaltsarkans, pie tēvu zemes dārgās ciešām saitēm siets. Jubilejā baznīckungs to atzīmēja ar paškomponētu, no Skujenieka un Kaupera patapinātu dzejoli – es nāku no mazas tautas. Un dziesma man arī no tās. Neviens manā vietā to nedziedās.

Baznīcēniem pušķojot veco vīru ar ziedu klēpjiem, kādubrīd aizdomājos. Par ko vien Latvijā neuzņem īsfilmas! Par purvainē mītošiem vai ielas renstelē apbružātiem, bet personība, kas vadījusi garus priesterības gadus, kam dzīve ilgā mūžā sējusi daudz mezglus, neliekas dokumentējama, un valsts arī neatvēlē ne metra kinohronikas lentes. Nu jā, Pujats nav tik laikmetīgs, lai iederētos uz ekrāna, varbūt pārāk kniebīgs melnsvārcis, pārāk uz varžacīm uzkāpj. Baznīca – tā pavisam kaktā notupusies.

Kad pravieti neatzīst tēv­zemē, atcerēsimies, ka kardināls Vatikānā bija ieredzēts vīrs un tikko saņēmis izcilības apliecinājumu no Kembridžas. Ka viņš ir pārbaudīts un apstiprināts profesionālis starp teicamiem savu amatu pratējiem. Kāds ir mācītāja amats? Pujats atbild īsi: sludināt dievvārdu un darbs ar cilvēkiem. Viņš krietni kalpojis Tā Kunga vīnadārzā un nostrādinās sevi vēl. Mācītājam apaļajā gadskārtā sadāvināja kaudzi datortehnikas. Iedarbinājis modernos sātanisma iznīcināšanas ieročus, viņš kā kardināls Pujats nāks ar taisnajiem patiesuma vārdiem sociālajos tīklos tviterī, un cīņa nebeigsies. Saviem piekritējiem baznīckungi var piesolīt debesu valstību. Grūti teikt, vai, piemēram, man, kam ar tikumību nav ne mazākā sakara, piedien domāt par paradīzi kā vietu, kuru kādreiz derētu apmeklēt, bet ka sorosītus par postažas nodarīšanu zemes virsū uz ragiem aiznesīs melns āzis – ticu bez mazākās šaubu ēnas.

Dievkalpojuma noslēgumā izcilo reliģisko darbinieku godāja valsts galva Raimonds Vējonis. Iepriekš (pirms prezidenta vēlēšanām) viņš bija pieteicies par pagānu, tagad dievlūdzēji kratīja galvu, ka pāraudzis un runā kā atgriezts katolis. Veselību un Dievs dod pāri par 100 gadus nodzīvot vēlēja pašvaldnieki Gatis Truksnis, Andris Ameriks, Dainis Turlais, eiroparlamentāre Iveta Grigule, uzņēmējs Juris Savickis, Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko, ģenerālis Raimonds Graube, grēcinieks Ainārs Šlesers un jaukā Inese Šlesere. Protams, arī klātesošie luterāņu, pareizticīgo, baptistu, anglikāņu un citu konfesiju pārstāvji, bet sirsnīgākos sveicienus no dzimtās sētas un zilo ezeru zemes nesa Nautrēnu pagasta ļaudis, kur Austrumlatvijas slavenas Pujatu dzimtas pēctecim šūpulis kārts.

Kad ērģeliski svinīgās noskaņas nomainīja neoficiālās daļas karošu un salāttrauku tinkšēšana un biķeru šķindoņa, jubilārs mīlēja ilgāk kavēties ar novadnieku no Pildas Anatoliju Gorbunovu. Viesi maltītē ēda, ko Dievs devis. Dievs bija devis maķenīt no rasolīša un siļķes kažokā, kādus uzgriežamos un pa lāsei vīna.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Lai Dievs palīdz un sargā!!!

  2. Sveicis pat “Čekas” pārstāvis, kuri likvidēja daudzus garīdzniekus – lūk kā mainās laiki!

  3. Man šis aprobežotais neprecētais melnsvārcis (tur gan tās krāsas mēdz būt arī citādas…) palicis ar to, ka viņš, atbildot uz jautājumu par grāmatu DA VINČI KODS, teica, ka tā ir slikta grāmata, bet uz otru jautājuma daļu – VAI VIŅŠ TO IR LASĪJIS – atbilde bija – NĒ !
    Skumji, bet tomēr – LABU VESELĪBU !!!

    • Imant,tāpēc jau viņš nelasa,ka slikta grāmata! Tu taču arī nelasi visas grāmatas pēc kārtas,vai ne? To ir tik daudz,ka mūžs par īsu.

      • Ja grāmata nav lasīta, kā var zināt, ka tā slikta…
        Tas jau pēs principa: ,, TĀ’IR, TĀPĒC KA TĀ IR…”

        • Imant, nu nemuldi niekus. Katrs cilvēks jau iepriekš ir nolēmis, kuras ir viņam svarīgas vērtības. Tādēļ katrs jau iepriekš nolemj, ko lasīt, ar ko biedroties u.t.t.
          “Aprobežotais, neprecētais, melnsvārcis”, no šejienes arī mīlestība uz DA VINČI KODu un viss pārējais. Es arī neesmu lasījis un nekad to nedarīšu. Žēl laika tādām muļķībām.

Draugiem Facebook Twitter Google+