Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
14. janvāris, 2013
Drukāt

Peļķe – slikta enkurvieta

Foto - LETAFoto - LETA

Vērīgi skatoties, uz kādreiz balti krāsotā Zatlera Reformu kuģa sāniem šī krāsojuma pēdas ir palikušas, bet daudz kur virsroku ņēmis noplukums, vietumis apšuvumu sedz rūsas kārta, pie plūdlīnijas ir bojājumi, kas cēlušies cīņā ar milzu zemūdens zirnekli Krakenu un bangojošā jūrā uzskrienot rifiem.

 

Nolaižot balto gulbi ostas akvatorija stāvūdenī, cildināja tā tonnāžu, kas celšot 3000 kuģotāju un vairāk, un līdzīgi kā tankeris tilpnēs pārvadā naftu, šī kuģa kravnesība
būšot neierobežota, lai transportētu apgaismību, tiesiskumu un reformas. Uz klāja sapulcinātā komanda bija pārliecināta, ka, tāpat kā no kruīznieka, arī no nenogremdējamā peldošā drednauta vēros spoguļgludas marīnas un pūkainu mākoņu ainavas, un viss jūras ceļojums noritēs tip top – kā pa mazgājamo bļodu. Ak vai, bet tā nebija vis.

Kolīdz Zatlera borts, pašmācības ceļā apgūstot navigāciju, paļaujoties ar dievpalīgu uz eņģeļu un sirēnu dziedāšanu, iepeldēja atklātā selgā, tā viņus apsēda ienaidnieki.

Politiskos okeānos balti kuģi nepatīk. Tā ir kā skaida acīs, kurai neviens nevēlē septiņas pēdas zem ķīļa un uzskata par nepieciešamu pēc iespējas ātrāk šos
iznireļus nogādāt Loida aģentūras nogrimušo upuru reģistrā, atstājot krastā sērojošo Vanadziņu un raudošas atraitnes. Uzdarbojās kā briesmīgais Krakens, tā pat mikroorganismi, kas badīja ar smeceriem.

Uzglūnēja asinskārie kuršu vikingi un miroņgalvas karoga pirāti. Haizivis, palekdamās viļņos, sauca – sūtiet mums vēl zatleriešus! Šos saldūdens jūrniekus svēpēja ar malduguns bākām, bet viņu peldlīdzekli gribēja barbariski nodedzināt un abordēt, triekt uz klintīm, uz sēkļa, uz mīnām kuģa ceļā, bet vislabāk – uzdurt uz vikingu jollas priekšvadņa pīķa, katrā ziņā nolaižot reformu tvaikoni dibenā, buļ, buļ, lai tas maksā, ko maksādams.

Ak, viņi būs pagalam! – daudzreiz iesaucās vērotāji, no augstā krasta lūkodami balto, lielo kuģi, ko vētras stihija viļņos zvalstīja kā tupeli un ko ielenca naidīga flote. Viņus paraus dzelmē! – lauzīja rokas ļaudis, kuri zināja, cik daudzas labas īpašības un priekšrocības uzskaitītas itin kā stingri būvētajam baltajam gulbim. Apgāzīs, deviņi pērkoni, ka ar nākamo pūtienu apgāzīs! – krodziņos, pīpes kratīdami, slēdza derības vecie jūras vilki. Bet kaijām vēl jāgaida barību. Uz Zatlera “Costa Concordia” beidzot ir aptvēruši, ka cilvēki no krasta vis nemāj sveicienus, bet brīdina par briesmām un kļūmīgo stāvokli, vedina aizpeldēt drošākos, dziļākos ūdeņos. Šķiperis ir pārliecies pār malu un ieraudzījis to pašu, ko sen redzēja sauszemes žurkas – cik pelēks izplucināts baltais putns! Stūrmaņi, sabāzuši kopā galvas pār jūras kartēm, locijām un kompasiem, ir novilkuši līnijas pa meridiāniem un paralēlēm – krustpunkts pēc uzmērītiem garuma un platuma grādiem nešaubīgi rāda, ka Zatlera kuģis ir iesēdies peļķē!

