Kultūra
Teātris un kino

Par eglītēm, svešu ādu un to, kā dēļ ir vērts dzīvot. Saruna ar aktieri Kasparu Znotiņu 16


Kaspars Znotiņš
Kaspars Znotiņš
Foto – Valts Kleins

Piektdien, 29. septembrī, pirmizrāde Aika Karapetjana spriedzes filmai “Pirmdzimtais”, kur galvenajā lomā Kaspars Znotiņš. Labs iemesls, lai tiktos sarunai par lomām, laika un teātra dīvaino dabu un vēl arī to, kā dēļ ir vērts dzīvot.

 

Mūsu iepriekšējā lielā saruna notika, šķiet, pavisam nesen. Ne gluži vakar vai aizvakar, bet kaut kad neilgi pirms tam.
Agrāk es laiku mērīju gados, tagad desmitgadēs. Patiesībā pagājuši ir septiņi gadi, bet, jā, tas bija nesen, šīs desmitgades sākumā.

Toreiz par tikšanās iemeslu kļuva izrāde “Ziedonis un Visums”, tagad – filma “Pirmdzimtais”. Kas tev lika izšķirties par dalību šajā projektā?
Aiks Karapetjans, viņa personība. Kad izlasīju scenāriju, es, protams, sapratu, ka tā būs specifiska žanra filma, kur nekas labs nav gaidāms. Bet ar Aiku kopā es gribēju to pamēģināt.

Kā tu noformulētu sava varoņa galveno problēmu? Vai tā varētu būt attiecināma uz mūsu sabiedrību vai kādu tās daļu, uz tiem, kas iet uz kino, lai kaut ko vairāk saprastu par sevi?
Man, protams, šķiet interesanti, ka vienmēr mēģinām no filmas vai stāsta izlobīt kādu secinājumu par cilvēkiem un sabiedrību. Bet es neesmu pārliecināts, ka to vajadzētu darīt šīs filmas sakarā. Kad mēs izveidojām “Garo dzīvi”, gan Alvis Hermanis, gan mēs paši intervijās un preses konferencēs stāstījām par pensionāru dzīves apstākļiem, par to, ar kādām problēmām viņiem nākas saskarties mūsu valstī.

Taču izrāde patiesībā nav par to. Pareizāk sakot, ir ne tikai par to. Tas ir stāsts par dzīvi, par nāvi, par prieku, par vientulību.

Un tieši tāpēc šī izrāde uzrunā skatītāju ļoti personiski.
Jā. Man šķiet, ka tāpat ir arī ar šo filmu. Tur ir stāsts par bailēm un vīrišķību un arī par to, kā viens ļaunums dzemdina nākamo ļaunumu. Mēs redzam, ka nedrīkst ļauties ļaunumam, nedrīkst mēģināt vienu melnu pleķi aizkrāsot ar otru, lielāku. Dramaturģijas režģī ir sākuma sarežģījums, kam seko izvērsums, kāpinājums, kulminācija un nosacīts atrisinājums, kas patiesībā nav atrisinājums. Šī filma izraisa to dīvaino sajūtu, kādas man nav bijis nevienas citas latviešu filmas sakarā, tiesa, esmu to tikai vienreiz redzējis, pat nezinu, vai tas jau bija gala variants, taču tā sajūta ir tāda: ir izmisums, bet atbildes nav. Arī dzīvē man tā ir gadījies. Un tad tu sāc domāt: bet varbūt atbildes nemaz nav? Ir filmas, kas šo sajūtu tikai pastiprina. Tādas ir dažas Mihaela Hanekes filmas, tāda ir arī šī Aika filma.

“Pirmdzimtā” sakarā man radās daudz jautājumu, taču tie būtu uzdodami Aikam, nevis tev. Turklāt es gluži noteikti nepiederu pie šīs filmas mērķauditorijas. Bet man ļoti patika tas, ko tu pateici par “Garo dzīvi”. Līdzīga sajūta man bija pēc Hermaņa izrādes “Pakļaušanās”, jo pēkšņi tu saproti, ka izrāde patiesībā nav par islāmu, tā ir par mums.
Tieši tā! Tur tiek izmantotas šā brīža aktualitātes, lai pateiktu kaut ko par mums pašiem. Par mums šajā laikā un šajā vietā.

