Latvijā
Sabiedrība

Krievijas drošības iestādes pie mātes kapa neielaiž 27


Harijs Ešenvalds cerēja “Sibīrijas bērnu” ceļojuma laikā nokļūt pie mātes kapa un uzlikt tam krustu, taču saņēma atteikumu.
Harijs Ešenvalds cerēja “Sibīrijas bērnu” ceļojuma laikā nokļūt pie mātes kapa un uzlikt tam krustu, taču saņēma atteikumu.
Foto – Ilze Pētersone

Neko tādu kā šovasar augustā fonda “Sibīrijas bērni” rīkoto braucienu dalībnieki Krievijā līdz šim vēl nebija pieredzējuši – policistu “uzlidojumu” un drošībnieku izsekošanu Omskā, liegumu apmeklēt tuvinieka kapavietu Krasnojarskā, bet Evenkijā šā raksta autori pat aizturēja uz vairākām stundām Turas policijas iecirknī. “Tas, ka mums jābrauc kā tādiem vajātiem zaķiem, ir ļoti pazemojoši,” atzīst kinorežisore Dzintra Geka, kas ekspedīcijas uz latviešu izsūtījuma vietām rīko jau 11 gadus. Šajā reizē 36 cilvēku grupu, kuru vidū paši represētie, viņu bērni un tuvinieki, viņa veda uz Krasnojarskas un Omskas apgabaliem, lai pēc tam dotos tālāk uz Kazah-stānu. “Latvijas Avīze” sāk rakstu sēriju par Sibīrijas bērnu šīs vasaras ceļojumu.

 

Krasnojarskā gatavs piemineklis Staļinam

Krasnojarskā pirmā tikšanās – ar vietējās biedrības “Memoriāls” vadītāju Alekseju Babiju. Valstī senākā cilvēktiesību aizstāvju nevalstiskā organizācija piedzīvo grūtus laikus. Pērn Krievijas Tieslietu ministrija sešas “Memoriāla” reģionālās filiāles atzina par “ārvalstu aģentiem”, taču Krasnojarskas biedrība pagaidām no tā izvairījusies, jo nesaņem ārvalstu finansējumu. Toties tai nākas sparīgi cīnīties ar vietējiem komunistiem un staļinistiem, kas vēlas uzstādīt pieminekli Jo-sifam Staļinam – kā tūrisma objektu. A. Babijs stāsta, ka jau pa trīs lāgiem nācies atsist šo ieceri. “Labi, ka bijām uz vienu roku ar Kras-nojarskas apgabala administrāciju un visi sapratām, ka tāds piemineklis mums nav vajadzīgs.” Staļina biste esot izlieta pirms desmit gadiem un gaidot savu laiku “krajkoma” telpās.

Plašsaziņas līdzekļi par “Memoriālu” interesējoties reti un parasti tad, ja ap to sagriežas kāds nelāgs virpulis, kā, piemēram, šogad, kad nezināms zvanītājs – it kā svarīgs ierēdnis no Maskavas – izjaucis biedrības rīkotā konkursa skolēniem “20. gadsimta Krievijas vēstures cilvēks” finālu. Uzvarētājiem bija iegādātas biļetes, lai dotos uz apbalvošanas ceremoniju galvaspilsētā, taču pēc maskavieša zvana daudzas reģionālās Izglītības ministrijas nobijās un bērnus uz pasākumu neaizsūtīja. Lai gan vēlāk zvans esot uzdots par provokāciju, konkursa noslēgums bija sabojāts.

 

Arhīvi slēgti kopš 2006. gada

Smagu triecienu “Memoriāla” darbībai deva valdības noliktais aizliegums tikt klāt Federālā drošības dienesta un Iekšlietu pārvaldes arhīviem, jo apgrūtināja biedrības sākto politiski represēto sarakstu izveidi.

“Tagad strādāt ir diezgan grūti, jo arhīvos vairs netiekam, kā tas bija deviņdesmitajos gados, kad iepriekšējais priekšsēdētājs burtiski tur dzīvoja, ieradās deviņos no rīta, līdz pieciem pēcpusdienā tur strādāja un savāca ļoti daudz informācijas par Krasnojarskas apgabalā izsūtītajiem cilvēkiem,” stāsta A. Babijs. Šo darbu biedrība sākusi kopš tās dibināšanas, un nepilnos 30 gados izdevies iegūt ziņas par 175 tūkstošiem represēto. “Tas vēl ir mazs skaitlis,” atzīst “Memoriāla” vadītājs, ja zināms, ka Krasnojarskā, kas bija viens no izsūtītajiem paredzētajiem reģioniem, nonāca apmēram viens miljons represēto. “Lai šo darbu pabeigtu, mums vēl vajag 200 gadu. Nezinu, kā mums tas izdosies, bet pacentīsimies vēl tik ilgi izdzīvot,” viņš skumji pasmaida.

