Piemineklis vecajiem jūrniekiem 0
Šā gada augusts Latvijas jūrniecībai un ar to saistītajām personībām izvērties īpašs.
Mēneša vidū Ainažos atzīmēja 150 gadus pirmajai latviešu jūrskolai un 45 gadus Ainažu jūrskolas muzejam. 31. augustā pieminēsim rakstnieku Egonu Līvu (1924 – 1989), jo viņam apritētu 90 gadi. Visas svinības reiz paiet, taču šoreiz paliks kas īpašs. Par to parūpējies apgāds “Zvaigzne ABC”, izdodot grāmatu, kur apkopotas E. Līva sarunas ar jūrniekiem Ādamu Melngalvi, Kārli Kalnu, Arvīdu Ludeviku, Arturu Kunstbergu, Oskaru Kiršfeldu, Frici Fogelu, Jāni Hartmani un Arvi Popi, Eduardu Puriņu, Voldemāru Bērziņu un viņa dēlu Rolandu, kā arī ar Rūdolfa Heila atraitni. Atmiņu stāstus papildina fotogrāfijas, kurās iemūžināti sarunu galvenie varoņi un viņu kuģi.
Pirmoreiz šķirstot apjomīgo grāmatu, nākas aizdomāties, kāds gan bijis iemesls tam, kādēļ rakstnieks E. Līvs šos vecos jūrniekus uzmeklējis un iztaujājis. Vai tā bijusi vienīgi interese par jūrniecību, tās vēsturi un latviešu jūrnieku likteņiem? Atbildi izdevuma ievadvārdos sniedzis rakstnieka kolēģis Ēriks Kūlis, atklājot, ka E. Līvs personīgi pārdzīvojis problēmas, kas padomju laikā piemeklēja Latvijas jūrniecību, it īpaši faktu, ka mācības Liepājas un Rīgas jūrskolās notika krieviski, tāpēc nebija pieejamas daudziem latviešu zvejniekciemu puišiem. Protams, risināt absurdo problēmu Krišjāņa Valdemāra ieceru un darbu atgādinātājs nav spējis un tas arī nebija rakstnieka uzdevums, taču ar savu sirdsdarbu, veidojot intervijas un apkopojot šo veco vīru atmiņas, E. Līvs ir uzcēlis pieminekli ne tikai konkrētajiem jūrniekiem, bet visai Latvijas jūrniecībai. Te jāpiebilst, ka absurdā situācija ar skolām ir aktuāla vēl aizvien, vairāk nekā 20 gadus pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas, jo Liepājas jūrskolā daļa nodarbību notiekot krievu valodā pat mūsdienās…
Lasot sarunas, ne vienu vien varētu pārsteigt veco jūrnieku dzīves pieredze un neparastie apstākļi, kādus ar apskaužamu regularitāti viņiem piespēlējis liktenis. Lielākā daļa šo vīru piedzīvojuši ne tikai divus postošākos karus pagājušajā gadsimtā, bet arī briesmu pilnas situācijas: kuģošanu pa Bermudu trijstūri, apcietināšanu Ziemassvētku vakarā vai eksploziju uz kuģa, kad glābt no nāves var tikai brīnums. Oskars Kiršfelds atzīst: “Vai, tā jūrnieku dzīve ir gan raiba bijusi – vai dieniņ, vai dieniņ, vai dieniņ… Un tomēr – es to nenožēloju.” Nereti atmiņu stāstos atklāti notikumi, kas atgādina zinātniskās fantastikas vai vismaz fantāzijas romānu, tāpēc lasītajam noticēt dažkārt nākas ļoti grūti. Īpaši to var attiecināt uz Ādama Melngalvja stāstu. Viņš atklāj kādu epizodi, kas pēc grāmatas izlasīšanas vēl ilgi paliks atmiņā, proti, ko jūt cilvēks, sastopoties ar nāvi.
Jūrnieku stāstos jaušams ne tikai lepnums par profesiju, bet arī par savu tautu. To kādā sarunā precīzi formulējis pats E. Līvs: “Man šķiet, ka tas ir kāds iekšējs morāls, ļoti augsts gandarījums, ka tu redzi. Ka vari pārbraukt mājās un vēl citam pastāstīt. Un varbūt ir arī gandarījums, ka tu vari kādam ārzemēs pastāstīt, ka tāda maza Latvija kaut kur ir. Ka ir tāda latviešu valoda – vienam otram, kam tas būtu liels brīnums. Man liekas, šeit ir arī kāds misijas moments. Pašapziņas celšana mazliet.”
Visās sarunās iespējami daudz saglabāts valodas stils, kādā jūrnieki runājuši. Ir pārsteidzoši, cik dažādos vārdos var dēvēt jūras vilku galveno darbarīku – kuģi, savukārt vairāki citi specifiski vārdi lasītājam varētu būt nesaprotami.
E. Līva sarunas no magnetofona lentes atšifrējušas Edīte Gūtmane un Anna Hānberga; publikācijai sagatavojis Ē. Kūlis. Noslēgumā iekļauts 1937. gada Latvijas jūras tirdzniecības kuģu saraksts un personu rādītājs.
