Vilis Daudziņš netic vispārīgām frāzēm. Patiesība ir detaļās 13
Viens no spilgtākajiem mūsdienu aktieriem. Ne tikai latviešu. VILIS DAUDZIŅŠ. Cilvēks, ar ko ir vienlīdz interesanti gan runāt, gan klusēt. Šoreiz esam izvēlējušies runāt.
Eiropā, arī Latvijā, pieaug neiecietība, naids, aizspriedumi. Vai tas būtu holokausts, deportācijas, okupācija un uzvara pār nacismu vai hibrīdkarš, Krimas aneksija un migrantu krīze – cilvēkiem ir diametrāli pretēji viedokļi. Pirms brīža divi sarunu biedri, viens no otra neatkarīgi, pateica: šķiet, ka lielākā daļa cilvēku ir izvēlējušies dzīvot melnbaltā pasaulē. Vai tev arī ir šāda sajūta?
Nē, man nav. Man šķiet, ka lielākā daļa cilvēku ir izvēlējušies dzīvot miglā. Neizvērtējot un nenoformulējot, kas ir kas. Jo var jau iztikt, var nenosaukt lietas vārdos – vai tā būtu politika vai jebkura cita joma. Protams, savā ziņā to ir veicinājusi demokrātija un liberālisms, tas, pēc kā tiecāmies, kad tikām vaļā no Padomju Savienības. Nosacītība, kurā viss ir atļauts un viss ir iespējams. Un tā liela daļa cilvēku dzīvo šajā nenosaukto lietu pasaulē. Protams, ir vēl viena daļa, kas dzīvo, identificējot ienaidniekus un draugus. Viņi tos ir noskaidrojuši reizi par visām reizēm, nu tie ir nemainīgi lielumi. Man grūti pateikt, kā ir labāk.
Kad dzīvo diktatūrā, viss ir skaidrs. Ir vadonis, kam jāseko. Un, pat ja tu viņam neseko, pat ja tu esi opozīcijā, arī tad tev ir skaidrs, pret ko tu esi. Tev ir skaidri noteiktas robežas un skaidra izpratne par savu vietu pasaulē un arī par savu nākotni. Ja tu esi cīnītājs, tev ir skaidrs, ka agri vai vēlu tu satiksies ar represīvajiem orgāniem. Ja tu neesi cīnītājs, būsi tāds virtuves politikas bīdītājs, kas šūmēsies draugu lokā, runās pareizos tekstus tur, kur tie jārunā, un, protams, fenderēs valsti, jo galu galā valsts īpašums nav privātīpašums un apzagt “Vefu”, “Radiotehniku”, “Alfu” vai jebkuru citu uzņēmumu ir vienkārši goda jautājums. Tādā veidā tu pat kaut kādā mērā veicini Padomju Savienības sabrukumu.
Diemžēl ieskrējušies cilvēki bija ar to valsts fenderēšanu. Kad iestājās neatkarīgā Latvija, vienalga palika sajūta, ka valsts īpašums nav privātīpašums, un ir ļoti labi, ja ir iespējams valsts īpašumu pārvērst par savu privātīpašumu. Ar to mēs arī iekritām. Sāpīga pieredze. Taču es domāju, ka nevarēja bez tās iztikt. Nu, nevarēja. Varēja droši vien drusciņ mazāk izzagt valsti, drusciņ jēdzīgāk konstruēt mūsu brīvo Latviju, bet es šaubos, vai vispār ir iespējama tāda ideāla pāreja no tās sabiedrības, kādā mēs bijām dzīvojuši piecdesmit gadus, uz šo atvērto, brīvo sabiedrību. Daudzi brīvo Latvju bija iedomājušies kā tādu, nu, ļoti pastorālu ainavu, bet realitāte – tirgus ekonomika, mežonīgā kapitālisma likumi – bija kaut kas pavisam cits.
