Mobilā versija
Brīdinājums +12.2°C
Vitālijs, Ralfs, Valgudis
Trešdiena, 23. augusts, 2017
23. marts, 2016
Drukāt

Uldis Šmits: Pa jaunam jādefinē ES un Krievijas turpmākās attiecības (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Uldis Šmits

Marta vidū Eiropas Savienības valstu ārlietu ministru sanāksmē jeb Ārlietu padomē tika iezīmēti vispārējie principi ES turpmāko attiecību veidošanā ar Krieviju. Tas ir nepieciešams, jo līdzšinējā koncentrēšanās vienīgi uz sankciju pagarināšanu vai atcelšanu nesniedz atbildi, uz kādiem pamatiem minētās attiecības būtu veidojamas. Agrākie sadarbības ietvari vairs neder, un vecie, vēl pagājušā gadsimta 90. gados sacerētie teksti par “kopējās vērtībās” balstīto partnerību, tagad šķiet pagalam dīvaini. Jo ir kļuvis skaidrs, ka vismaz oficiālā līmenī nekādu kopēju vērtību nav. Tas gan bija noprotams jau visai drīz pēc Putina nākšanas pie varas Krievijā. Cits jautājums (retorisks), kāpēc daudzi to ilgstoši centās neievērot.

Jeļcina ēras plaukumā (1994) noslēgtais Partnerības un sadarbības līgums, kas stājās spēkā 1997. gada decembrī uz desmit gadiem, vēl nebija savu termiņu lāgā nokalpojis (2007), kad tika ievadītas sarunas un tapa dažādas iestrādes par auglīgu sadarbību “no Lisabonas līdz Vladivostokai”. Eiropas atbildīgās amatpersonas visā nopietnībā runāja par šo “drošības un tiesiskuma telpu”, kurā, kā klāstīja iepriekšējais Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Barozu, viscaur būs raksturīga “cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana, tostarp brīvi un neatkarīgi plašsaziņas līdzekļi un kopējo vērtību efektīva piemērošana ar neatkarīgas tiesu sistēmas palīdzību”. Krievijas demokrātu aprindas, kuras tolaik vēl varēja puslīdz izpausties, brīdināja, ka tādi sapņojumi ir atrauti no realitātes. Viņi – Krievijas biedrības “Memoriāls” pārstāvji un citi naivie ideālisti –, iespējams, nesaprata vai īsti negribēja ticēt, ka noteicošā ir nevis Eiropas valdošo politiķu pieķeršanās pamatbrīvībām, bet gan biznesa intereses. Tas apstiprinājās arī pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā, kad Brisele attiecībās ar Maskavu nesteidzās mainīt savu “padziļinātas sadarbības modeli”. Un, lai gan zināma piesardzība Eiropā jau bija stipri jaušama, dažās valstīs, piemēram, Latvijā, “kopējās telpas” veidošanas entuziasms līdz ar ieinteresēto personu uzstājīgajiem aicinājumiem “nolikt vēsturi malā” pat sasniedza augstāko pakāpi. Turklāt drīzumā, 2011. gadā, Putins, pieteikdams savu atgriešanos Kremlī, kaut arī viņa īsā prombūtne bija visai nosacīta, un celdams galdā savu Eirāzijas savienības projektu, lielā mērā izmantoja to pašu šķietami eiropeisko terminoloģiju. Proti, ka Eirāzijas savienība “tiks būvēta uz kopīgiem integrācijas principiem kā daļa no Lielās Eiropas, ko apvieno tādas kopīgas vērtības kā brīvība, demokrātija un tirgus likumi”. Tas atšķīrās kā diena pret nakti no Kremļa vēlākajām tēzēm par krievu pasauli, tās iemītnieku īpašo ģenētisko kodu un to, ka starptautiski atzītajām valstu robežām nav sevišķas nozīmes. Faktiski vienīgā noderīgā viņa toreizējā atziņa attiecas uz “tirgus likumiem” ar nosacījumu, ka arī tie netiek iekļauti pret Rietumiem vērstā hibrīdkara instrumentārijā.

Lai vai kā, bet šodien izlikšanās vairs nav iespējama, tāpēc vajag definēt attiecības pa jaunam. Pirmais nozīmīgākais mēģinājums to darīt ir Eiropas ārlietu ministru un Federikas Mogerīni izvirzītie principi, un tie, jādomā, atspoguļosies arī līdz jūnijam izstrādājamajā Eiropas ārpolitikas un drošības politikas stratēģijā: Krimas aneksijas neatzīšana, prasība pildīt Minskas vienošanos, ES kontaktu veicināšana ar Austrumu partnerības valstīm, Eiropas enerģētiskās drošības nostiprināšana, sadarbošanās ar Maskavu noteiktos ārpolitikas virzienos (Sīrija, Tuvie Austrumi, Irāna), kā arī Krievijas pilsoniskās sabiedrības atbalstīšana, īpaši uzturot ciešākas saites ar jauniešiem. Viņi iemieso pēdējo atlikušo iespēju mums kādreiz sastapties mītiskajā kopējo vērtību telpā.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Reālā situācija un notikumi Eiropā rada pārliecību, ka Krievijai un ES ir viens kopīgs mērķis – sgraut Eiropas savienību. To veiksmīgi dara abas puses. Atšķiras tikai metodes. Viss jau ir nodefinēts.

Juris Lorencs: Mazā valsts un lielā bumba (3)Sodot Ziemeļkoreju ar militāru spēku, sekas var būt neprognozējamas un traģiskas, bet arī piekāpšanās šim režīmam var novest pie slikta gala.
Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Mani lūdzu uz 2028. gadu, uz Latviju ar 30 apriņķiem!

Pareģojumi

Saglabājoties pašreizējai ekonomiskajai situācijai, uz Latvijas 110. gadadienu 2028.gadā valstī būs 20 – 30 pašvaldības (apriņķi), piektdien Latvijas Pašvaldību savienības kongresā prognozēja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards. Patlaban Latvijā ir 119 pašvaldības.

Kādiem jābūt mēneša ienākumiem, lai justos pārticīgi?
Agris Liepiņš: Prezidents "pavilksies"? (6)Spontānajam niknumam par oligarhu visatļautību trūkst racionāla līdzsvara, kaut nelielu daļu kauna vajadzētu uzņemties arī vēlētājiem.
Draugiem Facebook Twitter Google+