Mobilā versija
+3.0°C
Līvija, Līva, Andra
Pirmdiena, 27. februāris, 2017
23. marts, 2016
Drukāt

Uldis Šmits: Pa jaunam jādefinē ES un Krievijas turpmākās attiecības (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Uldis Šmits

Marta vidū Eiropas Savienības valstu ārlietu ministru sanāksmē jeb Ārlietu padomē tika iezīmēti vispārējie principi ES turpmāko attiecību veidošanā ar Krieviju. Tas ir nepieciešams, jo līdzšinējā koncentrēšanās vienīgi uz sankciju pagarināšanu vai atcelšanu nesniedz atbildi, uz kādiem pamatiem minētās attiecības būtu veidojamas. Agrākie sadarbības ietvari vairs neder, un vecie, vēl pagājušā gadsimta 90. gados sacerētie teksti par “kopējās vērtībās” balstīto partnerību, tagad šķiet pagalam dīvaini. Jo ir kļuvis skaidrs, ka vismaz oficiālā līmenī nekādu kopēju vērtību nav. Tas gan bija noprotams jau visai drīz pēc Putina nākšanas pie varas Krievijā. Cits jautājums (retorisks), kāpēc daudzi to ilgstoši centās neievērot.

Jeļcina ēras plaukumā (1994) noslēgtais Partnerības un sadarbības līgums, kas stājās spēkā 1997. gada decembrī uz desmit gadiem, vēl nebija savu termiņu lāgā nokalpojis (2007), kad tika ievadītas sarunas un tapa dažādas iestrādes par auglīgu sadarbību “no Lisabonas līdz Vladivostokai”. Eiropas atbildīgās amatpersonas visā nopietnībā runāja par šo “drošības un tiesiskuma telpu”, kurā, kā klāstīja iepriekšējais Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Barozu, viscaur būs raksturīga “cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana, tostarp brīvi un neatkarīgi plašsaziņas līdzekļi un kopējo vērtību efektīva piemērošana ar neatkarīgas tiesu sistēmas palīdzību”. Krievijas demokrātu aprindas, kuras tolaik vēl varēja puslīdz izpausties, brīdināja, ka tādi sapņojumi ir atrauti no realitātes. Viņi – Krievijas biedrības “Memoriāls” pārstāvji un citi naivie ideālisti –, iespējams, nesaprata vai īsti negribēja ticēt, ka noteicošā ir nevis Eiropas valdošo politiķu pieķeršanās pamatbrīvībām, bet gan biznesa intereses. Tas apstiprinājās arī pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā, kad Brisele attiecībās ar Maskavu nesteidzās mainīt savu “padziļinātas sadarbības modeli”. Un, lai gan zināma piesardzība Eiropā jau bija stipri jaušama, dažās valstīs, piemēram, Latvijā, “kopējās telpas” veidošanas entuziasms līdz ar ieinteresēto personu uzstājīgajiem aicinājumiem “nolikt vēsturi malā” pat sasniedza augstāko pakāpi. Turklāt drīzumā, 2011. gadā, Putins, pieteikdams savu atgriešanos Kremlī, kaut arī viņa īsā prombūtne bija visai nosacīta, un celdams galdā savu Eirāzijas savienības projektu, lielā mērā izmantoja to pašu šķietami eiropeisko terminoloģiju. Proti, ka Eirāzijas savienība “tiks būvēta uz kopīgiem integrācijas principiem kā daļa no Lielās Eiropas, ko apvieno tādas kopīgas vērtības kā brīvība, demokrātija un tirgus likumi”. Tas atšķīrās kā diena pret nakti no Kremļa vēlākajām tēzēm par krievu pasauli, tās iemītnieku īpašo ģenētisko kodu un to, ka starptautiski atzītajām valstu robežām nav sevišķas nozīmes. Faktiski vienīgā noderīgā viņa toreizējā atziņa attiecas uz “tirgus likumiem” ar nosacījumu, ka arī tie netiek iekļauti pret Rietumiem vērstā hibrīdkara instrumentārijā.

Lai vai kā, bet šodien izlikšanās vairs nav iespējama, tāpēc vajag definēt attiecības pa jaunam. Pirmais nozīmīgākais mēģinājums to darīt ir Eiropas ārlietu ministru un Federikas Mogerīni izvirzītie principi, un tie, jādomā, atspoguļosies arī līdz jūnijam izstrādājamajā Eiropas ārpolitikas un drošības politikas stratēģijā: Krimas aneksijas neatzīšana, prasība pildīt Minskas vienošanos, ES kontaktu veicināšana ar Austrumu partnerības valstīm, Eiropas enerģētiskās drošības nostiprināšana, sadarbošanās ar Maskavu noteiktos ārpolitikas virzienos (Sīrija, Tuvie Austrumi, Irāna), kā arī Krievijas pilsoniskās sabiedrības atbalstīšana, īpaši uzturot ciešākas saites ar jauniešiem. Viņi iemieso pēdējo atlikušo iespēju mums kādreiz sastapties mītiskajā kopējo vērtību telpā.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Reālā situācija un notikumi Eiropā rada pārliecību, ka Krievijai un ES ir viens kopīgs mērķis – sgraut Eiropas savienību. To veiksmīgi dara abas puses. Atšķiras tikai metodes. Viss jau ir nodefinēts.

Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Stabilitāte noziedzībā

Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers šonedēļ prokuratūras gada pārskata sanāksmē paziņoja, ka Latvijā noziedzības līmenis ir stabils, un pagājušajā gadā, salīdzinot ar 2015. gadu, noziegumu skaits ir pat samazinājies. Jāpiebilst, ka līdzīgus vārdus ģenerālprokurors teicis jau agrāk. Tā, piemēram, prokuratūras gada pārskata sanāksmē 2014. gadā Ēriks Kalnmeiers, vērtējot datus par noziedzīgiem nodarījumiem (toreiz noziegumu skaits gada griezumā bija mazinājies), paudis uzskatu, ka noziedzības samazinājums reālajā dzīvē nav noticis, jo “ir meli, lieli meli un statistika”, taču varot teikt, ka noziegumu skaits ir stabilizējies.

Kā jūs rīkotos, ja Latvija piedzīvotu militāru uzbrukumu?
Gunārs Nāgels: Matemātika vai Математика (9)Latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda Latvijā. To pārliecinoši apliecinājām ar referendumu 2012. gadā. Mūsu valodas “izredzēto vietu” apliecina šī gada sākuma ažiotāža
Draugiem Facebook Twitter Google+