Mans valstsvīra etalons Mannerheims, kas nevis izzaga, bet pa divi lāgi nosargāja jauno Somijas valsti, bija vienīgais pretinieks, ko esot cienījis Staļins, un vienīgais sabiedrotais, kam Hitlers neesot uzdrošinājies iebilst. Uz fīrera prasību izdot Somijas ebrejus viņš atbildēja: “Somijā nav ebreju. Pie mums dzīvo tikai somi. Lielākā daļa apmeklē baznīcu, bet ir arī tādi, kas apmeklē sinagogu, taču tas nevar kļūt par iemeslu vajāšanām.” Vai redzi iespēju Latvijā uzbūvēt sabiedrību, kurā, sakot “mēs”, mēs patiešām domātu mūs visus.
Droši vien ir jāpaiet vēl kādam laikam, jānomainās vēl vienai paaudzei. Jo pastāv domāšanas inerce un tradīcijas, kurās mēs esam auguši un auguši ir mūsu vecāki un kas tā vai citādi liek mums rīkoties saskaņā ar pieredzi, kāda mums ir. Multikulturālismam tāpat kā brīvībai ir labās un arī sliktās puses. Pie labajām iezīmēm pieder tas, ka nevis kādas personas izskats, bet domas un darbi var būt pamats mūsu spriedumam par šo cilvēku.
Tavā izrādē “Vectēvs” līdzās pastāv paralēlas pasaules, kas nesaskaras, vismaz divas no tām, nu nekā. “Vectēvā” caur tevi runā vīrs, kam mājās ir nacistu karogs…
… un “Mein Kampf”, bet otram ir Staļina un Ļeņina zīmīgi izdevumi…
…un tas otrs apgalvo, ka nekādu izsūtīšanu nebija un nevajag te muļķības stāstīt. Un vēl caur tevi runā vīrs, kas to visu spēj ieraudzīt no malas. Kas notiek ar tavām simpātijām, attieksmi? Tev kā aktierim taču ir jāspēj atrast attaisnojums un iekšēja motivācija katram no šiem tēliem.
Man visu laiku ir jāsit sev pa pirkstiem, atgādinot, ka nedrīkst būt nekādas manas attieksmes. Aktieris ir sava tēla advokāts – vai tas būtu Žanis Lipke vai Viktors Arājs. Mums var riebties tēls, mēs varam nosodīt šī cilvēka rīcību, bet tik un tā ir jāmēģina saprast motīvus, kas viņam lika to darīt. Kā ir iespējams nogalināt un pat justies zināmā mērā gandarītam, tādam kā pasaules sanitāram? Tāpēc izmeklēšanas periodā man galvenais bija klausīties un mēģināt maksimāli precīzi kopēt gan intonācijas un pauzes, gan domāšanas veidu. Kolīdz esi pieslēdzies cita cilvēka domāšanas veidam, tu vari ļoti tuvu piekļūt viņa dzenuļiem. Protams, neviens tev visu nestāstīs. Arī es tagad tev visu nestāstu. Nav daudz tādu, kam patīk visu izstāstīt.
Un arī tad tas nebūt nebūs viss.
Tieši tā! Tāpat arī šie vīri. Turklāt ir pagājis milzīgs laiks kopš tiem notikumiem, un ir risks…
… ka atmiņas tiek konstruētas?
Jā. Šie vīri konstruē savas atmiņas. Vai ievieto sevi kādos notikumos, kuros nav piedalījušies, vai izdara secinājumus, kas ir secinājumi post factum, nevis viņu toreizējā sajūta. Jo toreiz viņu informācijas lauks bija ārkārtīgi šaurs. Ne plašāks par tranšeju, kurā viņi atradās, vai par to meža biezokni vai bunkuru. Ne plašāks. Pat ja bija radio un vēl kādi ziņu avoti, piemēram, baumas vai kāda interpretācija par to, kas notiek. Tas ir karam raksturīgi, ka neviens īsti nezina, kas tagad notiek, kur mēs tagad esam, kas būs rīt un ko tagad darīt. Taču pēc tam mēs visu brīnišķīgi saprotam. Tāpēc ļoti svarīgi bija noņemt to uzslāņojumu. Cik nu tas vispār ir iespējams. Citreiz to nemaz nevajag darīt, bet tad ir jāļauj skatītājam saprast, ka tas ir uzslāņojums, ka pastāv šie divi līmeņi – reāli piedzīvotais un laika gaitā izveidotais viedoklis par to.