Parunāsim par “Kārkliem”! Tev šajā Gata Šmita izrādē ir visnotaļ kolorīts tēls. Kā tapa dramaturģija? Un vai pēc tā saukto “oligarhu sarunu” publicēšanas ir nākušas klāt kādas jaunas nianses?
Šo izrādi mums tagad vajadzēs pielāgot Tabakas fabrikas telpām, tādēļ pēc oligarhu sarunu publicēšanas tā vēl nav spēlēta. Bet publicētas šīs gana sen notikušās sarunas ir, lai atgādinātu to, kas daudziem jau piemirsies, – 2011. gada rīkojumu numur divi, kam tās kļuva par pēdējo pilienu. Prezidents parakstīja rīkojumu, tauta nobalsoja par 10. Saeimas atlaišanu, rudenī ievēlēja 11. Saeimu, kur valdošajā koalīcijā pirmo reizi kopš deviņdesmito gadu sākumā nenonāca ar “oligarhu sarunu” trim galvenajiem figurantiem saistītas politiskās partijas. Bet pēc tam lēnā garā viss noplaka, un tagad mēs esam tur, kur esam. Tāpēc mums šķita svarīgi laikā, kad Zaļo un zemnieku savienības pārstāvji ir gan Valsts prezidents, gan premjerministrs, izveidot izrādi, kas atgādinātu, ka lietu kārtība kopš tā laika patiesībā nav mainījusies. Tā ir tāda, kādu mēs to “Kārklos” rādām. Vismaz mums tā šķiet. Varbūt kāds nāks ar spēcīgiem pretargumentiem. Taču pagaidām es tādus neesmu dzirdējis.

Izrādes valoda apzināti ir veidota primitīvu multeņu stilā. Tā ir ar Saeimu un valdību saaugušu aprindu valoda. Nedaudz pat kauns inteliģentam cilvēkam skatīties un klausīties tik primitīvi izstāstītu stāstu. Taču tāds pats kauns dažkārt ir, vērojot to, kas risinās Saeimā un valdībā.

Kā tev šķiet, kurus šī izrāde vairāk spēj ietekmēt: personāžu prototipus vai tos, kam jāizvēlas, par kuriem kandidātiem un par kurām partijām balsot nākamajās vēlēšanās?
Nezinu, vai mēs vispār spējam kādu ietekmēt. Man šķiet, ka tagad visi dzīvo katrs savā informatīvajā burbulī, tu vienkārši vāc un atrodi ziņas, kas atbilst tavai pārliecībai, bet tās, kas neatbilst, atmet kā bezjēdzīgas. Cilvēks, kas visu mūžu ir lasījis “Latvijas Avīzi”, paliek uzticīgs “Latvijai Avīzei”, bet tam, kas visu mūžu ir lasījis “Neatkarīgo”, droši vien nekādas “oligarhu sarunas” neliks mainīt izvēli. Reizēm šķiet, ka mēs tikai paši savā starpā sarunājamies, tie, kas esam domubiedri. Tāpēc es neloloju naivas cerības, ka šī izrāde varētu kaut ko radikāli mainīt. Taču, ja kāds domāja, ka mēs kaut ko neesam pamanījuši vai ka mums ir vienalga, tad ar šo izrādi mēs apliecinām, ka visu pamanām, visu atceramies un mums nav vienalga.

Un tas īstenībā ir pats svarīgākais. Nekas nemainīsies, kamēr vairums balsstiesīgo nesapratīs, ka valsts problēmas ir arī mūsu problēmas, jo šī valsts – tie esam mēs.
Tāpēc jau mēs par to visu runājam. Ir taču vēlētāju procents, kas ZZS vai NA, vai “Saskaņas centram” gadu gaitā nav īpaši mainījies. Un tā pie varas nonāk tie, kam ir tāda dīvaina izpratne par saimniekošanu, par savējo būšanām, tāda īsredzīga domāšana, kas spēj saredzēt tikai tūlītēju labumu sev un savējo lokam. Bet, turoties pie shēmām un savējo loka piesegšanas, šis labums ir šķietams. Tur pat nevajadzētu godaprātu, tur vajadzētu izrēķināt tīri matemātiski, lai saprastu, ka tālredzīga saimniekošana dotu vairāk ienākumu un būtu izdevīgāka visiem, arī viņiem.

Vai tava tēla prototips ir redzējis izrādi?
Jā, ir. Par laimi, es to uzzināju tikai pēc izrādes. Citādi uztrauktos daudz vairāk. Tas vienmēr ir liels pārdzīvojums, kad uzzinu, ka prototips skatās izrādi. Protams, šajā gadījumā tēls nebija veidots kā tieša un nepārprotama līdzība, tas tomēr bija vispārinājums, tāds kā sveiciens viņam.

