Mobilā versija
+0.5°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
2. jūlijs, 2012
Drukāt

Padomnieki savu politiku netaisa. Saruna ar Gundaru Daudzi

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

“Latvijas Avīzē” viesojās Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Gundars Daudze. Kopš stāšanās amatā šī ir pirmā plašākā intervija, ko Daudzes kungs sniedz presei. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš, Māris Antonevičs un Egils Līcītis.

 

V. Krustiņš: – Dzīve ir briedinājusi jautājumus, kuri, manuprāt, ir jūsu kompetencē. No pils puses dzirdam, ka notikšot “pārstrukturizācija”, un ar to izskaidroja divu padomnieku aiziešanu. Kādi būs šie pārkārtojumi, kas droši vien nenotiks bez jūsu klātbūtnes?

G. Daudze: – Būs pagājis gads, kopš strādājam visi kopā Valsts prezidenta kancelejā, un pa šo laiku radusies pārliecība, kas ir labi un kas varētu būt labāk. Domāju, darbabiedri man piekritīs, ka esam maza, bet laba komanda, kura darbā ierodas ar prieku un apņēmību, ka viens uz otru varam paļauties. Taču vienmēr var vēl labāk vai savādāk, un iecerētās izmaiņas visvairāk skar ekonomiski tautsaimnieciskās darbības bloku. Tā kā līdz galam nav noregulētas darba tiesiskās attiecības ar Egles kundzi, pagaidām vēl negribu atklāt šo pārkārtojumu būtību. Kas attiecas uz vēstures jautājumiem, turpina darboties gan Vēsturnieku komisija, gan Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisija, kurā strādā mūsu vēsturnieki kopā ar krievu ekspertiem, periodiski ar viņiem tiekoties.

– Politisko aforismu grāmatā ir teiciens – pasaki, kas tavi padomnieki, un es pateikšu, kas esi pats…

– Ļoti loģisks teiciens…

– Tāpēc, kādas būs šo iespējamo padomnieku personības, kāda – viņu kvalifikācija, kompetence, lai dotu prezidentam padomus?

– Tāpat kā nerodas šaubas par esošo padomnieku kompetenci, tā arī turpmāk tiks ņemts vērā, lai šie cilvēki būtu speciālisti savā jomā un sekmīgi iekļautos komandā. Nāks laiks, un informēsim sabiedrību gan par pārkārtojumiem, gan nosauksim personu vārdus. Kancelejas vadītājam ir uzdevums – salikt padomnieku zināšanas un skatījumus kopā, lai gūtu maksimālo rezultātu, lai īstais padoms nāktu īstajā vietā un īstajā brīdī.

 

Ir cilvēki, kuri seko, lai oficiālajās ceremonijās viss notiek pēc protokola – pieiešana no pareizās puses, pareizajā laikā un pareizajā kārtībā un viss notiek kā pa diedziņu. Ja šie cilvēki ir bijuši uzdevuma augstumos un nodrošinājuši, ka viss ir kārtībā, tad no malas šķiet, cik viegli un raiti viss notiek. Toties, ja kaut kas noiet greizi, to uzreiz pamana.

 

Tāpat ar padomnieku komandu – tai jāstrādā itin kā nejūtami, panākot iespaidu, ka lietām tā arī jānotiek, kā tās notiek. Bet, protams, tā pamatā ir daudz padarītu darbu, izlasītu dokumentu, sistematizētu saskaņojumu, kā padomnieki panāk to, lai politika, ko vēlas īstenot prezidents, iespējami mērķtiecīgāk īstenotos.

– Inteliģences aprindās vairāk pamanīta prof. Zundas aiziešana, un ir neziņa, vai tas saistās ar to, ka pils zaudējusi interesi par vēstures nozari. Šāda padomnieka aiziešana samazinās iespaidu uz vēstures jautājumu jomu.

