Horoskopi un mistika

Maģiski rituāli, kas vieno burvjus, magus un priesterus 16

Foto-Shutterstock

Maģijas saknes iestiepjas dziļi vissenākajos laikos, kad cilvēks vēl ne tikai nepazina rakstību, bet par kuriem mēs vispār teju vai neko nezinām, izņemot to, par ko vēsta praktiski visu pasaules tautu folklora un dažādi vēsturiskie avoti. Un senajos laikos burvji un zintnieki bija ierasta parādība, pat pastāvēja konkrēta reliģija, ko mūsdienās dēvē par Viku un par kuras noslēpumainajiem maģiskajiem rituāliem zināms vien pēc atstāstījuma avotos, taču ir skaidrs, ka tas mūsu tālīno senču rokās bijis pārsteidzoši iedarbīgs līdzeklis.

Raganas un burvji
Būrējus, zintniekus jeb tā dēvētās raganas visos laikos cilvēki gan godājuši, gan no tiem baidījušies, jo parastam cilvēkam šie ļaudis allaž šķituši vairāk nekā savādi. Izņēmums nav arī mūsdienas. Tostarp visos laikos bijis arī tā, ka daudzi no maģijas pārvaldītājiem sevi absolūti nav uzskatījuši par burvjiem vai raganām. Viņi bijuši pārliecināti, ka patiesībā ir “kaut kas vairāk” – tādi, kas spēj vadīt un ietekmēt citu cilvēku dzīves un likteņus.

Daudzos okultajos virzienos, kas saglabājušies līdz pat mūsdienām, pieņemts maģiju iedalīt atbilstoši krāsām un tās mijiedarbības pakāpei ar apkārtējo pasauli. Piemēram, visiem labi zināmā (vismaz bieži par to dzirdēts) melnā maģija ne gluži vienmēr nodara tikai kaitējumu un ļaunumu. Viss atkarīgs no tā, kādus mērķus izvirza attiecīgais adepts jeb maģijas virziena sekotājs, māceklis. Un melnā maģija faktiski nekad nav bijusi tikai ļaunuma iemiesojums.

Šādai attieksmei pamatā ir tas, ka dažādu iemeslu dēļ mūsdienu pasaulē jebkādas maģiskās darbības ar upurēšanas elementiem nezin kāpēc pieņemts uzskatīt tikai un vienīgi par melnās maģijas maģisko rituālu.

Lai gan vienlaikus arī daudzviet vēl joprojām par legālu atzītajā kristietībā arī ir tradīcija upurēt, piemēram, nolikt svecīti – sak, svecīte iedegas, tās liesma attīra dvēseli un visas upurētāja lūgsnas un piedošanas prasības izpildīsies.

Praktiski tieši tas pats rezultāts gūstams tad, ja līdzīgā veidā rīkojas melnās maģijas adepts, tikai viņš savās darbībās vēršas pie citas dievišķās konstrukcijas.

Katrai tautai vienmēr bijuši pašai savi ticējumi un reliģijas. Tostarp arī savas idejas visaktīvākajiem uzspiedējiem kristiešiem dažādās valstīs dažkārt pat ievērojami atšķiras pielūgsmei izlikto svētbilžu personāžu veidols, kā arī atsevišķos rituālos izpaužas lai arī neliela, bet tomēr skaidri saskatāma maģijas deva. Un tas ir tradīcijas mūžīguma jautājums. Proti, lai kāda reliģiskā doktrīna valdītu konkrētajā laika posmā, tomēr garīdznieks vienmēr bijis tāds kā savienojošais posms starp lūgsnu objektu un tā dēvētajiem augstākajiem spēkiem.

Faktiski gluži kā garīdznieki darbojas arī tā sauktās baltās raganas, kuras tā dēvē (vismaz viņas pašas sevi) tāpēc, ka šīs būtnes ar savu maģiju pat necenšas radīt kaitējumu apkārtesošajiem, tikai ārstē un palīdz risināt samilzušās problēmas. Tostarp cilvēki praktiski visas raganas uzskata vienkārši par sliktām, par melnajām. Tāpēc, ka cilvēkus biedē viņu maģiskums, viņu skatienā vīd noslēpumainība, zinības. Un, kā pauž pētnieki, katra šāda ragana patiešām daudz ko iespēj. Lai gan vēstures gaitā uzkrāta gūzma faktu par to, ka brīnumus radījuši arī cilvēki, kuriem pat nav bijis prātā nodarboties ar maģiju.

Ne gluži visi to spēj
Savā ziņā ne gluži bez vēsturiska pamatojuma maģija un visa veida “raganības” allaž saistītas tieši ar sievieti. Kaut kas cilvēces attīstības gaitā licis maigajam dzimumam noticēt, ka uz konkrētu objektu ar domu spēku vērstas vēlmes spēj īstenoties. Sievietes apreibinājušas vīriešus, pieberot visādas vielas ēdienam vai dzērienam – nolūkā gan piesaistīt iekāres objektu sev, gan vēlāk arī noturēt viņu, neļaujot aiziet.

