Vija Beinerte: Kā iespējams, ka valdība pašu zemē uzvedas kā okupanti? 166
Kad visapkārt bija naidīga vara, svešs karaspēks un bruņoti vīri tankos, vienīgais, uz ko varējām paļauties, bija Dievs. Un notika brīnums. Mēs atguvām neatkarību, nepiedzīvojot ne asinspirti, ne pilsoņu kara šausmas.
Taču mēs neuzcēlām vis savās sirdīs pateicības altāri un neatcerējāmies – meklējiet vispirms debesu valstību, tad viss pārējais jums taps piemests par velti –, bet iesākām kurš nu ko: vieni – drudžainu kņadu ap “neatkarības pīrāgu”, – kuram pie tā lielāks nopelns, un kas cienīgāks lielāku tā gabalu saņemt, citi, brīnuma apreibināti, izklīdām pa mājām, jo šķita – tālākais notiks bez mūsu līdzdalības. Un vēl tobrīd daudziem šķita, ka neatkarība un labklājība ir sinonīmi.
Labklājībai pašai par sevi nav ne vainas. Var pat teikt: politika ir līdzeklis, bet mērķis ir labklājība. Ar piebildi: ne tikai politiskās elites un tās sponsoru, bet visas sabiedrības labklājība. Taču sabiedrības labklājība ir atkarīga no vērtībām, uz kurām tā balstās. Ja prioritātes ir nauda un bauda, nevar cerēt uz patriotismu, nacionālu pašapziņu un valsts uzplaukumu.
Daudzi tagad jūtas vīlušies. Ne jau neatkarības idejā, bet tajā, kas notiek. Kā tas iespējams, ka Latvijā vara pieder dažām ģimenēm? Kā iespējams, ka valdība pašu zemē uzvedas kā okupanti? Runa nav par tautībām, bet par domāšanu un attieksmi.
Mums nevajag rūpniecības, Latvija būs banku un pakalpojumu valsts, – sludināja viens. Kurš lielāks kretīns, tas jāieceļ amatā! – mācīja otrs. Kad bija jāizvēlas, vai glābt tautu vai banku īpašniekus, izvēlējās glābt banku īpašniekus. Tā divu privātpersonu parāds ārvalstu bankām tika pārlikts uz Latvijas nodokļu maksātāju pleciem. Un ne jau šāds tāds parāds, bet ap trīspadsmit miljardiem latu! Un vēl mums ir “zelta” tilts un VID ēka, celta uz “dimanta” zemes. Un pensiju likums, saskaņā ar ko vienam pensija ir deviņpadsmit tūkstoši, citam – nepilni deviņdesmit eiro. Kāds taču to visu izshēmoja. Katram noziegumam ir konkrēts vārds un uzvārds. Bieži vien vairāki vārdi un uzvārdi.
Reiz sarunā draugs, vaicāts, uz ko varam cerēt, teica: pēdējos gadus nekas mūs tik ļoti nav pievīlis kā cerības. Neba Dievs mūs ir pievīlis, ir laiks saukt īstā vārdā tos, kas mūs ir pievīluši: pat ne Lembergs, Šlesers, Godmanis, Ušakovs, Šķēle vai Kalvītis, bet gan Mamons, Erots, Fortūna, Bakhs, Lucifers – šie mūžsenie blēži, kam esam ticējuši un kalpojuši. Un piebilda: es tomēr smeļos cerību Bībelē, kur Kungs apsola saudzēt visu Sodomu, ja atradīs tanī kaut desmit taisnu cilvēku. Vai Latvijā vēl ir desmit taisnie? Uz desmit taisnajiem es ceru vairāk nekā uz valdību.
Ko darīt? Iemācīties pateikt: diezgan! Saprast, ka valsts ir nevis tās dažas ģimenes, kam vieglprātīgi esam ļāvuši pārņemt varu, bet mēs. Un turpināt dzīvot, lēni un neatlaidīgi ceļot aizsargvaļņus pret ļaunumu, lai neielaistu to sevī. Kā saka cits mans draugs: viss pēc Sent-Ekziperī – ir rozes un ir baobabi. Rozes aplaistām, baobabus izraujam. Gan sevī, gan ap sevi.
*
Lasi vēl:
Vija Beinerte: Kas notiek Eiropā?
Vija Beinerte: Biedu tehnoloģijas. Kā pasargāt apziņu no manipulācijām
Vija Beinerte: Vai ir iespējams sarunāties ar “vatņiku”?
