Mobilā versija
Brīdinājums +12.2°C
Vilis, Vilhelms
Svētdiena, 28. maijs, 2017
18. maijs, 2017
Drukāt

Pasaules pilsone ar Latviju sirdī. Saruna ar Evu Ikstenu (3)

Foto - Zigmunds BekmanisFoto - Zigmunds Bekmanis

Eva Ikstena

LTV 1 raidījuma “Kultūras ziņas” vadītāja un “100 g kultūras” raidījumu interneta redaktore Eva Ikstena tikko atgriezusies no Japānas, kur filmēja arī radiācijas skartajā Fukušimas prefektūrā, tuvu atomreaktoram, bet nu ir ceļa jūtīs uz Svalbāru (Norvēģijas ziemeļu teritoriju), kur iecerēts veidot jau pavisam citu dokumentālo filmu. Tāda šobrīd ir viņas dzīve – intensīva, piesātināta ar jauniem iespaidiem, emocijām, bet arvien uz Latviju atpakaļ velkoša.

 

Es tevi pirmoreiz pamanīju tolaik Ilmāra Latkovska veidotajā raidījumā “Viss notiek!” Kā nonāci pie viņa?

Lai gan mani uztver kā ekrāna seju, taču pirms tam vairāk biju aizkadra cilvēks – redaktore, dokumentālo stāstu autore, līdz Iveta Lepeško mani uzaicināja veidot Dziesmu svētku raidījumus. Bet televīzijā sāku darboties jau 13 gadu vecumā, kad veidoju raidījumu “JuniorsTV”, kur satiku ļoti labus draugus – Māru Upmani-Holšteini, Ievu Beitiku, Jāni Strapcānu un Miķeli Ļaksu, kas plašāk pazīstams kā Markus Riva. Mums bija milzīga degsme strādāt un kaut ko mainīt. Biju Latvijas Jaunatnes padomes prezidente, tobrīd jaunākā visā Eiropā. Man bija tikai 19 gadi, pārstāvēju Latvijas jauniešus gan UNESCO, gan Eiropas Parlamentā un Eiropas Komisijā – visā, kas saistījās ar jaunatnes politikas jautājumiem. Vadīju dažādus projektus ar mērķi iesaistīt jauniešus aktīvā pilsoniskā līdzdarbībā, piemēram, Jauniešu ministru kabinetu, kas desmit nedēļas ar saviem priekšlikumiem piedalījās Ministru kabineta un Saeimas darbā. Paralēli šai darbībai un filozofijas studijām īsu brīdi pastrādāju arī valsts pārvaldē – Bērnu un ģimenes lietu ministrijā, lielākoties tieši pie Jaunatnes likuma izstrādes. Līdzdarbojos Jaunās inteliģences foruma sarīkošanā, izstrādājot idejas, kā jaunieši varētu palīdzēt Latvijai finanšu krīzes laikā. Tobrīd iepazinos ar Goran Goru, Kārli Kazāku, Renāru Kauperu, kopā ar domubiedriem sākām rīkot talkas un tikām Imanta Ziedoņa pamanīti, jo mūsu entuziasmā viņš acīmredzot saskatīja savas dageru (Dižkoku atbrīvošanas grupas. – Aut.) kustības turpinājumu. No tā laika iniciatīvām arī izšķīlās fonds “Viegli!”

Redz, kā! Izrādās, arī tu pēc profesijas neesi žurnāliste.

Vienubrīd es augstprātīgi domāju, ka man ar filozofa izglītību būs pavisam nevietā strādāt žurnālistikā, tikko biju atgriezusies no maģistra studijām ASV, kad Ilmārs Latkovskis ļoti gudri uzrunāja, aicinādams veidot dokumentālu stāstu par to, kā latvieši izskatās ārzemnieka acīm. Pēc tam man uzticēja intervēt Lidiju Lasmani-Doroņinu. Noskatījos filmu par viņu, un sagribējās šo cilvēku satikt. Viņa mani ļoti iespaidoja – cēlums, ar kādu viņa bija stāvējusi pretim padomju režīmam. Tā nu neviļus biju kļuvusi par autori un turpināju kopā ar “Viss notiek!” komandu – Adriānu Rozi, Ievu Stadi, Kristu Vāveri, Jurģi Tūbeli un, protams, Ilmāru – ļoti labiem žurnālistiem.