Aleksejs Babijs ir vīrs pensijas gados, kurš gandrīz visu savu brīvo laiku un arī privātā biznesa līdzekļus velta represēto sarakstu sastādīšanai. Komanda neesot liela – no 15 biedrības cilvēkiem ierindā ap desmit, visi vecāki par savu vadītāju. Pēc 2006. gadā valdības noteiktā aizlieguma arhīviem “Memoriāls” pievērsies materiāliem, kas attiecas uz personām, kam atņemtas vēlēšanu tiesības, un no iegūtās informācijas veido tā saukto kulaku uzskaiti. Ar vietējās varas finansiālu atbalstu – aptuveni 200 tūkstošu rubļu jeb aptuveni 2800 eiro gadā – politiski represēto sarak-sti izdoti 12 biezos sējumos, kuros, kā uzsver biedrības vadītājs, lielā skaitā atrodami arī 1941. un 1949. gadā izsūtīto latviešu uzvārdi. Paralēli visa informācija atrodama mājas lapā “memorial.krsk.ru”, palepojas A. Babijs.

Atbildot uz jautājumu par “Memoriāla” nākotni tik negatīvā valsts politikas režīmā, viņš pasmaida un nosaka: “Kamēr nešauj nost, dzīvot var.”

 

Katram sava cerība

Katram Sibīrijas bērnu ceļotājam savs mērķis – kāds vēlas atgriezties bērnības laika vietās, citam padomā atrast radus, vēl kādam jāuziet tuvinieku kapavieta. Harijs Ešenvalds par šo braucienu bija domājis ilgi, iespējams, kopš brīža, kad viņu ar brāli 1946. gadā atgādāja atpakaļ uz Latviju jau kā bāreņus.

Uz Sibīriju Ešenvaldus izsūtīja 1941. gadā, kad Harijam bija četri gadi, bet viņa brālim – par diviem vairāk. Tēvu no ģimenes tūlīt atšķīra, nogādāja Vjatlagā un pirmajā nometinājuma gadā, visticamāk, nošāva, jo, kā izpētījis dēls, norādītajā miršanas datumā gājuši bojā vēl ļoti daudzi vīrieši. Mamma ar abiem puikām nonāca Krasnojarskas apgabala Ustjbargā. Patiesi barga bija nometinājuma vieta – visus mocīja sals un bads, mātei smagi jāstrādā pie Kanas upes krastiem mežu cirtēs, sagādāto pārtikas mazumiņu viņa vairāk atvēlējusi bērniem nekā sev. Neizturēja dēlu mamma un 1944. gadā nomira no bada. “Aiznesa viņu un kaut kur apglabāja,” asarām acīs nosaka Harijs.

Brāļiem sākusies šķirta dzīve – vispirms par viņiem parūpējušies izsūtītie novadnieki, tēvu kā pagasta vecāko daudzi taču pazinuši. Ziemā gan pārcelti uz bērnunamu, izmitināti katrs savā barakā, bet retajās tikšanās reizēs uzraudzes nav ļāvušas sarunāties latviski, ka vēl neaprunā kādu. Harijam no tā laika prātā palicis strautiņš ar skaistiem, krāsainiem akmentiņiem.

Pēc vairāk nekā 70 gadiem viņš, tagad jau kopā ar dēlu Jāni, atkal mēro garo ceļu uz bargo zemi, lai atrastu mātes kapu un uzliktu krustu. Daudz kas pa šo laiku mainījies – bērnunama ēka nojaukta, strautiņš izsīcis, Ustjbarga kļuvusi par Zeļenogorsku un kā urāna ražošanas vieta pieejama tikai ar speciālām atļaujām. Trīs mēnešu garumā vilkusies sarakste par iekļūšanu pilsētā, stāsta Dz. Geka, nosūtīti visi pieprasītie dokumenti.

 

Pilsētā neielaiž

Pēc pusstundas gaidīšanas pie Zeļenogorskas caurlaižu punkta “Sibīrijas bērnu” grupai paziņoja, ka pilsētā nevienu neielaidīs. Stāvēja Harijs ar krustiņu rokās un raudāja. “Tas bija traģiski,” nopūšas Dz. Geka un piebilst, ka arī līdz šim nācies kārtot ieceļošanas atļaujas vietās ar īpašu caurlaižu režīmu un, pamatojoties uz starpvalstu vienošanos par tiesībām apmeklēt tuvinieku kapavietas, parasti tās ir saņemtas. Par notikušos viņai ir sarūgtinājums: “Pa šiem gadiem, kopš neesam Padomju Savienībā, esam atradinājušies no bezpalīdzības sajūtas un atziņas, ka cilvēks nav nekas.”

Ko labot gan centās vietējā muzeja centra un kultūras komitejas delegācija, Harija stāstu videosižetā iemūžināja Zeļenogorskas teleradiokompānija, visi slavēja latviešus, ka atbraukuši tik tālu gabalu, lai godātu aizgājušos tuviniekus, un uz atvadām vēl novēlēja daudz neaizmirstamu tikšanos. Piepildījās viņu vēlējumi – turpmākā ceļojuma laikā vai ik dienas gadījās gan cerētas, gan necerētas satikšanās.

Turpinājumā “LA” rītdienas numurā – par režisora Valda Lūriņa ceļojumu uz savu dzimteni Evenkiju un šo rindu autores piedzīvojumiem Turas policijas iecirknī.

 

Galerijas nosaukums

 

Par finansiālu atbalstu ceļojumam pateicos Vairai Paeglei un Dikļu pils saimniekiem.

LA.lv