– Negribētos piekrist. Kā minēju, Vēsturnieku komisija, tajā sastāvā arī Zundas kungs, turpina strādāt. Arī Mazākumtautību padome turpina darbu. Jautājums – vai tas bija optimālākais modelis, ka par abiem šiem jautājumiem atbild viens cilvēks, kurš tiek algots uz pilnu slodzi, vai kā tagad, kad atbildība sadalīta vairākiem esošajiem padomniekiem. Antonijs Zunda “nepazūd” no pils, jo esam labi ar viņu sastrādājušies, un nav pamata bažām, ka pilī būtu zudusi interese par vēsturi.

– Daudzes kungs, tas ir jūsu viedoklis, bet prof. Feldmanis ir paudis emocionālu uztraukumu par Zundas aiziešanu, sak, vai nelikvidēs arī Vēsturnieku komisiju?

– To rakstiet melns uz balta, ka nevienam ne prātā nenāk likvidēt Vēsturnieku komisiju!

– Jā, bet vēsturniekiem ir vajadzības, ko līdz šim varēja kaut vai apspriest ar Zundas kungu. Feldmanis ieminējās, ka uz Latvijas 100. gadadienu derētu izdot vēstures enciklopēdiju, taču nav naudas un viņam nav vairs neviena, ar ko īsti runāt. Kā tagad saka, vēsture ir diezgan sensitīvs jautājums un ar to jānodarbojas.

– Komisijā ir atbildīgais sekretārs – kā lietu kārtotājs. Attiecībā uz naudas piešķīrumiem – kancelejai ir budžets un, ja noderīgiem mērķiem ir paredzēti līdzekļi, tad tie tiek iedalīti un izmantoti. Personāliju maiņas nepārliks akcentus, un nav iemesla bažām, ka kaut kas būtisks netiks finansēts. Tikko, piemēram, saskaņoju tāmi, lai samaksātu par Vēsturnieku komisijas pārstāvju pētījumiem.

– Nē, nav runas, ka tūliņ trūks naudas Vēsturnieku komisijas darbībai, bet vēsturei vajadzīgs savs aizbildnis, moderni izsakoties, lobijs, kurš skatās, kas notiek ar vēsturi. Kādu vēstures virzienu tagad stutēs pils? Zunda, Feldmanis pieder pie akadēmisku pētnieku loka, taču aktualizējies arī aculiecinieku “dzīvās” atmiņas, stāstiņu virziens, un ir jautājums, kā izturēsies pret vēsturi.

– Nav paredzams, ka atbalsts Vēsturnieku komisijai mazināsies, tur strādā tie paši pētnieki, kas strādāja, – kālab lai attieksme mainītos?

E. Līcītis: – Prezidents uzņēmies saliedētāja misiju un, to sācis, mēģinot tuvināt abu pušu vēl dzīvi esošo latviešu karotāju viedokļus. Tas ir tā kā augstāk par vēstures izpēti, un varbūt akadēmiskā Zundas kunga vietā nāks kāds “politiskāks” cilvēks?

– Šī amata vakance netiks aizņemta – vēstures padomnieka nebūs…

– Bet “politiskāka” persona būs?

– Vēlreiz saku – vēstures svarīgumu neapstrīdēsim, un tikpat svarīgi ir, ar kādiem interpretējumiem viens otrs nāk klajā attiecībā uz Latvijas apzināto vēsturi. Taču neredzu iemeslu, lai pils uzstādījumos kaut kas mainītos. Jūs minējāt “cilvēciskās atmiņas”, kuras arī tagad sadzīviskā līmenī tiek pārcilātas, lai uzjundītu emocijas it īpaši pirms zināmiem datumiem.

 

Attiecībā par prezidenta misijas uzņemšanos saliedēt – to ir sapratuši abu pušu karotāji. Zīmīgs bija pagājušās nedēļas piemērs, kad “SC” atsauca savu iesniegto likumprojektu par Otrā pasaules kara dalībnieku statusu.