Uz sarunu tevi pārtvēru starp diviem dokumentālā kino projektiem. Par ko būs šie stāsti?

Šobrīd paralēli strādāju pat pie trim projektiem. Vienu filmu sauks “Nemiers” – par divām sievietēm, kas dzimušas ārpus Latvijas, un par to, kā atgriežoties viņas redz te notiekošo. Otra filma būs par Latvijas skautu un gaidu simtgadi, šīs kustības vēsturi, bet trešā – par mākslas projekta tapšanu Svalbārai. Man nepatīk negācijas. Mani stāsti var būt skumji, bet cilvēcīgi, kuros tomēr cenšos parādīt labo. Es nevarētu darboties analītiskajā žurnālistikā, jo manī nav tai nepieciešamo īpašību. Man patīk meklēt to, kas sanāks, kas būs labi. Vienmēr ir dažādi varianti. Sēžot uz lieveņa, varu skatīties uz dubļiem pie savām kājām, bet varu skatīties arī uz zvaigznēm virs galvas. Varbūt citiem par mani ir radies priekšstats, ka Eva vienmēr ir smaidoša, dzirkstoša un enerģijas pilna, taču ne vienmēr tā ir. Tāpat ar maniem stāstiem.

Kā tu paspēj visu izdarīt, jo LTV1 jāvada arī kultūras ziņas?

Visi domā, ka esmu ļoti aizņemta, jo manu darbu filmē, un liekas, es visu laiku strādāju. Nedomāju, ka esmu noslogotāka par, piemēram, komponistu vai bibliotekāri, tikai viņu dzīvē daudz kas paliek aiz kadra. Kad kļūst pavisam karsti, mēģinu izbrīvēt sev kādu brīvu brīdi. Man ļoti grūti pieņemt laika diktātu, jo esmu pulsējošs cilvēks, kad uznāk iedvesma kaut ko izdarīt vai tieši otrādi – neko nedarīt. Tādēļ reizēm sanāk visu montēt pēdējā brīdī. Man svarīgi arī ik pa laikam tikt laukā no urbanizētās vides pie dabas un kalniem.

Vai vari ieskicēt savus tālākos plānus?

Latvijas Televīzijas vadība ir pārliecinājusi Eiropas Raidorganizāciju apvienību (EBU) par pirmā Starptautiskā televīzijas konkursa “Eirovīzijas gada koris”  rīkošanu Rīgā. Tas notiks 22. jūlijā “Arēnā Rīga”, un konkursa vadīšana kopā ar “Grammy” balvas laureātu komponistu Ēriku Vitekeru godpilni uzticēta arī man. Tuvojoties Latvijas simtgadei, LTV Kultūras raidījumu redakcijā veidosim daudzas filmas par mums nozīmīgiem kultūras cilvēkiem, piemēram, Marinu Rebeku, Elīnu Garanču, Vairu Vīķi-Freibergu un citiem. Vēl esmu arī konkursa “Kilograms kultūras” žūrijā. Kad man pazudīs patīkamā sajūta skatītājiem stāstīt par kultūras notikumiem, tad būs jāpieņem lēmums iet prom no darba, bet pagaidām nekas par tādu notikumu pavērsienu nevēsta, kaut gan šeit esmu nostrādājusi jau sešus gadus.

Cik lielā mērā tu pati piedalies kultūras ziņu satura veidošanā?

