Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
17. februāris, 2015
Drukāt

Anda Līce: Uzturēšanās atļaujas – visjaunāko laiku indulgences (7)

Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

Anda Līce

Reizēm, ieslēdzot internetu, ekrānā parādās: “Drošais savienojums neizdevās”. Varas un sabiedrības attiecībās šāda neizdošanās ir vērojama visus atjaunotās neatkarības gadus. Bet arī neizdošanās gadījumā ir savas sekas. Un kādas vēl!

Cik cilvēku ir aizbraucis no Latvijas, joprojām neviens nevar pateikt. Latvijā jau esot kļuvis par 118 ciemiem mazāk un daudzas teritorijas tiek sauktas par valsts nomalēm. Kādas gan te var būt nomales, ja, ievietojot Latviju, piemēram, Amerikas kontinentā, teritorijas ziņā tā būtu tikai tāda paliela priekšpilsēta? Atbilde uz jautājumu, kā tik maza valsts var nebūt pārskatāma un no kurienes nāk nepārejoša valsts institūciju mazspēja veikt savus pienākumus, nav tālu jāmeklē, pietiek uzmanīgi pasekot valsts pirmo personu izpausmēm publiskajā telpā.

Viens no piemēriem ir š. g. 9. februāra “Latvijas Avīzes” intervija ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, kurā žurnālistiem tā arī neizdevās saņemt skaidru atbildi uz uzdotajiem jautājumiem. Kāda ir prezidenta apkārtne, ja viņš joprojām nezina, kas notiek Ukrainā? Interesanti, kā to izdodas uzzināt Igaunijas un Lietuvas pirmajām personām?

Paldies Latvijas radio par 3. februāra sarunu “Krustpunktā” ar žurnālistu Alekseju Grigorjevu, kurš lieliski pārredz notikumus gan Ukrainā, gan Krievijā un par tiem varētu pastāstīt arī valsts pirmajām personām. Paldies arī par atklātu sarunu ar eksprezidentu Valdi Zatleru, no šīs sarunas dažas lietas kļuva skaidrākas. Mums hroniski pietrūkst patiesības gan par lielajā, gan mazajā politikā notiekošo. Kaut vai, piemēram, jautājumā par uzturēšanās atļauju – visjaunāko laiku indulgenču pārdošanu. Politikas redzamā daļa diemžēl ir daudz mazāka par jebkura aisberga virs ūdens redzamo daļu, un tas izgaisina cerības, ka tuvākajā laikā sabiedrība spēs jelkādā veidā ietekmēt notikumus savā valstī. Un tomēr – tā kā visiem notikumiem ir sava kritiskā masa, tieši atsevišķa indivīda rīcība, ieskaitot arī nekā nedarīšanu, var kļūt par pēdējo pilienu.

Samariešu apvienības direktors Andris Bērziņš kādā intervijā teica: “Man Latvija sākas manī.” Kur Latvija sākas man, tas ir tests mums katram. Es klausos, kā daži ir iedegušies par pensijas pielikumu barikāžu dalībniekiem. Mīļie cilvēki, kāda gan atlīdzība mums pienākas par to, ka pildījām savu tiešo pienākumu? Mēs taču jau tolaik saņēmām visaug­stāko balvu – neatkarību, cits jautājums, ko mēs ar to esam izdarījuši. Ne mazāk izbrīna ziņa, ka šogad ēnu dienā skolēni ēno arī alkohola ražotājus un azartspēļu biznesā iesaistītos. Nav brīnums, ka drošais savienojums neizdodas.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. A. Līce: “No kurienes nāk nepārejoša [Latvijas] … institūciju mazspēja veikt savus pienākumus?”
    – – – – – – – – – – – –
    Atbilde: No tā fakta, ka Latvija ir vēl arvien par daudz cieši sasaistīta ar Krieviju — ekonomiski, kulturāli, mēdijos, izglītības sistēmā, tramsporta tīklos, sportā …. Par daudzi no vadošajām valsts amatpersonām ir vēl arvien vecie, mafiozie padomju oligarhi. Visiem Kalnmeijeriem, Cimdariem, Lembergiem, Āboltiņām, Sudrabām, Bērziņiem, Kozlovskiem un pārējiem būtu jādod vietu jaunajai maiņai.

  2. Man tomēr nekļuva skaidrs, kāpēc Anda Līce uzturēšanās atļaujas uzskata par indulgencēm… vai tie, kas tās iekāro būtu noziedznieki un grib izpirkt kādus grēkus? Interesanti…

  3. Jums taisnība! Un Jūs par viņiem nevēlējāt. Bet viņus ievēlēja…
    Bet šī nav vienīgā varas partija, kas par savu blēžu publiskošanu dod rājienus!

  4. vidē, par kuru Jūs runājat, morāle kā tāda neeksistē, nemaz jau nerunājot par kaut kādu ētiku.

  5. Tāmnieks/luterānis Atbildēt

    Mūsu orķestrus diriģē opīši, omītes, lapsiņas, zaķīši, kompartijas sekretāri un notis pāršķir šo, pelējuma smaku izplatošo ”spīdekļu”, ieceltie pelēkie kardināli. Cik zemu ir jānokrīt, lai par sava viedokļa izteikšanu, kas visticamāk ir taisnība, rosinātu steidzīgi izslēgt no savām rindām neatkarības cīnītāju Vidiņa kungu! Liekas paši sajutuši, ka iekāpuši vismaz ar vienu kāju silē un nu jau rakstos parādās ziņa, ka acumirklī partijai tomēr ir daži svarīgāki un neatliekamāki darbi. Tikai pagaidām, bet nevienam spicē neienāk prātā, ka pat runas par izslēgšanu ir dziļi amorālas! Vidiņš cīnījās par neatkarību jau tad, kad minētās odiozās personas vēl sēdēja kompartijas un komjaunatnes saietos pie sarkanā galda un publiski dziļi nosodīja šādus, kapitālisma saindētus, padomju pilsoņus.

Draugiem Facebook Twitter Google+