Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
7. janvāris, 2015
Drukāt

Piemirstais Jānis Pauļuks

Pauluks_Janis

Šogad apritēs 150 gadi kopš pirmskara Latvijas politiķa un ievērojamā inženiera Jāņa Pauļuka (1865 – 1937) dzimšanas. Pauļuka kā Ministru prezidenta un ilggadīga satiksmes ministra personība sabiedrībai tomēr maz pazīstama.

Jānis Pauļuks pildīja Ministru prezidenta pienākumus laikā no 1923. gada janvāra līdz jūnijam, bet par satiksmes ministru strādāja vairākās valdībās no 1921. līdz 1925. gadam, tādējādi kļūstot par otru ilggadīgāko satiksmes ministru pirmskara Latvijā (Pauļuku pārspēj vien Bernhards Einbergs, kurš bija satiksmes ministrs no 1934. līdz 1940. gadam).

Kā to Valsts kancelejas organizētā publiskā lekcijā uzsvēra Rīgas Tehniskās universitātes rektors akadēmiķis Leonīds Ribickis, Pauļuks uzskatāms par izcilu inženieri un valstsvīru, kura vārdu vērts godā celt: “Mums visiem kopā vajadzētu padomāt, kā ar cieņu par viņu atcerēties un pastāstīt par viņa ieguldījumu Latvijas attīstībā. Viena iespēja būtu ministra un būvinženiera vārdu iemūžināt ielas nosaukumā Rīgā. Jo Pauļuks pelnījis, ka Latvijā viņu atceras ne tikai svētku reizēs, bet arī ikdienā.”

Kad nākamais ministrs 1892. gadā pabeidza Rīgas Politehnikumu, impērijā tolaik tā bija elitāra mācību iestāde, kas sagatavoja augsta līmeņa būvinženierus. Viss J. Pauļuka mūžs tā vai citādi bija saistīts ar dzelzceļiem, ar to sistēmas attīstīšanu Latvijā. Taču pirmos profesionālās darbības pārdesmit gadus viņš strādāja Krievijā un piedalījies dzelzceļu būvniecībā Sibīrijā, Urālos, Kaukāzā. 1920. gadā inženieris atgriezās Latvijā un iestājās darbā Latvijas dzelzceļu virsvaldē, kur ķērās pie karā sagrautās Latvijas dzelzceļu sistēmas atjaunošanas. “Jānis Pauļuks bija viens no Latvijas dzelzceļu veidotājiem, bet dzelzceļš tajā laikā, kā zināms, bija visnozīmīgākais sauszemes satiksmes veids,” atgādināja Ribickis.

Pauļuka kā Ministru kabineta vadītāja loma Latvijas vēsturē ir atzīmējama vairāku iemeslu dēļ.

Kā norādīja vēstures doktors Jānis Šiliņš, Pauļuks bija pirmais bezpartijiskais Ministru prezidents. Nominēšanas brīdī viņš pat nebija ievēlēts Saeimā un vienmēr turējies nomaļus no politiskajām intrigām. Pauļuka koalīcijas valdība bija arī pirmais Saeimas apstiprinātais Ministru kabinets (iepriekšējo apstiprināja Satversmes sapulce). Viņa kabinets gan noturējās tikai pusgadu, taču valdība krita ne jau Pauļuka vainas pēc. Iezīmīgs ir arī apstāklis, ka tā bija pirmā valdība, kurā piedalījās sociāldemokrāti, turklāt kopā ar saviem oponentiem no Latviešu Zemnieku savienības. Pauļuks bija lieliska kompromisa figūra ar ļoti labu organizatora un izteikta demokrāta slavu un labu reputāciju sabiedrībā. Pauļuka valdība izcēlās ar atbalstu sniegšanu zemniekiem, jo lauksaimniecība Latvijā tika pasludināta par prioritāru nozari.

Kā satiksmes ministram Pauļukam nācās glābt Latvijas dzelzceļu no katastrofālā stāvokļa, kādā tas atradās pēc Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara gadiem. Aptuveni 50 stacijas bija karadarbībā nopostītas, ritošais sastāvs – iznīcināts, izvests uz Krieviju vai Vāciju, bet palikušās lokomotīves un vagoni sliktā tehniskā stāvoklī. Labākā stāvoklī neatradās arī kara gados nelabotie zemes ceļi.

Vēsturnieks Šiliņš atgādināja, ka tieši Pauļuka kā satiksmes ministra pilnvaru gados Latvija tika pie sava flotes lepnuma – Anglijā būvētā ledlauža “Krišjānis Valdemārs”; strauji attīstījās radiosakari, tostarp 1925. gada 1. novembrī darbu sāka Rīgas radiofons.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+