Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
16. jūlijs, 2016
Drukāt

Par teātri Latvijā, Krievijā un Parīzē. Saruna ar aktieri Ivaru Kalniņu (2)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Otrajā starptautiskajā Jūrmalas festivālā Dzintaru koncertzālē aktieris Ivars Kalniņš kamermūzikas vakarā “KinoTeātris” kopā ar aktrisi Ēriku Egliju, komponistu Arturu Maskatu pie klavierēm, kā arī mūziķi Andri Ābelīti piedāvāja dziesmas no teātra izrādēm, solo programmām un kinofilmām.

Programmā iekļautas arī dziesmas no 1983. gadā Dailes teātrī tapušās Ojāra Vācieša kompozīcijas “Si minors”. Šajā darbā dzeja un Ivara Kalniņa vokālais izpildījums kopā ar komponista instrumentālo pavadījumu sasniedzis reti sastopamu emocionālu saskaņu, kas klausītājus valdzina vēl šodien. Varbūt tāpēc, ka viņiem abiem – Maskatam un Kalniņam – Vācietis tolaik bija tuvākais latviešu dzejnieks.

 

– Tolaik, astoņdesmitajos, līdz operai “Valentīna” vēl bija tālu, Dailes teātra muzikālais vadītājs, komponists Arturs Maskats rakstīja dziesmas teātra izrādēm. Bet īpašs uzvedums tika radīts 1983. gada rudenī, kas sakrita ar Ojāra Vācieša 50. dzimšanas dienu. Tas bija “Si minors”, kura tonālais sākums, kā daudzām labām lietām, radās teātra bufetē. “Toreiz sadraudzējos ar fantastiskās balss īpašnieku Ivaru Kalniņu, un Aina Matīsa, mūs ieraugot, vienmēr teica – atkal divi neatraujamie sēž,” tā tos gadus atceras Arturs Maskats, piebilstot, ka Ivars Kalniņš atdevīgi iznesis aktierim ne jau viegli dziedamas dziesmiņas, turklāt uzrakstītas milzīgā diapazonā. Pēc 20 gadiem tās uz Dailes skatuves atdzima Radiokora projektā “Vācietis. Novembris. Klavierkoncerts”. Kā to laiku atceraties jūs?

I. Kalniņš: – Šis tas jau radās mazliet bohēmiskā noskaņā teātra kafejnīcā, taču tolaik, astoņdesmitajos, izlasījām gandrīz visu latviešu tā laika dzejā sarakstīto. Peters, Ziedonis, Čaklais… Mūs aizrāva arī Čaks, trīsdesmito gadu dzejnieki, taču priekšplānā kaut kā izvirzījās Vācietis. Un Arturs sarakstīja divdesmit dziesmas ar viņa dzeju. Galda dziesmām, ziņģītei arī nav ne vainas, blūzos arī visvisādi viegli tekstiņi, bet man kā aktierim tomēr ļoti svarīga dzeja, kas izraisa asociācijas, un es ceru, ka spēju tādas pašas asociācijas un līdzpārdzīvojumu izraisīt arī skatītājos un klausītājos. Kad teātris aizbrauca viesizrādēs uz Ukrainu vai Bulgāriju, mūs abus ar Arturu Maskatu atstāja mājās, lai “turētu” repertuāru.

Uz skatuves mikrofons, flīģelis, pie kura sēdēja pats mūzikas autors, vienīgi kādā dziesmā paņēmu rokās arī ģitāru. Tas viss. Arturs bija uzrakstījis iesniegumu, lai kaut ko no viņa sacerētajiem skaņdarbiem varētu ierakstīt, un, tiem laikiem tavu brīnumu, viņam kā jaunam komponistam arī iedeva laiku uz vienu vakaru Radio ierakstu studijā. Un šajā vienā vakarā mēs ierakstījām visas divdesmit dziesmas! Laimējās ar skaņu vīru Rūtentālu, lai viņam vieglas smiltis. Visu salika kopā bez jebkādiem kompjūteriem. Pirms pāris gadiem Arturs man piezvana – paklausījos mūsu tolaiku brīnumu, zini, vietām tīri labi… Ar to programmu savulaik izbraukājām Latviju krustu šķērsu.

– Pirms vairākiem gadiem, kad Dailes teātris vēl brauca uz festivālu Stāmerienas pilī, šī norise nebija iedomājama bez “Mūžīgā unisona”. Kā ansamblis radās?

– Aiz nabadzības… Kad pabeidzu Konservatoriju un sapratu, ka teātris ir tikai tāda pieturvieta, kur maksā vienīgi izdzīvošanas naudu, aptvēru – jāveido vēl kas cits. Vienu brīdi ar Jāni Paukštello apsēdāmies un domājām: ko darīt? Mums pievienojās Varis Vētra un Andris Bērziņš, sanācām ar to, kas katram galvā, tā pamazām radās dziesmas, joki, bet pārsvarā jau mūzika tapa ar Jāņa Petera, Imanta Ziedoņa dzeju. Neviens koncerts nebija pilnīgi vienāds. Reiz Cēsīs uzstājāmies 18. novembrī. Liels skandāls sacēlās, jo kāds darbonis atsūtīja riebīgu vēstuli teātra direktoram, ka kaut kādi tur mākslinieki dziedājuši nacionālistiskas dziesmas par sarkanbaltām rozēm ziedošām… Vajadzēja atskaitīties. Ei, bet nebija taču sarkanbalt­­­sarkanas? Tad stūra mājas vīri nomierinājās. Mums jau jūra bija līdz ceļiem, bet visādi varēja gadīties. Tolaik Raimonds Pauls mums uzrakstīja veselu dziesmu ciklu. Vēlāk piedalījāmies maestro jubilejas koncertā filharmonijā. Koncertu ierakstīja. Pēc vairākiem gadiem reiz uz ielas mani apturēja svešs kungs un, ar mēli piesizdams anglisko “t”, saka – viņam esot kāda plate. Iegājām krodziņā, un vīrs izvilka no portfeļa vinila plati. Izrādās, mūsu koncerts vienkārši nospiests un izlaists Hamburgā. Tā arī neuzzināju, kas tie īsti bija par cilvēkiem…

– Dailes teātrī esat nospēlējis turpat 30 gadus, taču skatītāju atmiņā paliktu arī, ja lomu klāstā būtu tikai Orfejs, Janka no filmas “Ābols upē” un Džūlijas Lambertes mīļākais Toms… Deviņdesmitajos ne viens vien aktieris no sava teātra aizgāja, bet pēc tam atgriezās. Jūs Dailē – vairs ne. Kā tas īsti notika?

– 1997. gadā Jānis Streičs bija ticis pie “Likteņdzirnu” filmēšanas. Lūdzu teātrim, lai kādus pāris mēnešus mani neliek jaunās lomās, taču visās vecajās izrādēs spēlēšu, jo sapratu, ka filmēšanās aizņems daudz laika. Beigu beigās ar mani kā “nevajadzīgu” neparakstīja līgumu. Neteikšu, ka justos pārlieku sarūgtināts. Vairs neatteicu neko citu ārpus teātra, kā to ik pa laikam nācās darīt.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Labākais aktieris no dzīvajiem.

  2. Uz skatuves mīl štampot,bet kā kino aktieris Kalniņa kungs ir tīri ciešams.

Aukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības; sestdien stindzinās pat -16 grādu salsAukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības, bet vēl vairāki simti ar ķermeņa atdzišanu nonākuši slimnīcā, piektdien vēstīja raidījums “LNT Ziņas”.
Draugiem Facebook Twitter Google+