Viedokļi
Komentāri

Māris Antonevičs: “Solidaritāte” – politiķu iemīļotais vārdiņš, kad jārunā par nepopulāriem lēmumiem 16


Māris Antonevičs
Māris Antonevičs
Foto – Timurs Subhankulovs

No franču valodas nākušais jaukais vārdiņš “solidaritāte” ir gandrīz vai neaizstājams mūsdienu politikas leksikā, kad jārunā par nepopulāru lēmumu pieņemšanu. Līdz ar to arī neglābjami novazāts un izstaipīts. Lai ar tā palīdzību nokļūtu līdz cilvēku prātiem, nu jau vajag kaut kādus tēlainākus apzīmējumus. Kā savulaik premjera Ivara Godmaņa stāsts par pingvīniem, kas sniega vētru pārcieš, saspiežoties ar mugurām kopā vienā lielā aplī.

Tajā laikā bija runa par mūsu pašu “ziemas” jeb ekonomiskās krīzes pārdzīvošanu. Šobrīd salīdzinājums ar pingvīniem nav tik aktuāls, jo latviešiem nevis jāsilda pašiem vienam otru, bet jādod siltums uz ārpusi.

Ja Eiropas Savienība izlems par labu palīdzības programmai Grieķijai, Latvijai būšot jā­sniedz sava artava, paredz eksperti. Kopējā summa, ko Latvijai vajadzēs garantēt šīs programmas ietvaros, būšot 240 miljoni eiro, paredz ekonomikas eksperts Andris Strazds, kurš intervijā Latvijas Radio teicis: “Es personīgi neticu un man ir grūti iedomāties, ka arī lēmumu pieņēmēji tic, ka Grieķija šos 240 miljonus pilnā mērā atmaksās. Mēs reāli riskējam ar Latvijas nodokļu maksātāju naudu.” Vājš mierinājums, ka ar lielākām summām riskē citas ES valstis, tostarp mūsu kaimiņvalsts Igaunija, kas šādas garantijas deva jau iepriekšējās Grieķijas palīdzības programmas ietvaros. “Solidaritāte” droši vien būtu vienīgais, ar ko Latvijas politiskā elite skaidros sabiedrībai, kāpēc tā jādara. Lai gan Latvijas pensionāram diez vai kļūs skaidrs, kāpēc viņam jābūt solidāram ar grieķu pensionāru, kura ienākumi ir četras piecas reizes lielāki. Parasti jau solidaritāte tiek saprasta pretēji – turīgais palīdz mazāk pārtikušajam. Veikls orators, protams, var to pagriezt arī citādāk, aizejot no konkrēta piemēra uz plašākām tēmām. Piemēram, ka nevajag pārāk iedziļināties konkrētā solidaritātes gadījumā, kas varbūt tiešām ir neloģisks, bet ņemt vērā, ka citreiz solidaritāti no ārpuses vajadzēs mums pašiem. Tiesa, ja atceras diskusijas par to, cik ES līdz šim bijusi atsaucīga, piemēram, jautājumā par mūsu lauksaimnieku līdztiesību, šo formulu vēl var stipri apšaubīt.

Pēdējā laikā solidaritātes arguments bieži pieminēts, runājot par Āfrikas bēgļiem, kurus Latvijai vajadzētu uzņemt, solidarizējoties ar Dienvideiropas valstīm (pirmkārt Itāliju). Jautājums acīmredzot neērts, jo pagājšnedēļ “Vienotība” un Zaļo un zemnieku savienība bloķēja tā izskatīšanu opozīcijas rosinātajā ārkārtas sēdē. Daži viedokļi (atbilstoši procedūrai – viens “par”, viens “pret”) gan izskanēja. “Vienotības” deputāts Ainārs Latkovskis, “bruņojies” ar ierāmētu “Eurofighter typhoon” iznīcinātāja attēlu, norādot, ka tā ir lidmašīna, ar kuru NATO patrulē Latvijas valsts debesīs. Šobrīd to darot Itālijas vienība (iepriekš Portugāle, Kanāda, Vācija, Nīderlande). Par to mums būtu jāpieņem daži simti bēgļu, kuri, šķērsojot Vidusjūru, nonākuši Itālijā, norāda Latkovskis. Redz, itāļiem neradās jautājumi, vai doties patrulēt Latvijas debesīs.

Pieņemu, ka mūsu robežsargiem arī nerastos jautājumi, vai doties palīdzēt aizsargāt Itālijas robežas (līdzīgi kā Latvijas karavīriem, kas regulāri sūtīti uz dažādām starptautiskajām misijām), bet šī solidaritāte tomēr ir, kā saka, “no citas operas”.

LA.lv