Un šī atrašanās vieta ir pagalam slikta enkurvieta, patiešām muļķīgs stāvoklis. Polundra! – iebļāvās uz komandtiltiņa, – mums ir sūce! Ūdensdrošie nodalījumi pamazām piepildās ar zila vāla ūdens stabu, kā saka uz jūras – tur tek kā siets. Mašīntelpā norīkotās mehāniķes Zatlera zelta meitenes dara, ko var, lai sprauslājošo motoru piedabūtu vienmērīgai spricēšanai, ministri pielikti pie sūkņiem kā kuģapuikas, SOS ir padots, palīgā, palīgā – kaut klīstošais hārvardietis sadzirdētu noraidīto trauksmes signālu, kaut laiviņā kāds atirtos pie slīcējiem.

Elle un Indija! – atstāsim klāja apkalpi glābšanas darbos un atgriezīsimies ostā, iekams ZRP kuģis, gatavs burājumam, devās ceļā. Kaut kuģu būvētava, Jūrmalas mastu priedes un ostas pieraksts bija Latvijas, zatleriešu uzvilktā plandošā flaga nebija sarkanbaltsarkana. Mēs būsim dziļa peldējuma un okeānu laineris, kosmopolīti, liberāļi – viņi sūtīja signālu kā pēc Morzes ābeces, – mēs šķērsosim ekvatoru, kas dala cilvēkus pēc tautībām. Tā vēl būtu pusbēda, jo puspasaules flotiles kuģo zem Grieķijas un Libērijas, nevis nacionālajiem karogiem, taču, jau jūrā būdami, Zatlera kapteiņi un šķiperi izdarīja liktenīgu kļūdu. Viņi grasījās sabiedroties pa vējam ar impērijas armādu! Un tas jau robežojās ar nodevību, bet par nodevību uz jūras velk pie rājas un soda ar nāvi. Kaut bīstamo sasvēršanos novērsa,

zatleriešu jūrnieki turpināja ar uzmanību un taktu vērsties pretī visiem un “dāvāt Ziemassvētkus” ikvienam, tikai ne latviešiem. Tāpat kā sieviete uz borta nes nelaimi, viņi domāja, ka vārda “latvieši” pieminēšana pat pūpē nesīs nelaimi, un tāpēc izskauda to no leksikas, priekš latviešiem aizmeta mezglu – pat latvietību no pases gribēja strīpot! Nē, labi, ja kuģinieki mēdz būt tik māņticīgi, un viņiem Latvijā latviešu balsis nevajag – uz veselību.

Taču, lai cik svētulīgi izrādītos Reformpartijas apkalpes ļaudis, arī neviens krievs, ebrejs vai čigāns nemetas pa galvu pa kaklu celt viņu zemas iegrimes reitingu. Jūras velns viņu zina, kas ir tas kompass, pēc kura orientējas “nenogremdējamā” kuģa komandtiltiņš – vai RP vēlētājs nokāps no Polārzvaigznes, atlaidīsies no Mēness
neredzamās puses tumšajām jūrām vai uznirs no Marianu ieplakas kā nesen sastaptais dziļūdens milzu kalmārs.

Ok, nost ar prievīšnacionālismu un biezādainiem krieviem, pie pārmaiņu partijas ceļu atradīs moderni izglītoti jaunieši, reformu piekritēji, sorosīti un dīvaini cittautieši. Zatlerieši priekš viņiem izstrādājuši 10 punktu doktrīnu, dzīvās priecēs mācību un reformu katķismu. Bet kur to lieto praksē? Praksē to lieto “lietišķajās spēlēs”, “vārdu mākoņos”, diapozitīvos un domnīcās, taču darbnīcas, kur izkaļ reformas un karstas izņem ar lūkšām no ēzes – nav. Ja Zatlera ordeņa statūtos nospraustajām reformām ir un būs atbalstītāji, tad – kur ir rezultāts? Vai atbalstītāji noturēsies tik ilgi, līdz sagaidīs, kamēr apzīmogos Zatlera kuģa mantu?

