Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
30. jūlijs, 2013
Drukāt

No viduslaiku mūzikas līdz Baham


Publicitātes fotoPublicitātes foto

Introvertās mākslas festivāls sniedza kolorītu ieskatu dažādos 
garīgās mūzikas aspektos
.

 

Introvertās mākslas festivāls “Ad Lucem” šīsvasaras vidū noritējis jau divpadsmito reizi, publiku aicinot uz koncertiem Gulbenē, Kuldīgā un Rīgā, arī 24. jūlijā Svētā Jāņa baznīcā un 27. jūlijā Rīgas Domā. Lai arī vairākums no festivālā pārstāvētajiem komponistiem – Johans Sebastiāns Bahs, Arvo Pērts, Valentīns Silvestrovs un Džons Taveners – tradicionāli atrodas pastiprinātā atskaņotājmākslinieku un klausītāju uzmanības lokā, par 24. jūlija koncertu gan to nevarētu teikt. Tik sens un savdabīgs repertuārs Latvijā ir retums, tādēļ vēl jo lielāks prieks, ka arī tas spēja raisīt plašu publikas interesi. Koncertā “Vox Feminae” mūziķi iekļāva no Sīrijas un Bizantijas nākušos Austrumu baznīcas dziedājumus, Zviedrijas mutvārdu tradīcijā pārmantotos sieviešu atskaņotos psalmus un agrīnās daudzbalsības paraugus no 13. gadsimta spāņu “Las Huelgas” kodeksa; šo programmu ievadīja divi Bingenas Hildegardes un Zviedrijas Birgitas radītie antifoni (vienbalsīgi dziedājumi – Red.), tādējādi paužot visa koncerta koncepciju – atgādināt par sievietes lomu sakrālajā mūzikā un kristīgajā liturģijā, kura, kā zināms, vēl mūsdienās atrodas asu un kontraversālu diskusiju krustpunktā.

Ansambļa “Sarband” lasījumā katrs muzikālo tradīciju loks uzrunāja atšķirīgā rakursā. Mirjamas Andersenas skaidrajā un izlīdzinātajā soprāna tembrā Zviedrijā pierakstīto psalmu melismātiskie vijumi (kad vienai teksta zilbei atbilst vairāki melodiskie locījumi – Red.) precīzi atklāja šo dziedājumu atturīgo emocionalitāti, kamēr libānietes Fadijas Elhāges mecosoprāns plūstoši izgaismoja Tuvo Austrumu kristiešu skaņās ietērpto lūgšanu emocionāli koncentrēto izteiksmi. Viduslaiku spāņu mūzika savukārt te izskanēja prasmīgi un lokani izdziedātos harmoniskos sabalsojumos, bet ansambļa vadītāja Vladimira Ivanova spēlētie sitaminstrumenti piešķīra dzīvīgumu arī visarhaiskāko un askētiskāko māksliniecisko domu izklāstam, bet ik pa laikam dzirdamie zviedru mūziķes pieskārieni gotu arfai liecināja, ka tā laika cilvēkiem nav bijusi sveša arī liriskāku nianšu apjausma.

Jāteic, ka ne viss ansambļa sniegumā saucams par ideālu – abu dziedātāju tembrālās iespējas bija ierobežotas, un tādēļ dažkārt mūzikas dinamiskās virsotnes izklausījās pārāk sausas un saspringtas – taču jebkurā ziņā koncerts “Sievietes balss” sniedza kolorītu ieskatu līdz šim mazzināmos viduslaiku kultūras aspektos.

Klausītāju piepildīts bija arī Rīgas Doms, 27. jūlijā iepazīstot franču čellista Anrī Demarketa un ērģelnieces Diānas Jaunzemes sagatavoto Baha mūzikas programmu. Latvijā Anrī Demarketa vārds nav svešs – viņš vairākkārt uzstājies kopā ar kamerorķestri “Sinfonietta Rīga”, taču tieši atkalsastapšanās festivālā “Ad Lucem” izrādījusies vispārliecinošākā. Diānas Jaunzemes uzstāšanos diemžēl grūti nosaukt par radošu veiksmi – Ceturtās triosonātes otrā daļa “Andante” gan tika atspoguļota jaukā, gaiši pērļainā tembrā, taču uz beigām šāds konsekvents risinājums pārvērtās monotonijā, slavenā korāļprelūdija “Es saucu Tevi, Kungs Jēzu Kristu” šoreiz izskanēja nelīdzenos ērģeļu reģistru salikumos un faktūras slāņos, bet Doriskās tokātas re minorā citādi enerģiskajam lasījumam pietrūka precizitātes. Klausīšanos vairāk rosināja ērģelnieces un čellista tembrāli kontrastainā saspēle Re mažora sonātes violai da gamba ar pavadījumu trešajā daļā “Adagio”, taču par koncerta centru uzskatāmas trīs pēdējās no Johana Sebastiāna Baha sešām čella svītām Anrī Demarketa intepretācijā.

Baha svītas čellam izsenis uzlūkotas par Palestrīnas mesām vai Bulēza sonātēm līdzvērtīgas muzikālās perfekcijas paraugu, un seno baroka deju – alemandes, kurantes, sarabandas, gavotes un žīgas – ritma un struktūras modeļus komponists šeit izmantojis tādēļ, lai paustu visdziļākās un nopietnākās izjūtas un pārdzīvojumus, tiesa, nebūt neiztrūkstot arī vitālākam un objektīvākam pasaules redzējumam. Čellista priekšnesumā tad nu arī tika pilnvērtīgi iedzīvināts gan Baha mūzikas intelektuālais vēstījums, gan emocionālais izteiksmīgums, brīvi un virtuozi sekojot skaņuraksta pavērsieniem un priecējot ar izkoptu un bagātīgu instrumenta tembru. Demarketa uzstāšanās gan nebija gluži nevainojama – brīžiem čella tonim piemita pārmēru dzelžaina nokrāsa, citkārt intervāli un akordi varēja skanēt tīrāk – taču to atsvēra plašās, dziedošās kantilēnas (izvērstas melodiskās līnijas – Red.) un krāšņām, izsmalcinātām niansēm caurvītais mūzikas ritējums. Tikpat meistarīgi solists veidoja arī māksliniecisko dramaturģiju lielākās līnijās – kad pēc Ceturtās un Piektās svītas šķita, ka nu jau pietiek kavēšanās lēni plūstošos tempos un dramatiski piesātinātos tembrālajos rakursos, Sesto svītu Demarkets atskaņoja gaišākās noskaņās un impulsīvākā izteiksmē, solista sniegumu kopumā līdz ar to ļaujot uztvert kā pārdomātu un daudzpusīgu. Tādēļ arī jācer, ka šāda līmeņa interpretācijas nākamajā “Ad Lucem” festivālā atkārtosies atkal.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+