Kāds ir patiesuma kritērijs?
Kad cilvēks sāk runāt vispārinājumos: mēs tur, johaidī, strīpām šāvām, viņi tur nāca – šos stāstus esmu dzirdējis daudz, tas ir uzslāņojums. Bet, kolīdz parādās detaļas, es ticu. Detaļas ir patiesība. Jeb patiesība ir detaļās.
Un tomēr savu attieksmi tu paud. Ar to, ka runā par šīm lietām.
Varbūt. Tā ir mana zinātkāre vai ziņkārība, sauc, kā gribi. Man patīk iedziļināties. Un šī bija tāda lieta, kas man patīk. Lielai daļai puiku patīk kariņi un ieroči. Mums teātrī bija sargs, kas kādā vācu formējumā bija dienējis, ne leģionā, bet tieši vācu formējumā. Viņa kara gaitas beidzās Kurzemē. Sākumā filtrācijas nometne, tad Sibīrija. Izdzīvoja, atgriezās, strādāja uz dzelzceļa, jo no dzelzceļnieku dinastijas, līdz beigu beigās nonāca teātrī. Ļoti interesants vīrs, pēc izrādēm ilgi varējām runāties un runāties. Un tad vienā brīdī es sapratu, ka šie cilvēki, šīs atmiņas aiziet. Paldies Dievam, Gunārs Maldavs, tā viņu sauc, vēl ir šai saulē, un ceru, ka sveiks un vesels, tikai vairs nestrādā mūsu teātrī, jo viņam daudz gadu. Bet bija cits gadījums, ko ļoti nožēloju. Mēs sākām taisīt “Garo dzīvi”, aizbraucām uz Mežciema pansionātu, tur es kādu pusstundu parunājos ar vienu ārkārtīgi sakoptu kungu, viņa istabiņa bija perfekta, un pats viņš bija perfekts – vestītē un šlipsē, lai gan tā bija parasta diena.
Aktierus ciemos nebija gaidījis?
Nē, nē, nebija gaidījis. Tas viņam bija tāds stils. Kungam pāri deviņdesmit, viņš par frizieri bija nostrādājis Rīgas Centrālajā stacijā no 1945. līdz 1995. gadam.
O, cik gan likteņu pabijis zem viņa rokām!
Tu vari iedomāties! Mainījās mode, mainījās cilvēki. Uzreiz pēc kara pie viņa nāca tie, kas no Maskavas un Ļeņingradas bija ieradušies celt rūpnīcas vai mājas. Pirmā lieta tolaik bija – noskūties. Tagad mēs staigājam noauguši ar sazini ko, bet toreiz staigāt neskūts nedrīkstēja. Nezinu, kad tas beidzās, droši vien reizē ar Padomju Savienību, kad sākās liberālisms un džeki sāka palaist bārdu. Tagad jauna mode, tagad bārdas kopj, bārda pacelta citā līmenī. Bet toreiz skūšanās – obligāta lieta, jo atšķir tevi no noziedznieka. Citādi tev pārbaudīs dokumentus – vai nu tu esi tipiņš, kas no meža iznācis, vai arī no cietuma izbēdzis. Viņš stāstīja, kā tas noticis: sešos no rīta ienāk vilciens no Maskavas, cilvēku ļoti daudz, strādā viņš un vairāki viņa mācekļi vai kolēģi. Divās līdz trīs minūtēs bārdai jābūt noskūtai – ar bārdas nazi, zibenīgi. Trenējušies uz balona: piepūstu balonu noziež ar putām un tad velk ar bārdas nazi, lai balons nesaplīst. Visu laiku naži jātrin uz ādas siksnām. Kad mācījies, meistars viņam teicis: nekad nesēdi, rokas salicis, negaidi, trenējies uz balona, tas tev dzīvē noderēs. Un noderēja arī. Izgadījās, ka viņš Bolderājā vai Mīlgrāvī bija trāpījies uz ielas, kad 1944. gadā vācieši tvarstīja cilvēkus, lai vestu darba dienestā. Bet kaimiņiene bija pamanījusi, ka viņu savāc, un viņš bija pakliedzis, lai atnesot viņam uz kuģi bārdas nazi. Tas bārdas nazis izglāba viņam dzīvību. Skuvis esesiešus, par ko dabūjis paēst, pēc tam gūstā skuvis padomju oficierus, atkal dabūjis paēst. Bijis izsalcis, taču badā nenomira. Un tad es iedomājos, cik gan interesants būtu šāds stāsts, ja uzņemtu to filmā vai mēģinātu teātrī izstāstīt. Bet nomuļļājos, nočammājos mēnešus astoņus, deviņus un, kad beidzot sataisījos, jo radās “Latviešu stāstu” ideja, aizbraucu uz Mežciemu, bet viņa vairs nav. Tā aiziet vēsture. Detaļas aiziet. Paliek cipari. Par deportācijām, par kritušajiem. Datumi paliek. Taču skaitļi mani nekad nav interesējuši, cipari neko neizsaka.
