27
Katram sava cerība
Katram Sibīrijas bērnu ceļotājam savs mērķis – kāds vēlas atgriezties bērnības laika vietās, citam padomā atrast radus, vēl kādam jāuziet tuvinieku kapavieta. Harijs Ešenvalds par šo braucienu bija domājis ilgi, iespējams, kopš brīža, kad viņu ar brāli 1946. gadā atgādāja atpakaļ uz Latviju jau kā bāreņus.
Uz Sibīriju Ešenvaldus izsūtīja 1941. gadā, kad Harijam bija četri gadi, bet viņa brālim – par diviem vairāk. Tēvu no ģimenes tūlīt atšķīra, nogādāja Vjatlagā un pirmajā nometinājuma gadā, visticamāk, nošāva, jo, kā izpētījis dēls, norādītajā miršanas datumā gājuši bojā vēl ļoti daudzi vīrieši. Mamma ar abiem puikām nonāca Krasnojarskas apgabala Ustjbargā. Patiesi barga bija nometinājuma vieta – visus mocīja sals un bads, mātei smagi jāstrādā pie Kanas upes krastiem mežu cirtēs, sagādāto pārtikas mazumiņu viņa vairāk atvēlējusi bērniem nekā sev. Neizturēja dēlu mamma un 1944. gadā nomira no bada. “Aiznesa viņu un kaut kur apglabāja,” asarām acīs nosaka Harijs.
Brāļiem sākusies šķirta dzīve – vispirms par viņiem parūpējušies izsūtītie novadnieki, tēvu kā pagasta vecāko daudzi taču pazinuši. Ziemā gan pārcelti uz bērnunamu, izmitināti katrs savā barakā, bet retajās tikšanās reizēs uzraudzes nav ļāvušas sarunāties latviski, ka vēl neaprunā kādu. Harijam no tā laika prātā palicis strautiņš ar skaistiem, krāsainiem akmentiņiem.
Pēc vairāk nekā 70 gadiem viņš, tagad jau kopā ar dēlu Jāni, atkal mēro garo ceļu uz bargo zemi, lai atrastu mātes kapu un uzliktu krustu. Daudz kas pa šo laiku mainījies – bērnunama ēka nojaukta, strautiņš izsīcis, Ustjbarga kļuvusi par Zeļenogorsku un kā urāna ražošanas vieta pieejama tikai ar speciālām atļaujām. Trīs mēnešu garumā vilkusies sarakste par iekļūšanu pilsētā, stāsta Dz. Geka, nosūtīti visi pieprasītie dokumenti.
Pilsētā neielaiž
Pēc pusstundas gaidīšanas pie Zeļenogorskas caurlaižu punkta “Sibīrijas bērnu” grupai paziņoja, ka pilsētā nevienu neielaidīs. Stāvēja Harijs ar krustiņu rokās un raudāja. “Tas bija traģiski,” nopūšas Dz. Geka un piebilst, ka arī līdz šim nācies kārtot ieceļošanas atļaujas vietās ar īpašu caurlaižu režīmu un, pamatojoties uz starpvalstu vienošanos par tiesībām apmeklēt tuvinieku kapavietas, parasti tās ir saņemtas. Par notikušos viņai ir sarūgtinājums: “Pa šiem gadiem, kopš neesam Padomju Savienībā, esam atradinājušies no bezpalīdzības sajūtas un atziņas, ka cilvēks nav nekas.”
Ko labot gan centās vietējā muzeja centra un kultūras komitejas delegācija, Harija stāstu videosižetā iemūžināja Zeļenogorskas teleradiokompānija, visi slavēja latviešus, ka atbraukuši tik tālu gabalu, lai godātu aizgājušos tuviniekus, un uz atvadām vēl novēlēja daudz neaizmirstamu tikšanos. Piepildījās viņu vēlējumi – turpmākā ceļojuma laikā vai ik dienas gadījās gan cerētas, gan necerētas satikšanās.
Turpinājumā “LA” rītdienas numurā – par režisora Valda Lūriņa ceļojumu uz savu dzimteni Evenkiju un šo rindu autores piedzīvojumiem Turas policijas iecirknī.
Par finansiālu atbalstu ceļojumam pateicos Vairai Paeglei un Dikļu pils saimniekiem.