 

Tur bija motivācija: sagatavot visas puses apmierinošu likumprojektu, norobežojoties no tiem, kuri neatkarīgi no tā, kurā frontes pusē karojuši, ir izdarījuši noziegumus. Atsaucot likumprojektu, deputāte Cvetkova, “SC” frakcijas locekle, pateica ievērības cienīgu frāzi – labāk slikts miers nekā labs karš. Tas nozīmē, ka šobrīd varbūt esam diezgan tuvu tam, lai traģiskās vēstures lappuses varētu pāršķirt visiem, vismaz daudziem, pieņemamā veidā. Būtībā abās frontes pusēs karojušie bija agresīvu lielvaru ķīlnieki un upuri. Ne ar ko neatšķīrās 1944. gadā vācu armijā, leģionā iesauktais puisis no sarkanarmijā mobilizētā. Abiem pārāk daudz izvēles ceļu nebija – varbūt mēģināt iesprukt mežā, bēgt, dezertēt un tad lai tevi nošauj vai ļauties karakalpībai okupācijas varām. To diemžēl bieži aizmirst.

V. Krustiņš: – Patlaban, šķiet, izdevies savest kopā tos, kuri bija Brāļu kapos, bet neaizmirsīsim, ka liela publikas daļa pulcējas Pārdaugavā. Tā nekontaktē un nepiedalās izlīguma sarunās – vai jums ir citas ziņas?

– Pilī bijušas gauži pretēju uzskatu pārstāvju grupas, organizācijas, kuras apvieno gan padomju, gan vācu pusē karojošos…

– … latviešus?

– Jā, taču Rīgas pilī ir bijuši arī Latvijas un Krievijas sadarbības asociācijas biedri, kuri faktiski pārstāv šeit dzīvojošos Krievijas pilsoņus.

 

Ne etniski, ne pēc frontes pusēm neviens netiek šķirots, jo ir interese aizsākt tuvināšanās procesu. Protams, te nevar būt runa par kara noziedzniekiem vai politikas taisīšanu uz kara veterānu rēķina. Tas nebūs viena mēneša un viena gada process, iespējams, ka vienam jāatmet savi stereotipi, otram jāsper pretī solis pa solītim – tā atrod vidusceļu.

 

– Ja pareizi saprotu, prezidents neaprobežojas tikai ar divu kārtu militāristu uzskatu izlīdzināšanu. Šis pasākums varētu sekmēties tad, ja attieksies uz visu Latvijas sabiedrību?

– Protams.

– Un, ja tā, vai jau redzat iezīmējamies pozitīvas perspektīvas? Bet varbūt izjūtat pretdarbības pretpasākumus?

– Prezidenta pilī Labas gribas manifestu parakstījuši visdažādāko uzskatu un tautību ļaudis. Šī vienojošā dokumenta radīšanā piedalījušies arī Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas deputāti – no visa politiskā spektra partijām. Tie ir pozitīvie piemēri, taču reizēm rodas arī tāds iespaids, ka ir daļa “aprindu”, kam interesē tikai viens: lai būtu konflikts. Ja nav, tad vajag to uzkurināt. Tie ir vienas un otras puses politiskie radikāļi, kuri viens bez otra nemaz neizdzīvotu, tāpat kā bez šiem nevajadzīgajiem saasinājumiem politikas telpā.

– Par radikāļiem ir diezgan tradicionāls arguments, bet rodas grūtības norādīt, kuri īsti ir šie radikāli noskaņotie. Lūk, Bērziņa kungs parādīja valstisku labvēlības žestu, apmeklējot avīzi “Čas”, sniedzot interviju. Nepagāja ne sprīdis, kopš valsts galvas apmeklējuma, kad “Čas” “atbildēja”, publicējot izteikti naidīgu, provokatīvu materiālu, kurā apgalvots, ka Latvija bijusi Krievijas teritoriālā daļa, kuru Staļins 1940. gadā atdabūja. Neesot bijusi okupācija. Šāda piedauzība taču nav uzskatāma par pozitīvu atsauksmi prezidenta labi domātām iniciatīvām. Nekāda izlīdzinājuma nebūs, ja valsts politika nāk ar vienu noskaņojumu, bet otrā pusē būs skaidri negatīva reakcija.

– Šo man grūti komentēt, bet vaicāšu pretī – vai būtu labāk, ja, teiksim, avīzē “X”…

– Avīze nav “X”, to sauc “Čas”.