Mēs nespējam aptvert lielus ciparus. Viena cilvēka nāve ir traģēdija, miljonu nāve – statistika.
Tā gan. Tajā brīdī sapratu, cik labi, ka Gunārs vēl ir ar mums. Un arī to, ka gribu uzklausīt vēl citus stāstus un mēģināt uztaisīt izrādi. Tā sagadījās, ka man tobrīd nebija jaunu izrāžu, neko nemēģināju, spēlēju tikai vecās, bija pietiekami daudz laika, lai sāktu meklēt. Un, kas meklē, tas atrod. Aiz viena pavediena pavelkas otrs, trešais un ceturtais. Kāds zina vēl tādu vīru, un tas atkal zina vēl tādu, līdz izveidojās šis kaleidoskops ar visdažādākajiem cilvēkiem.
Tavs “Vectēvs” un arī “Latviešu stāstu” sērija – tas ir ne tikai īpašs žanrs, tā ir jauna lappuse teātra mākslā. Pašu radīti teksti – nevis izdomāti, bet uzklausīti un padarīti par saviem. Kā tas ir – notēlot reālu cilvēku, kas kādu vakaru varbūt sēž skatītāju zālē?
Grūti. Tieši šī iemesla dēļ grūti. Nav grūti kopēt cilvēku, tas pat ir jādara, cik vien precīzi iespējams, jo, kolīdz mēģini pieslēgties runas motorikai, valodas ritmam, tā automātiski smadzenes uz to reaģē, un tu iegūsti to domāšanas ātrumu un veidu, kāds piemīt šim cilvēkam. Es, piemēram, runāju diezgan nesakarīgi, bet mans “Latviešu stāstu” pirmais varonis autobusa šoferis runāja brīnišķīgu valodu, kurā nebija nekādu “ā”, “ē” un visu to nesaprotamo skaņu, ko izdvešam brīdī, kad mēģinām noformulēt domu. Viņš runāja eleganti un stundām ilgi. Neticams talants. Es arī tā gribētu.
Vai viņš ir redzējis izrādi?
Jā. Viņš bija atnācis kopā ar dēlu. Tā bija kāda desmitā izrāde, es, protams, nezināju, kā viņš uz to reaģēs, jo zāle visu laiku smejas.
Smejas ne jau par personāžu, smejas par situāciju.
Bet es jau nezinu, par ko viņi smejas. Ja smejas par situāciju, viss ir kārtībā. Ja smejas par cilvēku, viss ir nepareizi, māksla nav tam domāta. Māksla nedrīkst aizvainot, nedrīkst aizskart, vēl jo vairāk cilvēku, kas tev ir uzticējies, turklāt darījis to naivi, pat īsti nesaprazdams, kas no tā visa sanāks. Viņš manī bija atradis pateicīgu klausītāju, kam var izstāstīt visu, ko viņš domā par dzīvi, arī ļoti intīmas lietas. Protams, viņa portreta nekur nav, arī viņa vārds netiek nosaukts. Taču viss pārējais ir reāls.