Savulaik mani sajūsmināja tas, ka tu vienlīdz ticams biji pie Krilova “Brāļos Karamazovos” kā Velns un pie Ķimeles “Nakts tarifā” kā priesteris. Un tad nāca Ziedonis. Kā tas ir – iejusties cita ādā?
Patiesībā tā ir sajūta, kādu katrs mēs esam piedzīvojuši bērnībā, mēģinot iejusties kādā tēlā, mēģinot izlikties par kaut ko. Piemēram, bērnudārza eglītē, uzliekot masku. Īstenībā sajūta uz skatuves ir gana tuva tai bērnudārza eglītes sajūtai, kad tev ir maska un ir tāda īpaša gaisotne, cilvēki uz tevi raugās citādi, un tu jūties citādi nekā ikdienā un vari rīkoties, kā vien tev ienāk prātā. Brīvība parādās tajā brīdī, jo tas jau neesmu es, tā ir tā mana maska, tas ir kāds cits, kas to dara.

Viena lieta ir pārtapt par Konstantīnu pie Nastavševa “Cerību ezerā” vai par Ipolitu Matvejeviču pie Hermaņa “Divpadsmit krēslos” un pavisam kas cits – kļūt par Ziedoni. Vai vismaz par viņa lirisko varoni.
Jā, visi viņu zina, atpazīst konkrētā dzejnieka balsi, stāju, gaitu. Tas piešķir tēlam papildu ticamību. Ziedoņa gadījumā man palīdzēja viņa teksti un videoieraksti. Taču esmu sapratis, ka man gandrīz katrai lomai nepieciešams atrast prototipu, arī tad, ja tas nav vēsturisks personāžs. Man ir svarīgi atrast cilvēku, kam ar manu tēlu ir līdzīga situācija un domāšana, satikties ar viņu, aprunāties. Piemēram, Stīvam izrādē “Pakļaušanās” ir konkrēts prototips, kura vārdu, protams, neatklāšu. Esmu viņu kariķējis un pārveidojis, mans tēls gandrīz vairs nelīdzinās savam prototipam, taču šis prototips man bija vajadzīgs kā atspēriena punkts. Gadījumos, kad kopā ar režisoru esmu izvēlējies meklēt tēla raksturojumu sevī, ir daudz, daudz grūtāk. Ja aktieris rotē tikai ap sevi, var sanākt viens, divi, trīs tēlu varianti, ja ņem no apkārtējiem – tūkstoši.

Oktobrī nāks klajā Ulda Tīrona režijā tapusī “Pēdējā Ļeņina eglīte”. Kas īsti tur ir pēdējais – Ļeņins vai eglīte?
Ļoti labs jautājums! Patiesībā par to jau arī ir šis stāsts. Tie ļeņini ir dažnedažādi bijuši, sākot ar boļševiku vadoni, viņa personību, beidzot ar viņu kā anekdošu un karikatūru varoni, viņu kā pieminekli, viņu kā filmu un teātra izrāžu tēlu. Un tad vēl mazais cirtaino matu puika uz oktobrēnu nozīmītēm un ģipša krūšutēls ar uzrakstu “Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties”. Gribas izrēķināties ar šīm atmiņām. Ļeņina gadījums ir īpaši smags, jo bija viņa kults un dievināšana. Krievijā tagad cīnās pret to, lai tiktu rādīta filma, kur cars Nikolajs II tiekas ar savu mīļoto, jo cars viņiem tagad arī ir kas Dievam līdzīgs. Bet tajā pašā laikā tas, kurš nogalināja caru, joprojām atrodas pie Kremļa sienas mauzolejā. Neticami un prātam neaptverami.

Jā, simtiem kinoteātru Krievijā ir izteikti dedzināšanas draudi, ja tie izrādīs Alekseja Učiteļa filmu “Matilde”, un ir sarīkoti vairāki protesta mītiņi pret filmu, ko paši protestētāji vēl nav redzējuši.
Tādā ziņā Krievija ir daudz interesantāka vieta, kur taisīt teātri. Tur ir riskantāk, taču tieši tā atklājas teātra īstā daba. Labi, varbūt nevis īstā, bet ekstrēmās situācijas teātra daba. Izrāde par Ļeņinu, kādu šobrīd taisām Jaunajā Rīgas teātrī, kur varam vispār nedomāt par sekām, atšķiras no izrādes, kāda tā būtu, ja mēs to veidotu reālu draudu apstākļos. Tā kā šo izrādi veidojam Latvijā, tā, protams ir par mums, par mūsu vēsturi, ko esam piemirsuši, jo Latvijā vēl aizvien ir daudz tādu, arī latviešu, kas turpina dzīvot Krievijas informatīvajā telpā, un tas ir skumji. Bet viņi, visticamāk, uz šo izrādi nenāks.