Jā, tikko pietauvotam, lepnajam buriniekam jau deva belzienus no malas, un nodevība bija slēpusies turpat blakām. Tie, kurus domāja kā velkoņus, izrādījās ar noslieci uz klaidoņu dzīvi. “Rīkojumam nr.2” bija lieli nopelni tautas labā, taču tas ārkārtīgi iekaitēja gandrīz visiem pārējiem kuģotājiem Latvijas politiskajā dīķī, un akurāt tāpat kā cilvēkēdāji aprija kapteini Kuku ar viņa ļaudīm, arī mūsējie kanibāli labprāt brokastīs cepa un gremoja admirāļa Zatlera ekipāžas gaļu.

Tā kā gavēnis politikā nav pazīstams, pēdējā laikā plēsoņas gan šķita paguruši. Iespējams, arī tiem laiku pa laikam vajag atpūtināt gremošanas sistēmu un siteņus uzturā nomainīt ar dārzenīšu, banānu un riekstu diētu. Taču nav apstrīdams –

kolīdz kļūs redzams Zatlera kuģa ķīlis, aplaudēs ļoti daudzi. Jo noticis tāpat kā ar pāragri dunkas saņēmušu puisēnu, kurš pastāvīgi sastapis ļaunvēlību – arī ZRP, ne tuvu liela izaugusi, jau bija kā šis visai nejaukais un sevī noslēdzies puika, kurš lāgā negrib uzticēties it nekam. Bet – kuģis vēl nelaižas dzelmē, lai arī pēc iekšā sēdētāju skaita pārvērties par “petit bateau”, mazītiņu laiveli.

Šo rindu autors piedalījies daudzu varenu flagmaņu partiju kongresos, kur iekšpus gaisā bija jūtams Tautas partijas vienības spēks, “”Latvijas ceļa” vai “Vienotības” demokrātiskā brīvestība, un vienīgi Reformpartijas kopsapulcē likās, ka starp pirmo vai pirmo un otro un pārējām solu rindām nolaidusies itin kā savāda migla vai neredzama siena. Šai kongresā prezidēja kodols, kapteiņi un stūrmaņi, Prezidentam pietuvinātās aprindas, kamēr tiem citiem atvēlēja būt par airētājiem. Tas nebija jūrnieku solidārs kongress, iespējams, šī siena ir dabīgais attālums un šķirtne starp Kembridžā un Hārvardā studētiem un vakarskolēniem. Augstprātība šai sāgā ir svarīgi pieminama “jūras slimība” un viens no iemesliem, kamdēļ pat stiprākie kuģi zaudē izturību.

No vienas puses skatot, derētu uz slikto enkurvietu – peļķi pasviest glābšanas riņķi, ruma pudeli un virvi, kamēr Zatlera kuģa koordinātes neizžūst par “slapju vietu”. Reformu partija nav no pašām sliktākajām šai valstī, un lai jau viņi ķepurojas. Taču no otras puses, neapskaužamā, muļķīgā stāvoklī nonākuši, zatlerieši valdošo koalīciju pēc katras pūsmiņas, pēc katra vēja brāziena var pārvērst sastāvā – vecākais brālis, mazais brālis un dullais brālis. Proti, mēs nevara būt droši, ka strandējušie burātāji nesabrāļojas ar krieviem, nemetas pie sociālistiem vai nenostrādā Neptūns viņu zina kādu stiķi. Līdz ar to, lai cik simpatizēdami vienam vai otram reformistu ministram, latvieši labāk atstās roku nokalstam, nekā laidīs to vēlēšanu urnā ar RP listi. Mēs nevaram uzticēties “baltajam kuģim”. Tāpēc Zatlera partijas gaiša nākotne nav iespējama, bet jauki, ka partijā vēl ir pietiekami daudz cilvēku, kam patīk domāt par to, kā kaut ko tomēr iespējamu. Nu – turaties, kamēr peldbikses sausas.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+