– Bet vai būtu labāk, ja tajā neparādītos racionāli, valstiski viedokļi, kas ir alternatīvi avīzē paustajam?

 

Diez vai taisnākais ceļš ir šķirot, pie kā iet runāt, pie kā neiet. Būdams Saeimas priekšsēdētāja amatā, devu intervijas krievu avīzēm – arī pirms 16. marta skaidri un nepārprotami izteikdams savas domas. Šīs avīzes lasa pietiekami liela sabiedrības daļa, un, ja es nepiekrītu tam, kas rakstīts vienā lapā, tomēr labprāt atrodu citu viedokli citā lapā.

 

E. Līcītis: – Taču pats tikko apstiprinājāt, ka “mieru uz izlīgumu mīlošām” iniciatīvām pretdarbojas šķeltnieciski spēki.

– Protams, taču uzsvēru, ka Lindermans nevar iztikt bez pretmeta nacionālajā spārnā un otrādi. Šis piemērs ir visai triviāls, taču viņi katrs pārstāv dažādu ideoloģiju.

V. Krustiņš: – Viens temats, kas mūs avīzē nodarbina un par ko gribam jautāt arī jums – vai nebūtu laikus jāgatavojas Latvijas valsts simt gadu atzīmēšanai? Nopietni jubilejas pasākumi prasa sagatavošanos un laiku darbu izpildei – ja nu sabiedrībā rodas domas iemūžināt gadadienu ar pieminekli, ja nu ir minētā interese izdot vēstures enciklopēdiju.

– Šis temats patiešām drīz aktualizēsies. Mans personīgais viedoklis ir, ka prezidenta institūcija var atsaukties uz līdzdalību jebkurām labām iniciatīvām šajā sakarā, taču gadadienas organizēšana acīmredzot jāuzņemas īpašai rīcībkomitejai vai padomei. Tam, protams, vajadzēs gan budžetu, gan sapratni, kā atzīmēsim valsts simt gadus, tomēr vēl pirms tam mums godam jāsagatavojas Rīgai kā Eiropas kultūras galvaspilsētai 2014. gadā un Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienībā.

– Nu, un vai šīm iniciatīvām nebūtu jānāk no kāda varas zara Latvijā, no Saeimas, pils vai Ministru kabineta?

– Šādās jubilejās “zari” parasti līdzdarbojas, taču, Latvijas 90 gadus svinot, svētku organizācijas komiteju vadīja prezidents Zatlers. Līdz simt gadiem vēl ir paliels laika sprīdis, taču sevišķi nav jāvilcinās ar pasākumu plānošanu, it īpaši ar ideju, vīziju apkopšanu.

E. Līcītis: – Sakiet, lūdzu, kas lasāms Valsts prezidenta pastā? Jūs kā kancelejas vadītājs zināt, ko raksta, ko vēlē, par ko sūdzas valsts galvam?

– Pasts ir apjomīgs un daudzveidīgs. Ir dažādas tēmas – sākot ar tekošu ēkas jumtu, nesaskaņām, īpašumus dalot, un lūgumiem palīdzēt atrisināt kādu sasāpējušu problēmu attiecībās ar valsti vai pašvaldībām, līdz pat garām pārdomām un vērtīgiem ieteikumiem, kā uzlabot dzīvi valstī. Netrūkst konkrētības jautājumos un priekšlikumos, taču viena liela daļa korespondences īsti nav prezidenta institūcijas ietvaros un kompetencē. Uz šīm vēstulēm arī tiek atbildēts, tās tiek pāradresētas pēc piekritības, kā arī tiek sekots līdzi tam, kā jautājumi risinās. Minēšu vienu konkrētu vēstuli e-pastā. Pils mēbeles un interjerus veidojis mākslinieks Ansis Cīrulis, un kāds vecāks vīrs man atrakstīja, ka pie mājas Jūrmalā, kur Cīrulis dzīvojis, ir visai bēdīga izskata piemiņas plāksne.