Vai tu pats ej uz teātri?
Jā! Man ļoti patīk teātris. Eju uz teātri, lai kaut ko vairāk saprastu par sevi, par savu dzīvi, tomēr pati serde, pats dziļākais kodols tam, kāpēc to daru, ir tā vārdos neietveramā sajūta, ko teātris uzbur. Dzīvs cilvēks šeit un tagad manā acu priekšā rada un rāda man kādu citu pasauli. Tā ir tā pati bērnudārza eglītes sajūta.

Rainis to ir jauki aprakstījis, stāstot, kā vecāki pirmo reizi bija aizveduši viņu uz pagastmāju, kur tika spēlēts teātris. Tas bija viņa bērna dienu spēcīgākais iespaids, šī sajūta, ka notiek kas īpašs un neparasts, cilvēki iet un runā, bet dara to ne tā, kā parasts. Un kas viņus tur vada? Vai tas ir Dieviņš, kas viņus vada? – viņš prasa mammai, norādot uz suflieri, un turpina skatīties lielām acīm. Vēlāk viņš saprot, ka ir redzējis Alunāna lugas “Icigs Mozes” uzvedumu. Ar viņu tajā brīdī notika tas, kā dēļ arī es eju uz teātri.

Pirms dažām dienām biju uz Liepāju aizbraucis, noskatījos Gogoļa “Precības”, kas ir kustību izrāde, brīnišķīga, vienkārši brīnišķīga.

Krievu teātrī ir lieliska aktrise Jekaterina Frolova, kas pavasarī dabūja Lilitas Bērziņas balvu, viņu ir vērts redzēt jebkurā lomā.

Vai ir bijis, ka režisors liek tev kaut ko darīt, bet, ja tu jautā, kāpēc tā, atbild: jo es tā redzu?
Jā, daudzkārt tā ir bijis. Tad man kā aktierim pašam jāatrod piepildījums režisora vīzijai. Tāds, piemēram, ir Uldis Tīrons. Viņš jau nav profesionālis, kas varētu aktieriem palīdzēt, bet viņš ir atbildīgais, viņš veido gleznu, redz kopainu.

Man pašam pietrūkst spējas ieraudzīt sevi un izrādi it kā no malas, tāpēc es paļaujos uz režisoru, cenšos pieņemt jebkuru viņa ideju un tad mēģinu to aizpildīt ar savu iekšējo pamatojumu. Bieži vien kolēģi pēc izrādes pasaka man, bija vai nebija mans tēls šovakar trāpījis robā.

Un kas vēl notiek pēc izrādes? Pirms septiņiem gadiem teici, ka tev, lai pārslēgtos, ir nepieciešams brīdis vienatnē, kad ir tumsa un pilnīgs klusums. Vai tagad tas vēl ir iespējams?
Tagad vairs ne. Tagad es vienkārši ļoti lēni taisos uz mājām, lielākoties visi jau ir prom no teātra, bet es vēl lēnām knibinos. Kamēr visu esmu izdarījis, esmu arī pārslēdzies.

Tagad tev jau ir četri bērni. Kā tiec galā?
Netieku galā. Esmu tētis, kas vakaros mājās pārnāk vēlu. Labi, ka vasarā bērni mani vairāk redz. Taču gadu gaitā mēs visi esam šo modeli pieņēmuši, tāpēc mums pret to ir mierīga attieksme. Ja Zīle, jaunākā meita, vēl neguļ, es pēc izrādes labprāt viņai kaut ko padziedu vai palasu priekšā.

Saistītie raksti

Ko ar lielajiem dari kopā?
Katru gadu mēs ar kolēģiem dodamies garākos izbraukumos ar velosipēdiem. Kādreiz tajos ņēmu līdzi vecāko dēlu Emīlu. Tagad viņš jau savā dzīvē. Toties šovasar pirmo reizi devos izbraukumā ar saviem pusaudžiem. Tas bija tāds neplānots brauciens, netīšām uzzināju, ka Guna Zariņa nākamajā dienā dodas braukt pa Pitalovas dzelzceļu, kur sliežu vairs nav, tikai ceļš uz uzbēruma. Ātri saorganizēju, ka arī mēs ar Rūtu un Krišu varējām pievienoties posmā no Balviem līdz Drustiem. Divas dienas braucām, tāds labs laiks, lai pārbaudītu izturību. Ceļš lēzens, nav ne augstu kāpumu, ne zemu kritumu, ainava arī specifiska, bija ļoti interesanti. Otrajā dienā bērni izturēja deviņdesmit kilometru braucienu, pēc tam bija priecīgi, ļoti priecīgi.

Tie ir tādi brīži, kuru dēļ ir vērts pat dzīvot.

 

Galerijas nosaukums

 

Kaspars Znotiņš

Aktieris

LA.lv