Pajoko arī pašas par sevi 0
Ausma Bērtulsone (85) un Mirdza Šmite-Pētersone (85) ir ilggadējas Rīgas pensionēto skolotāju kluba dalībnieces. Ik pa laikam kluba saietos viņas uzstājas ar pašu sagatavotiem uzvedumiem jeb skečiem, kuros ironiski vērtē ačgārnības politikā, sadzīvē un cilvēku savstarpējās attiecībās.
Amī un Cecī
Apveltītas ar pietiekamu paškritikas devu, Ausma un Mirdza pasmejas arī par sevi, saviem gadiem un izspēlē dažādas komiskas situācijas, kādās var iekulties seniori. A. Bērtulsone: “Mēs tēlojam īstas mietpilsones, kurām darbs nav pie sirds, bet kuras meklē lētu dzīvi un bagātus pielūdzējus. Sevi esam nosaukušas par Amāliju un Cecīliju, tādos skaistos latviešu vārdos, bet skečā viena otru dēvējam žargonā – tikai par Amī un Cecī.”
“Dialogus sākumā pašas gudrojām, bet tagad sakrājam periodikā lasīto, retāk dzirdētās anekdotes, jocīgus dzīves atgadījumus, visu, kas noder, un tad liekam kopā,” papildina Mirdzas kundze. Pirms uzstāšanās notiek mēģinājumi, tiek slīpēti izteicieni. Visu lomas tekstu paturēt galvā vairs nespējot, tāpēc izlīdzas ar špikeriem, kas sarakstīti uz žurnālu lappušu malām. Tie esot visu uzvedumu obligāti rekvizīti. Tāpat kā komiskās parūkas, kas abas kundzes pārvērš par klīrīgām pilsētas dāmiņām. Viņas dzīvojas pa kafejnīcām, malkodamas tumšo dzērienu un aprunādamas līdzpilsoņus. “Labais un kārtīgais ir ikdienā, bet šeit cenšamies parādīt muļķīgo, izskaužamo. Negāciju dzīvē netrūkst, tikai jāprot pamanīt,” piebilst Mirdza.
Savus tērpus kundzes meistaro pašas. “Esam kara laika paaudze, tādi kā Gogoļa pļuškini, kas neko nemet projām. Vecas kleitas, blūzes, cepures. Piemēram, to sarkano rozi sameistaroju no vecas šalles, viens mirklis un gatavs!” skaidro Ausma.
“Padomju gados populāras bija virpotas koka krelles. Tagad tās velkam no kastēm laukā un liekam ap kaklu. Bet to, kas galīgi apnīk, atdāvinām Inesītei no “Retro” fotodarbnīcas. Viņa ir mūsu kluba galma fotogrāfe. Ik rudeni, kad godinām pensionārus jubilārus, atnāk mūs iemūžināt.”
Dabas dots talants
Ausma un Mirdza “tejāteri” spēlē jau vairāk nekā 30 gadus. Pirmā uzstāšanās tapusi, lai kādā svētku reizē iepriecinātu savus darbabiedrus pirmsskolas bērnu iestādē. Tur abas gandrīz visu darba mūžu arī nostrādāja: Ausma par audzinātāju, bet Mirdza – par metodiķi.
Vēl tagad abas smej, ka, pateicoties parūkām un impozantajiem tērpiem, kolēģi sākumā viņas nav atpazinuši. Arī pēc tam, kad aizgājušas pensijā, vēl ilgi aicinātas uz veco darba vietu uzstāties.
Interesanti, no kurienes abām tāds optimisma gars? Ausmai tas esot dabas dots talants, jo ģimenē par spīti dažādām grūtībām daudz jokots un smiets. Gan viņas tēvs, kas 18 gadu vecumā kļuvis par Brīvības cīņu dalībnieku, gan onkulis, kas apprecējis igaunieti, bijuši lieli jokdari un smējēji, arī asprātīgu teicienu autori. Piemēram, tēvs, pamanījis, ka mājas runcis ticis pie krējuma ķērnes, nosaka – nu mamma kaķim tagad sānus mērīs. Bet kara gados dzimusi ģimenes devīze, ko Ausma joprojām atceras: “Kuģi grimst, lidmašīnas krīt, cilvēki mirst, bet mēs par tādiem s… (niekiem) kreņķējamies!”
Viedoklis
Ausma Andersone, Rīgas pensionēto skolotāju kluba valdes priekšsēdētāja: “Par mūsu kluba valdes loceklēm Ausmu un Mirdzu sakām – viņas nodarbojas ar humoru, bet ne tikai. A. Bērtulsone savulaik mācījusies J. Rozentāla mākslas skolā. Viņa regulāri sagatavo ļoti jaukas, nopietnas lekcijas par saviem bijušajiem skolotājiem – ievērojamiem gleznotājiem: Leo Svempu, Kārli Miesnieku un citiem. Lekcijas ir interesantas, tāpēc ar tām grib iepazīties arī mūsu draugi – Jelgavas pensionētie skolotāji un aicina viņu uzstāties.
Savukārt Mirdza allaž ir tā, kas mūsu kluba biedrus pārstāv skumjajās reizēs, kad atkal kāds seniors jāpavada mūžības ceļā. Viņa uzskata par savu pienākumu atdot pēdējo godu, turklāt veltot izjustus, skaistus vārdus.”