Ja attiecīgā objekta, uz kuru iecerēts novirzīt maģisko iedarbību, nav tiešā tuvumā, raganas mēdz izmantot viņa fotogrāfiju. Arī zinātnieki apstiprinājuši, ka cilvēka fotogrāfija sevī glabā gluži konkrētu informāciju par viņu – daļa ēteriskā ķermeņa saglabājas objekta fotoattēlā. Un – jo lielāka ir vēlme iedarboties uz objektu, jo labāks var būt vēlamais rezultāts. Tostarp speciālisti iesaka neizvietot publiskai apskatei mazu bērnu un kāzu fotogrāfijas, jo tām esot salīdzinoši viegli uzlikt negatīvo iedarbību.

Mūsdienās ar maģiju vēlas nodarboties daudzi, taču ne visiem piemīt atbilstošas spējas jeb izpratne par lietu būtību. Visu veidu iedarbība balstīta operatora spējā atraisīt savus iekšējos spēkus. Ja ragana vai burvis šajā aspektā ir pietiekami spēcīga būtne, tai, pirmkārt, daudz kas patiešām var izdoties, otrkārt, var iztikt bez īpašiem rituāla papildinājumiem. Taču, ja cilvēks šajā izpratnē nav spēcīgs, nākas saukt palīgā augstākos spēkus. Daudzas raganas paudušas, ka savu lāstu uzliek konkrētā cilvēka problēmu zonai. Piemēram, ja cilvēkam neveidojas gluži sekmīga personīgā dzīve, lāsta spēku sakoncentrē tieši uz to, kā rezultātā izvēlētā upura problēmas saasinās vēl vairāk.

Tāpat raganas arī atzinušas, ka tajā gadījumā, ja attiecīgais cilvēks pilnībā netic tam, ka lāsta uzlikšana vispār ir iespējama, visi centieni to tomēr uzlikt būs vai nu ar ļoti vāju rezultātu, vai vispār neko nedos. Protams, nav ieteicams par to katrā ziņā pārliecināties praksē, taču jāsaprot arī tas, ka ne visas dzīves nepatikšanas norakstāmas tikai uz kaut kādu maģisko iedarbību.

Esi pats sev
Vēl bez fotogrāfijām maģijas piekopēji savām darbībām izmanto arī citus objektus, piemēram, lelles. Tās izgatavo gan no audekla, gan vaska, piešķirot izvēlētā upura vārdu un veicot ar tām dažādas rituālās darbības. Taču ne vienmēr ar tādas lelles palīdzību var censties cilvēkam tikai kaitēt. Piemēram, izgatavojot sava bērna lelli, māte var uzlikt viņam sargājošus buramvārdus un glabāt to kā talismanu, un tādā gadījumā viss iespējamais noraidītais ļaunums novadīsies uz lelli, savukārt bērns paliks neskarts – vesels un laimīgs.

Vēl maģijas adepti izmanto arī zīmētu izvēlētā upura portretu, jo valda uzskats, ka tajā saglabājusies objekta enerģija. Šī enerģija var būt gan pozitīva, gan negatīva. Tas pats ir faktiski ar jebkuru citu attēlu un tajā saglabāto enerģiju. Labi zināms, ka ir tādi attēli, kurus uzlūkojot cilvēks gluži fiziski sajūt, kā zaudē enerģiju. Speciālisti pauž, ka tādas mēdzot būt arī daudzas svētbildes, pēc kuru uzlūkošanas cilvēks it kā nomierinās, lai gan patiesībā viņš vienkārši zaudējis (atļāvis nosūknēt) enerģiju.

Attēlā saglabātās enerģijas jauda atkarīga vispirms no tā domu stāvokļa, kādā tas radīts. Ja tas radīts negatīvu emociju uzplūdā un nelāgos nolūkos, tad, pats par sevi saprotams, šim darbam piemitīs negatīva enerģētika. Ja radīšanas mirklī valdījušas gaišās domas, tad vēlāk ikviens tā aplūkotājs gūs pozitīvu enerģiju pats, nevis atdos to attēlam. Starp citu to atbalsta arī zinātne, paužot, ka par konkrēta darba enerģētikas būtību var palīdzēt rast skaidrību profesionāls bioenerģētiķis. Ja tādu iespēju nav, tad cits nekas neatliek – jāmēģina saprast, ko pauž paša sajūtas.

Saistītie raksti

Maģijas zinātāji vērš uzmanību arī uz to, ka nav ieteicams līdzās aizgājušo personu fotogrāfijām novietot dzīvo attēlus vai vispār jebkādas viņiem piederošas lietas. Tas ne pie kā laba nenovedīs, jo esot pārbaudīts – mirušie izsūc dzīvo enerģiju. Proti, barojas ne jau satrūdējusī mirušā miesa, bet gan dvēsele. Arī kapakmeņos taču parasti ievieto tikai aizgājēja attēlu, nevis viņu kopā ar vēl dzīvajos palikušo dzīvesbiedru, vai ne?

Maģijas māksla ir visnotaļ smalka padarīšana. Ne gluži katram tā izdodas, ne katrs spēj saprast tās sekas vai pat iemeslus. Speciālistu, tostarp arī mūsdienu zinātnieku, ieteikums ir viennozīmīgs – vislabākā sevis aizsardzība ir ticēšana pašam sev un saviem iekšējiem spēkiem, un jebkāda ļaušanās reliģiskiem vai maģiskiem māņiem drīzāk ir sevis graušana jeb vismaz sava dzīvotspēka nopietna mazināšana.

LA.lv