Un tā es spēlēju izrādi, bet visu laiku mani nepamet doma: kas būs pēc izrādes? Mēs bijām sarunājuši satikties, tomēr es katram gadījumam biju garderobistiem viņu parādījis un palūdzis, ja viņš iziet no zāles, lai man to pasaka. Garderobisti vēlāk izstāstīja, ka pēc izrādes viņš stāvējis rindā, līdz vienā brīdī neizturējis, pagriezies pret kungu, kas aiz viņa, un teicis: es tas esmu, tas bija par mani! Kungs pasmaidījis un pateicis viņa dēlam: tu, puis, ar savu tēvu vari lepoties!
Pēc tam mēs satikāmies, pasēdējām krodziņā, un viņš man pateica, ka tā ir laimīgākā diena viņa mūžā. Un šie vārdi – tas ir tāds pagrieziena punkts. Nozīmīgs manā dzīvē. Ja ar to, ko dari, tu kaut vai vienu cilvēku vari padarīt laimīgu, tad ir jēga to darīt.
Nekas tamlīdzīgs pēc tam nav atkārtojies. Protams, bija arī “Vectēvs”. Bet šis gadījums ir kas tāds, ko es nevaru aizmirst. Nozīmīgs mirklis gan viņa, gan manā mūžā.
Bet vispār ir pareizi, ka mēs ar to vairs nenodarbojamies. Kādas septiņas izrādes ir uztaisītas šajā žanrā. Zinu, ka ļoti daudzi ar skumjām raugās uz šo mūsu lēmumu. Bet pasaule mainās, mēs kļūstam vecāki. Ir nepieciešama jauna valoda, jauns veids, kā runāt un risināt lietas, kas mūs interesē.
“Pakļaušanās”. Četras ar pusi stundas man nešķita par garu. Bet kā tas ir tev? Parasti mēdz jautāt, kā aktieris tiek ārā no tēla. Man šoreiz gribas pajautāt: kā tu tiec iekšā? Un cik stundas ilgst tava izrāde?
Sākumā bija grūti. Grūti ir jebkurā izrādē, kur daudz mazu ainu, šeit, šķiet, ir divdesmit astoņas. Darbība notiek turpat, un visu laiku ir jādomā, kura seko kurai, jo tie ir fragmenti, tādi zibšņi Fransuā dzīvē. Sākumā grūti, jo tu vēl nevari īsti saprast to milzīgo apjomu un sadalīt savus spēkus visā izrādes garumā. Bet tagad es to varu. Tajā brīdī, kad tu beidzot esi ieraudzījis, cik liels ir audekls, tu zini, cik krāsas tev vajag pindzelē, lai pārvilktu strīpu no viena gala līdz otram.
Esmu pateicīgs Alvim par šo lomu, jo tas man ir kaut kas jauns. Nozīmīgs notikums manā lomu sarakstā. Jo vecāki kļūstam, jo grūtāk ir cīnīties ar stereotipiem, ar tiem tēliem, kas mums pielipuši pie ādas. Kā lai tos nokasa? Bet šis ir pilnīgi cits cilvēks, kas liek turēties viņa konkrētajā psihofizikā, nevis psihofizikā vispār.
Izrādē ir divas epizodes, no kurām man zosāda uzmetās. Tā, kur tavs varonis saka: parīziešu ģimenes modelis – viens, augstākais – divi cilvēki. Un tā, kur viņš sen nepārskatītu pasta sūtījumu kaudzē atrod vēstules par mātes nāvi… Patiesībā, šī izrāde ir nevis par islāmu, bet par mums.