Abi ziņu diktori – es un Edgars Raginskis – neesam tikai ekrāna sejas, dažkārt rediģējam tekstus, kurus sarūpējuši redakcijas žurnālisti, ja mums liekas, ka uz lapas uzrakstītais jāpadara saprotamāks skatītājiem. Labai valodai pievēršu lielu uzmanību, man svarīgi maksimāli precīzi izteikties. Dažas jomas, piemēram, vizuālā māksla un teātris ir diezgan specifiskas, un daudzi varbūt neseko tām līdzi, bet mūsu mērķis ir piesaistīt arvien lielāku sabiedrības uzmanību kultūrai. Dažreiz pati izveidoju kādu sižetu. Mums kopā nekad nav garlaicīgi, jo abi esam daudzrunātāji, īpaši Edgars, kurš strādā arī Radio, kur ne mirkli nedrīkst būt klusums. Arī ģērbšanās stilā varam būt brīvāki nekā dienas un vakara ziņu kolēģi, atļaujoties nevilkt žaketi un izmantot košus aksesuārus.

Tuvojoties Kristus vecumam, vai esi pamanījusi kādas pārmaiņas sevī?

Principā es jūtu, ka dzīve notiek. Rodas mazāk aizspriedumu par lietām, bet vispār esmu cilvēks, kas visu pieņem. Man ir ļoti svarīga brīvība visās izpausmēs, un nekad negribētu arī otru ierobežot. Veidojot video apsveikumus Latvijai 4. maijā un 18. novembrī, man nācies uzklausīt daudzas neparastas atbildes no ārzemniekiem. Manuprāt, skaistums ir tajā apziņā, ka mēs savā valstī varam būt brīvi un cienīt cits citu.

Zinot tavu aktīvo dzīvesveidu, tu izjūti sevi kā pasaules pilsoni?

Es nezinu, kā atbildēt uz šo jautājumu. Noteikti jūtos kā pasaules pilsone, jo redzu likumsakarības dabā, politikā, ekonomikā, to, ka visi uz planētas notiekošie procesi ir savstarpēji saistīti. Varbūt tāda sajūta arī tāpēc, ka vidusskolā brīdi mācījos Grieķijā, studēju ASV un dzīvoju Indonēzijā. Brīžiem man šķiet, mēs, latvieši, nemākam paraudzīties ārpus savas sētas. Iespējams, tādēļ arī īsti nesaprotam bēgļu situāciju, kā tā radusies. Ceļošana man ļauj labāk saprast pasaules problēmas un par tām runāt. Vienlaikus, tēlaini runājot, esmu kā koks, kas stingri turas savā zemē, bet zari iet pāri robežām.

Vai tev nešķiet, ka daudziem Latvijas jauniešiem saknes ir pārāk seklas?

Es nedomāju, ka tā ir problēma. Galvenais, lai cilvēks būtu laimīgs. Ja viņš jūtas laimīgāks kaut kur citur, nevis Latvijā, tad tā ir viņa izvēle. Sakņu sajūtai jābūt ieliktai jau ģimenē. Imants Ziedonis reiz filmā teica, ka mūsu pēcnācējiem jauktās laulībās ir jādod iespēja saņemt latvisko dzīvesziņu. Ar varu jau mīlestību pret Latviju nevar panākt. Tikai dzīvojot tādā sabiedrībā, kur var justies droši un labi un kur tevi pieņem, lai kāds tu arī būtu, gribēsies būt piederīgam ar visu sirdi.

 

Pieturzīmes

Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?

Bez baltas kafijas.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?

Zinātkāra, ģimeniska un latgaliete.

Būtiskākais sasniegums darbā?

Dziesmusvētku tiešraides vadīšana no Mežaparka lielās estrādes.

Labākā izklaide?

Pārgājiens dabā.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Parakstijusi uzsaukumu par masu imigrācijas uzbrukuma organizēšanu virsū Latvijai.

  2. Tas nekad nevar būt “Pasaules pilsonis ar Latviju sirdī”. Bija viens Krievu mūziķis, kas arī lielījās ka ir pasaules pilsonis. Izdarībās iznāca, ka dzimtene ir pie kājas. Viss runātais ir tikai izrādīšanās un reklāma. Es šādiem vāvuļotājiem neticu.

Draugiem Facebook Twitter Google+