 

Par to pārliecinājās mūsu darbinieki, es zvanīju minētajam kungam un informēju, ka lūdzām gādāt par plāksnes savešanu kārtībā gan Jūrmalas domei, gan Kultūras ministrijai. Kungam bija liels pārsteigums, ka viņam zvana, atbild. Viņš paredzēja, ka rakstītais kaut kur pagaisīs kancelejas papīros.

 

Bet nekādā gadījumā negribu apgalvot, ka nekas nenotiek, kamēr kāds nelūdz palīdzību prezidentam. Manuprāt, gan valsts, gan pašvaldību iestādēs ir daudz darbinieku, kuri labprāt sadarbojas un uzklausa iedzīvotājus.

M. Antonevičs: – Kad kļuvāt par Valsts prezidenta kancelejas vadītāju, daudzi tā vien apkārt runāja, ka nu Bērziņa kungs būšot “zem Ventspils ietekmes”, jo bijāt apvienības “Latvijai un Ventspilij” biedrs.

– Ventspilī man joprojām ir māja, sieva, kaķis un dežūras slimnīcā, darbību partijā iesaldēju jau pirms gada. Taču tur aktīvi joprojām darbojas liela daļa ventspilnieku, un, ja, piemēram, redzēšu pretī nākam kolēģi Gunti Blumbergu, nebēgšu no viņa pāri ielai. Bet lai cilvēki vērtē, vai, pēc viņu domām, pašlaik uz pili ir ietekme jel kādai partijai. Es saku – viennozīmīgi ne. Turklāt, ņemot vērā prezidenta Bērziņa dzīves pieredzi, patstāvību, viņš uzklausa vienu, otru, trešo un piekto viedokli, taču lēmumus pieņem pats. Es jau teicu, ka kancelejā arī strādā ļoti dažādi cilvēki, teiksim, pirms gada man nelikās, ka būs laiki, kad dzeršu kafiju kopā ar Jāni Maizīti.

 

Izšķirošais faktors prezidenta komandas sadarbībā ir profesionalitāte un tas, cik rāmi tu noliec malā savas ambīcijas – kopdarba labā, kam jānoved pie tā, lai prezidenta uzņemtais kurss sabiedrībā gūtu izpratni un atbalstu. Padomnieki savu politiku netaisa.

 

Mēs kontaktējamies gan ar Saeimā ievēlētiem politiskajiem spēkiem, gan ar tur strādājošām komisijām, ar valdību un tās vadītāju, vērīgi sekojot likumdošanas darbam un politiķu iniciatīvām. Atkarībā no situācijas un vajadzības Valsts prezidents ir ticies, šķiet, arī ar visiem ministriem – paralēli regulārajām Dombrov-
ska kunga vizītēm pilī. Aizejot no Saeimas, esmu saglabājis labas attiecības ar daudziem bijušajiem kolēģiem, un arī viņi mani joprojām pazīst un sveicina. Gan Saeimā strādājot, gan pašreiz cenšos uzsvērt – Latvija ir parlamentāra republika un no tā daudz kas izriet. Manuprāt, izrietošais pārsvarā ir priekšrocība, nevis trūkums.

V. Krustiņš: – Prezidenti parasti ir ļoti aizņemti cilvēki, un, kā saprotam, iepriekšējais kancelejas vadītājs Rinkēvičs Zatlera kunga uzdevumā tika veicis dažādas pieņemšanas, saskaņošanas, gandrīz kā tāds viceprezidents. Vai jums arī ir liela slodze un jāuzņemas daļa prezidenta darba?

– Nē, palabošu – prezidenta darbu var darīt tikai prezidents, Satversmē paredzētos īpašos gadījumos – Saeimas priekšsēdētājs. Bet, protams, ir lietas, kuras man ir pienākums saskaņot, norunāt un kārtot, lai varētu salīmēt kopā lielo bildi un radīt skaidrību, kas un kāpēc notiek, lai prezidentam ir pieeja vispusīgai informācijai. Par to gādā arī visi padomnieki. Mums jābūt labi un ļoti labi informētiem cilvēkiem – līdzās vēl labāk par notiekošo informētam prezidentam.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+