Islāms ir tikai spēks, kas pārbauda Rietumeiropu, pārbauda katru no mums. Liek uzdot jautājumu: ko tagad darīsim? Kā rīkosimies? Līdz šim varēja par to nedomāt. Jo atbilde bija: kā dzīvojām, tā dzīvosim. Un dzīvojām tīri labi. Jo arī man Rietumeiropas dzīves modelis šķiet vispatīkamākais. Šī valsts, šī vieta, klimats, cilvēki, atsegtas sejas, skaistas sievietes uz ielām – tas viss man ļoti patīk. Tikai šim dzīvesveidam ir viens trūkums – tas ir uz sevi vērsts egoistisks dzīves modelis, kas centrēts uz indivīda, nevis sabiedrības vajadzībām. Un katram, kam nav sveša matemātika, kļūst skaidrs: ja ģimenē ir vidēji 1,4 bērni, mēs beidzamies…
Ko tev nozīmē tā vai cita cilvēka etniskā piederība? Reiz teici, ka Vladislavs Nastavševs un Žeņa Isajevs tev ir tādi paši latvieši kā Alvis Hermanis un Kaspars Znotiņš. Kas jūs vieno?
Mūs vieno idejas un latviešu valoda, kurā mēs šīs idejas īstenojam. Etniskā piederība – tas ir ārkārtīgi interesanti. To nevajadzētu pazaudēt. Tikai ar vienu pavisam vienkāršu nosacījumu: cilvēki, kuri paši vai kuru vecāki šurp atbraukuši, respektē šo vietu, jo šai vietai ir konkrētas tradīcijas un kultūras, kas sakņojas mūsu valodā. Gadu desmitiem un simtiem šajā vietā ir runāts valodā, kurā tagad runājam. Man ir svarīgi, ka cilvēks to izprot. Tādu, kas izprot, ir pietiekami daudz. Viņus es cienu. Mani nu nemaz neinteresē, kāda ir viņu tautība vai rase. Īstenībā tas ir cilvēka inteliģences jautājums. Jā, visu izšķir inteliģence. Ja inteliģences nav, īsa runa. Žēl.
Uz “Cerību ezeru” gāju ar bažām – vai tikai nebūs vilšanās jūra. Taču izrādījās – prieka okeāns. Izrādē ir burvīga epizode, kurā māte pārmet dēlam: Ты олатышел. Proti, tu esi pārlatviskojies.
Un tas ir adresēts dēlam, kas lielu daļu savas radošās dzīves pavada ar “latišiem”. Vladislavs Nastavševs ir ļoti inteliģents cilvēks ar ļoti labu latviešu un angļu valodu. Turklāt latviešu valoda viņam ir ļoti bagāta, ne katram latvietim tāda ir.
“Cerību ezerā” tavs varonis, inženieris Miša no Novosibirskas, saka: “Teātrim ir jāpārsteidz, teātrim ir tā jāsapurina cilvēks, lai viņš ieraudzītu pasauli citām acīm.”
Brīnišķīgi vārdi! Tieši tā arī ir, labāk nemaz nevar pateikt.
Bet kā ir ar televīziju? Kollēgas lūdza pajautāt, ko tu domā par “Ugunsgrēka” augstajiem reitingiem. Kā tev šķiet, kāpēc cilvēki to skatās?
Es nezinu, kāpēc skatās. Es neskatos. Katram savas intereses, katram ir tiesības izvēlēties veidu, kā atpūsties. Viens iet uz kino, cits lasa grāmatas, vēl cits skatās televīzijā seriālus. Un arī televīzijā ir milzīgas iespējas – var izvēlēties latviešu seriālu, var krievu bandītu seriālu, var skatītes “National Geographic”, “Animal Planet” vai “Discovery”.
Ko tu skaties, ja vispār?
Pēdējos trīs, ja vispār. Man patīk zinātne. Ļoti.
Jūs ar Zani esat lieliski, lasot Ojāra Vācieša un Ludmilas Azarovas dzeju, tomēr, vismaz no malas raugoties, šķiet, ka esat vēl atšķirīgāki nekā manu mīļo dzejnieku pāris. Kas jūs vieno?
Mēs esam kopā.
Ko dara dēli?
Kārlis mācās universitātē matemātikas skolotājos, tieši skolotājos, nevis zinātniekos, par ko man ļoti liels prieks. Ceru, ka viņa interese nezudīs un viņš strādās šajā profesijā. Tā būs milzīga laime, jo Latvijas izglītības sistēma cieš ne tikai no naudas trūkuma, bet arī no tā, ka trūkst vīriešu skolotāju. Šo viņa izšķiršanos iedvesmoja matemātikas skolotājs, ļoti, ļoti labs skolotājs, kas bija 2. ģimnāzijā. Veids, kā viņš runāja, kā mācīja, Kārlim šķita ārkārtīgi stilīgs. Jauniešiem ir svarīgi, lai būtu stilīgs. Tas izšķir visu, un man par to prieks. Bet Matīss mācās Rīgas Dizaina mākslas vidusskolā.
Tavējā!
Jā, un pat tajā pašā Metāla dizaina nodaļā, nu jau otrā kursā.
Vai tev reizēm uznāk slinkuma lēkmes? Kad vajadzētu darīt vienu, bet tu izdomā, ka pirms tam varētu padarīt arī ko citu.
Kā mēģinu sevi mānīt? Internetā iekšā – žvikt. Dažādos ziņu portālos. Sākumā apskatos, kas Latvijā labs notiek, tad atveru “Medūzu”, pēc tam “Eho Moskvi” un tad vēl Ukrainas portālus cenzor.net un unian.ua. Jau vairāk nekā divus gadus, proti, kopš Maidana, nav bijis nevienas dienas, kad es nebūtu ieskatījies šajos portālos. Man tas šķiet svarīgi. Varbūt tajā nekā jēdzīga nav, jo es jau vienkārši skatos.
Tu kliedē miglu. Gribi nosaukt lietas.
Tā varētu būt, kā tu saki. Kliedēju miglu pats priekš sevis. Gribu saprast, kas notiek. Kā veidojas valsts. Ar Vladimira Vladimiroviča pūlēm ukraiņi beidzot formulē paši sevi – kā valsti un nāciju.
Paradoksāli – līdz Krimas aneksijai Ukrainā visi runāja krieviski. Tagad tur runā ukrainiski.
Jā, jā. Tikai diemžēl tas ir panākts ar milzu asinīm. Un te atkal stāsts par detaļām. To, ka Ukrainā ir karš, sapratu no nelielas ziņas, ko izlasīju 2014. gada vasarā. Kāds latviešu speciālists bija uztaisījis divdesmit acu protēžu un aizvedis uz Ukrainu karavīriem. Tur izrādījies, ka ar divdesmit ir par maz, jātaisa vēl. Karš ir tajās stikla bumbiņās.
Ko dari, kad jūti, ka trūkst spēka, ka tavas iekšējās baterijas ir tukšas…
Ēdu medu. Es varu apēst ļoti daudz, kādus divdesmit kilogramus gadā. Esmu kļuvis par medus ekspertu, zinu, kādā novadā kāds, īpaši jau manā pusē – Vallē. Ir tāds bitenieks, kas mežā dzīvo, skarbais vecis, baras, lamā bites un politiku, viņam arī bites ir niknas un medus tāds šerps. Ir atkal tāds, kas runā ārkārtīgi laipnā, klusā balsī, reizēm pat nevar sadzirdēt, ko saka, un arī medus viņam ir ļoti maigs. Lieliski cilvēki! Tā, redz, ir ar biteniekiem un medu manā robežvietā starp Zemgali, Sēliju un Lietuvu, kur mēs pa vasarām dzīvojam. Tur es arī savas baterijas varu piepildīt. Un vēl sirdī esmu ainavu arhitekts. Man ļoti patīk mežapstrādes tehnika – motorzāģis, trimmeri, mačetes – tas viss man ir. Mani valdzina labs dizains, man nepatīk neglīti motorzāģi, man patīk skaisti. Tā es tur dzīvoju mežā, cīnos ar dunduriem. Beidzas dunduri, sākas odi. Un otrādi. Esmu pie viņiem pieradis.
Viņi pie tevis arī?
Viņi gaida mani. Berzē degunus, re, atbraucis mīlulītis, būs mums vakariņas. Kad zāģēju, viņu nav, kolīdz beidzu, klāt ir.
Aiz cieņas?
Droši vien.
